Skaties, tur viņu namiņš! sauca Arianna, kad laiva bija pietauvota. Vai nav jocīgs?
Lusjēnam uzreiz bija skaidrs, ko viņa ar to grib teikt. Visu zaļo un tirkīza, un purpura toņu vidū stāvēja viena pilnīgi balta mājiņa. No visām pārējām tā atšķīrās tikpat kā balta šokolāde asorti kārbā. Tūristi garāmiedami palēnināja soli, lai to aplūkotu, un Lusjēns noģida, ka viņa pasaulē šī māja būtu iecienītāko pastkaršu motīvs.
Ārpusē pie durvīm sēdēja večiņa, tērpusies melnā. Viņai bija pilnīgi balti mati un klēpī uz melna spilventiņa klājās sniegbaltas mežģīnes. Ar savilktajiem pirkstiem viņa darbojās tik aši, ka mežģīnes šķita saplūstam, vienā laidā viņa apsveicinājās ar garāmgājējiem un čaloja ar kaimiņiem, kas bija iegrimuši līdzīgā nodarbē. Darbiņam viņa ne acu neuzmeta.
Nonna! iesaucās Arianna un nometās līdzās večiņai, kuras seja, ieraugot mazmeitu, atplauka.
"Cik gan viņas līdzīgas,” nodomāja Lusjēns. Večiņai acīs dejoja velniņš, kas jaunākam cilvēkam izskatītos pēc nebēdnības, bet melnais tērps viņai piešķīra cienīgumu.
Arianna! Cik jauki tevi redzēt! Un tavu tanti Leonoru arī. Bet kas ir šis jaunais cilvēks?
Čalodama bez mitas, večiņa nolika mežģīnes mala un veda ciemiņus iekšā. Lusjēns uz brīdi piestāja, lai apskatītu darbiņu. Droši vien top galdauts vai kas tamlīdzīgs. Vidū krāšņi atplestu asti dižojās pāvs, atsaukdams atmiņā Stikla Meistara smalkāko darbu. Visapkārt malai iestrādāts lapu un liliju motīvs.
Stikls un mežģīnes, atskanēja blakus, tikpat kā viņa domu atbalss. Bez tā salas nav iedomājamas.
Lusjēns pacēla galvu un ieraudzīja Ariannas vecmāmiņu, kas bija atgriezusies pasaukt Lusjēnu. Acīs jautās dziļa gudrība. Pēkšņi Lusjēns saprata, ka večiņa redz viņam cauri, un asi apzinājās, ka viņam nav ēnas.
Skaistas, viņš nosarkdams teica. Un acumirklī, iedomājoties, ka nekad nedrīkstēs tādas jaukas mežģīnes paņemt līdzi uz mājām mammai, zēnu pārņēma asas sāpes.
Skaistas un praktiskas arīdzan, pamādama piebilda večiņa. Vai zini, tām ir sava valoda.
Viņš jau pavēra muti, lai pajautātu, ko tas nozīmē, kad atgriezās Arianna un viņiem pamāja.
Lieciet mierā mežģīnes! viņa teica. Kā būs ar kūkām?
Tad Ariannas vecmāmiņa aizsūtīja mazmeitu uz kūku
veikaliņu, kur strādāja vectētiņš.
Pasaki, lai nāk mājās un pievienojas mums, viņa uzsauca. Tāpat jau pusdienas pārtraukums teju vai klāt.
Arianna drīz vien bija atpakaļ kopā ar grumbainu, brūni iedegušu vecīti. Viņš gāja ar ķuzīti, un Arianna cilpoja blakus, balansēdama milzu paplāti ar kūkām.
Lučiano, tas ir mans vectēvs, viņa teica. Viņš cep gardākās kūkas salā. Dažas receptes mūsu dzimtā gājušas no paaudzes paaudzē un tiek turētas lielā slepenībā, vai tā ir, Nonna? Man tās tiks mantojumā, vai ne?
Rādās, tu grasies kļūt par kūku meistaru, vai tā? atjautāja vecmāmiņa. Es gan dzirdēju, ka par mandoljeru.
Nu bija Ariannas kārta sarkt, un vienu mirkli viņa bija pavisam klusa. Meitene jutās neomulīgi, jo Leonora acīmredzot izpļāpājusi visai ģimenei par viņas piedzīvojumu aizliegtajā dienā. Interesanti, kas viņiem zināms par Lučiano?
Bet ne jau viņa vien jutās neomulīgi. Visi bija sasēduši ap lielu akmens galdu vectētiņa pagalma dārzā, kas dižot dižojās ar sarkanām puķēm un lekniem zaļumiem terakotas podos. Uz balto sienu fona tas veidoja brīnišķu ainu. I.usjēns varēja vai saderēt, ka Ariannas vectēvs, ja dzīvotu Merlino, kur visas mājas baltas, savējo nokrāsotu spilgti sārtu. Viņš bija no tādiem cilvēkiem. Vectēvs bija neliela auguma, un klibā kāja viņu darīja vēl mazāku, tomēr ar spurainajām, baltajām uzacīm viņš izskatījās iespaidīgi. Un viņš cepa gardākās kūkas.
Pamēģini šīs, vectēvs tagad vedināja Lučiano, rādīdams uz trauslām, cukurotām kūciņām pusmēness formā.
