Vispirms viņi devās uz muzeju, kur rāms vīrs pelēkām acīm viņus sveicināja, apskaudams Ariannu mīļāk par visiem citiem saliniekiem. Džanfranko, viņus ieraugot, nopriecājās un pats vēlējās parādīt Lusjēnam katedrāli. Tā kā darba diena jau bija turpat galā, viņi pagaidīja, līdz pēdējie tūristi aiziet, un tad, Džanfranko, milzīgā, smagā riņķī savērtajām atslēgām žvadzot, iegāja katedrālē.
Tur bija vēss un kluss, par spīti dzīves paisumam, kas brāzās tai cauri katru dienu. Altāra priekšā stāvēja marmora plāksne ar iegravētiem putniem un ziediem, tikpat smalkiem kā vecmāmiņas Paolas mežģīnes. Aiz altāra vīdēja milzu mozaīka ar sudraba sievieti zilos toņos, un tā sniedzās līdz pat celtnes kupolam.
Dievmāte, čukstēja Arianna, pārmezdama veiksmes zīmi.
Marija? pajautāja Lusjēns.
Ja tev tā labpatīk, viņa paraustīja plecus. Vai dieviete. Nav svarīgi. Viņa ir un paliek Lagūnas Māte, un tūristi nāk viņu skatīt. Ne tikai tūristi. Visi lagūnieši nāk, lai nebaltos brīžos lūgtu Dievmātei palīdzību.
Lusjēna acīm pavērās vesela degošu sveču plejāde mozaīkas tēla priekšā. Līdzās postamentam bija noliktas puķes un krelles, un dažādas greznumlietiņas.
Vai redzi to akmens plāksni aiz altāra? Džanfranko Lusjēnam pamāja. Tur apakšā guļ pūķa kauli. Stāsta, ka Madalēna, lagūnas svētā patronese, nogalējusi to ar vienu asaras pieskārienu. Varenais svētais spēks licis tam sarauties čokurā.
Pēc ekskursijas katedrālē Lusjēns bija pavisam samulsis. No vienas puses, te bija baznīca un viss, viņaprāt, ritēja, kā pienākas. No otras puses, lagūniešus, kā rādās, īpaši valdzināja stāsti par dievietēm un pūķiem, kas, šķiet, piederēja senajiem pagānu laikiem.
Viņi devās atpakaļ uz Ariannas mājām, kur Valērija jau bija sagatavojusi dēlu atvestās zivis un varenu pastas maltīti ar zālītēm un olīvām, un ķiplokiem. Kaut kas pavisam cits nekā Ziemeļlondonas itāliešu restorānos baudītais.
Pēc maltītes mazā, vīnogulājiem aizaugušā terasē Valērija piedāvāja kafiju. Leonora laivinieku bija atlaidusi jau Bur-leskā, tādēļ brāļi piedāvājās viņus aizvest savā laivā.
Pēc kafijas mums jādodas projām, mamm, sacīja An-dželo. Zvejniekiem darbs sākas agrā rīta stundā, viņš Lusjēnam paskaidroja.
Tikai tagad Lusjēns pamanīja, ka metas jau tumšs un ir parādījušās pirmās zvaigznes. Šausmīgās izbailēs viņš aptvēra, ka tur, viņa pasaulē, jau būs rīts.
8. nodaļa. Krūka ar varavīksnēm
Šoreiz Lusjēna atgriešanās noritēja daudz smagāk. Ne tikai māte vien norūpējusies raudzījās viņa sejā; ari ģimenes ārste Dr. Kenedija noliekusies turēja stetoskopu uz Lusjēna krūtīm. Kad zēna acis trīsēdamas pavērās, māte nevaldāmi ieraudājās. Redzēdams viņu tik satrauktu, Lus-jēns jutās draņķīgi.
Viss kārtībā, misis Malholenda, pārbaudījusi pulsu un iespīdinājusi Lusjēna acīs gaismu, teica Dr. Kenedija.
Cik vien labi var būt šai ārstēšanas posmā.
Mammu, piedod man, teica Lusjēns. Negribēju nevienu biedēt. Sapnī grasījos pirkt tev burvīgas mežģīnes. Un laikam jau nespēju no sapņa aiziet.
Lusjēns meloja, taču bija tik neizturami redzēt mātes satraukumu, un patiesībai viņa tāpat neticētu. Lusjēns mēģināja dabūt ārsti savā pusē.
Tā nav pirmā reize. Miegs, šķiet, man tagad ir daudz dziļāks nekā agrāk. Varbūt slimības dēļ vai ari ķīmijas radītā noguruma pēdas? Tās dēļ es mūždien jutos savārdzis.