Es tām lieku klāt citronu.
Kūkas, dažas no tām gan drīzāk biskvīti, tika pasniegtas ar glāzi prosecco. lusjēns, izstiepis kājas, piedzēra kodīgo vīnu pie saldajām kūkām un baudīja dārza aromātu un pēcpusdienas saules siltumu. Viņš neatminējās, kad vēl bijis tik ļoti laimīgs.
*
Džuliāna krita izmisumā.
Tu mani iegrūdīsi nelaimē, Enriko! Ne vien mani, bet visu ģimeni. Es taču devu solījumu. Un Hercogiene vārdus velti nemētā. Uzzinājusi, ka esmu kādam izstāstījusi, padzīs mūs no pilsētas.
Velti raizējies, mana cara, līgavainis lūkoja mierināt, atglauzdams no meitenes pieres tumšos matus. Hercogiene ir veca sieviete. Saules mūžu nedzīvos. Un kā gan aizgājusi viņa varēs tevi sāpināt?
Džuliāna tomēr nebija pārliecināma. Pat maska nenoslēpa viņas satraukumu. Hercogiene nemaz tik veca nebija, tādēļ meitenei radās aizdomas, ka Enriko runas par valdnieces iespējamo nāvi nav nejaušas. Džuliānai no laika gala nebija īstas skaidrības, kā iecerētais pelna iztiku. Izmācījies par zirgu puisi, viņš ieradās Belecā, kur zirgi pirms divsimt gadiem aizliegti. Džuliāna gan zināja, ka Enriko ir kaut kāds darbs pie Kimiči ģimenes, tāpēc jau viņš tik bieži ir projām, taču nezināja, ko īsti viņš tur dara, un tagad meiteni māca bailes.
Vēstniecības ierēdņi šoreiz bija krietni apsviedīgāki nekā iepriekšējās Enriko vizītes laikā. Nu viņa vārds
Vēstniekam kaut ko izteica, un nav peļami, ka viņš ieradies ar jaunu daiļa auguma sievieti.
Ak, mīļā! izsaucās Vēstnieks, kad Fnriko iepazīstināja ar līgavu. Cik jauki, ka atnācāt! Varbūt vīnu? Viņš ielēja tiem vīnu dārgākajos sudraba biķeros. Un tagad es vēlētos, lai pastāstāt man visu, ko atceraties no šāgada Laulībām ar jūru.
*
Torone lielā mērā bija pretstats abām iepriekš apmeklētajām salām. Tur kūsāja dzīve un rosība, bet mazākajā salā klusums un rāmums. Arīdzan te bija tūristi, kā viscaur lagūnā, un dažas tirdzniecības vietas, kur tiem pārdeva ēdamo un dzeramo, arī mežģīnes un stiklu vai pat pa kādam merlino duncim. Taču lielākā ļaužu plūsma virzījās lejup pa taku gar kanālmalu baznīcas virzienā. Tā ir īsta katedrāle, Arianna teica Lusjēnam, bet nav lielāka par baznīcu.
Visa meitenes dižošanās bija pagaisusi, un tagad viņa vairs nerāvās pa taku citiem priekšā, bet gan atpalika, nevēlēdamās nonākt aci pret aci ar ģimeni. Priekšgalā gāja brāļi, čalodami ar Leonoru un atstādami aiz sevis zivju smārdu. Beidzot viņi apstājās pie spodri nobalsināta namiņa, un durvis atvēra omulīga pusmūža sieviete zaļā kleitā.
Acumirklī viņa bija pie Ariannas un apkampa to abām rokām. Lusjēnā uzvirmoja ilgas pēc mājām, un viņš novērsās. Kas gan viņam meklējams šeit, simtiem jūdžu projām un simtiem gadu tālā senatnē, un kas gan spētu pateikt, cik tālu viņš ir no savas ģimenes?
Bet Valērija, Ariannas māte, apsveica arī viņu. Uzzinājusi, ka zēns ir senatora Rodolfo aizsardzībā, viņa izjuta tādu kā godbijību, bet tāpēc jau viesmīlības viņai netrūka.
Aizskrien nu pēc tēva, Tomaso, viņa teica. — Viņš teju, teju slēgs muzeju.
Bet, mamm, man gribētos, lai Lučiano apskata mūsu katedrāli, iespraucās Arianna, atgriezusies savā vecajā ādā, jo māte, viņu redzot, neapšaubāmi priecājās.
Labi. Ejiet abi viņam līdzi, un es ķeršos pie ēst gatavošanas. Jūs taču paliksiet pie mums uz maltīti?
Lusjēns, Arianna un Tomaso brāzās pa taku uz leju, cilvēki šad tad piestāja, lai ar salas meitu sasveicinātos. viņas izlēciens, ja ne aizmirsts, tad vismaz piedots bija, un ik salinieks vēlējās viņu noskūpstīt vai papliķēt pa muguru. Arianna jutās kā zivs ūdenī. Lusjēns ievēroja, kā viņa kļūst aizvien pašapzinīgāka. Ik cilvēks šajā salā uzskatīja Ari-annu par kaut ko īpašu un izrādīja par viņu interesi. Vienīgie jaunieši, ko Lusjēns redzēja, bija tūristi, kas maltin malās pie miniatūrās katedrāles durvīm.