Grūti pateikt, atbildēja ārste, nedaudz saraukdama uzacis. Varētu būt dziedināšanas sekas, lai gan agrāk neko tādu neesmu novērojusi. Tā vai citādi, rādās, tu spurojies pretī slimībai. Vienīgā nelaime neliela pārgulēšanās. Taču viņš nav pirmais pusaudzis, kam tā gadās, jūs jau zināt, -ārste vērsās pie Lusjēna mātes, kurai nu jau izdevās izmocīt smaidu.
Piedodiet, ka velti jūs izsaucu, māte atvainojās. Taču, nespēdama viņu uzmodināt, drausmīgi nobijos. Viņreiz tas ilga dažas minūtes, bet šorīt, kā jau sacīju, vairāk kā pusstundu.
Kad ārste bija projām, Lusjēns piecēlās un saģērbās, visiem spēkiem cenšoties turēties mundri, lai gan īstenībā bija noguris pēc suņa. Viņš jutās tikpat nejauki kā ķīmijas terapijas laikā, un tāds visaptverošs pagurums bija gandrīz jau piemirsies. Pēdējās nedēļās viss bija noritējis puslīdz gludi. Kolīdz māte, nospriedusi, ka dēls atžirdzis tiktāl, lai varētu atstāt viņu vienu, devās uz supermārketu, Lusjēns acumirklī ielikās atpakaļ gultā.
Bet ne jau, lai gulētu. Sagrābis saujā grāmatiņu, viņš ieslīga nesamaņā, vēlēdamies nokļūt Tālijā, tikt laivā, no kuras iepriekšējā naktī tik pēkšņi bija pazudis.
Aptvēris, ka stunda tik vēla, Lusjēns pavilka Ariannu sāņus.
Es došos atpakaļ. Manā pasaulē jau ir diena, un, ja es tur nepamodīšos, sacelsies pamatīgas izbailes. Tā jau ir gadījies. Man nekavējoties jāstravagē projām.
Arianna neticīgi viņu uzlūkoja.
Tu taču nevari tā uz līdzenas vietas izčibēt! Ko teikšu citiem?
Ja viss notiks kā parasti, būšu projām minūti, divas -acumirkli, Lusjēns mierināja.
Vai esi par to pārliecināts? Arianna šaubīdamās jautāja.
Lusjēns saminstinājās.
Nu, ne visai. Iepriekš to darīju tikai Belecā, Rodolfo laboratorijā. Jānogaida, kad būsim laivā. Metas tumšs, un tu varēsi mani piesegt novērst no manis uzmanību.
Ģimene izlēma, ka Ariannai jāatgriežas Belecā un vēl kāds laiciņš jāpaliek pie tantes Leonoras, taču neviens to vairs nepieminēja kā sodu. Arianna juta, ka viņai piedots un tagad viņa varēs baudīt brīvdienas pilsētā. Vienīgās rūpes bija par Lusjēnu.
Kolīdz izskanēja atvadu vārdi, kas Lusjēnam šķita ilgstam mūžību, un brāļi iebrauca laivu lagūnas selgā, viņš deva zīmi Ariannai, ka ir gatavs. Izdevība rādījās nudien laba. Viņu laiva gan ūdeņos nebija vienīgā. Tā vai citādi, tuvākā bija pietiekami atstatu, lai tumsā neko nemanītu.
Kas tad tur? pēkšņi satraukta iesaucās Arianna, pamādama pilsētas virzienā. Visi kā viens izstiepa kaklus, lai redzētu, ko viņa pamanījusi. Lusjēns acumirklī pagaisa. Arianna grasījās sadzejot ko nebūt par krītošu zvaigzni vai lidojošu zivi, taču pēkšņā apziņa par Lusjēna prombūtni sastindzināja vārdus kaklā. Pirms mirkļa meitene juta Lusjēna ķermeņa siltumu sev līdzās, vieglu pieskaršanos, bet nu viņš jau bija projām. Ariannai pārskrēja trīsas.
Kas?
Kur?
Laimīgā kārtā kaut kas jau tur bija. virs katedrāles naksnīgajās debesīs uzšāvās gaismas raķete, šķiezdama sarkanu dzirksteļu lietu, kas izgaismoja neapstrīdami pazīstamo jumta smaiļu siluetu. Tieši tobrīd Arianna jau atkal sev blakus sajuta Lusjēnu. Viņai izlauzās nopūta.
Tev, brāļameit, īsts ērgļa skatiens, piezīmēja Leo-nora. Kā var kaut ko redzēt, pirms uguņošana vēl nav sākusies?
Vai tad nebija jauki? bilda Tomaso.
Droši vien sinjors Rodolfo pošas nākamajai izrādei, -noteica Andželo. Tuvojas Madalēnas diena.
Nezin vai senators būtu tik aušīgs, kā tev šķiet, Lu-čiano? piemetināja Leonora.
Noteikti nē, Lusjēns nodrebinādamies piekrita. Bet gan jau viss notiek ar viņa ziņu.