Nāves kārti Rodolfo nepieminēja.
Bet kāpēc jūs grāmatiņu nogādājāt tieši tur, līdzās vietai, kur es dzīvoju un eju skolā?
Tobrīd es par tevi vēl neko nezināju. Devos turp, kur bija mitis Doktors Detridžs, uz Bānsberiju. Viņa laikā tur bija lauku ciems. Patlaban, šķiet, Ziemeļlondonas kvartāls. Detridža mājas un laboratorijas atrašanās vieta nav vairs sazīmējama. Ieraudzīju lielu ēku, pilnu cilvēkiem, kas, cik tagad noprotu, noteikti ir tava skola, bet toreiz es to vēl nezināju. Tāpēc atstāju talismanu blakusmājā, cerēdams, ka tā būs īstā vieta.
Kā jūs grāmatiņu iedabūjāt mājā? Lusjēns nerimās.
Iegrūdu pa taisnstūrveida spraugu ārdurvīs, teica Rodolfo.
Un tomēr man vēl aizvien nav skaidrs, kāpēc jūs nesat talismanus uz manu pasauli, teica Lusjēns. Vai tālab, lai vairotu stravaganti rindas?
Zināmā mērā jā, gausi atbildēja Rodolfo. Tieši tā Doktors Detridžs pirmajos gados rīkojās. Taču pēc viņa no jūs-pasaules ieradušies vien pāris ciemiņu. Un izskatās, ka tikai viena iemesla pēc, proti, lai palīdzētu mums krīzes situācijās.
Vai daudz šādu krīžu bijis? Lusjēns ziņkāroja.
Rodolfo nopūtās.
Bez sava gala. Kimiči tīko sagrābt visu Tāliju. Ak, šobrīd viņi to sauc par Republiku, bet vari būt drošs, tiklīdz viss nonāks viņu nagos, Republika pārvērtīsies karalistē vai pat impērijā, tāpat kā sendienās, kad Remora valdīja pār visu Vidusjūru un vēl tālāk. Taču Beleca spurojas pretī.
Viņi grib, lai pievienojaties?
Viņi grib, lai Hercogiene paraksta dokumentu, kas apstiprina Belecas pievienošanos Republikai, skaidroja Ro-dolfo. Viņi pūlas ar viltu vai varu iegūt lagūnu jau gandrīz simt gadus.
Bet karastāvoklī taču neesat? Citādi Remanas vēstnieks nebūtu šeit, un viņš ir kimiči, sprieda lusjēns.
Karastāvoklī nē, teica Rodolfo. Starp Kimiči un Be-lecu pastāv savstarpējs naids jau kopš stikla maskas nakts -manuprāt, būsi par to jau dzirdējis. Bet šajā ziņā mēs gan esam trakoti civilizēti. Nav izslēgts, ka bijuši noindēšanas, aizdomīgi noduršanas gadījumi. Taču ne atklāts karš. Kimiči klanam tas viss nav pa prātam. Nostiprināties Tālijā viņiem palīdz intrigas, politiskas laulības un zaglīgums.
Vai taisnība, ka Hercogiene noindējusi Stikla Meistaru un tad nogalējusi Remanas Princi? pavaicāja Lusjēns.
Rodolfo paraustīja plecus. Iespējams. Hercogiene tik tiešām varētu tā rīkoties. Hercogienes kā ienaidnieki ir drausmīgas. Viņas nikni aizstāv savu pilsētu. Silvija nežēlotu nevienu, kas mēģinātu viņai atņemt Belecu.
Bet Princis ar viņu dejoja, un tikai, protestēja Lusjēns. Es domāju to iepriekšējo Hercogieni.
Bet varbūt arī paklupināja ar visu stikla masku? papildināja Rodolfo.
Un Stikla Meistars? Viņš taču Hercogienei pāri darīt negribēja maska tika veidota pēc viņas pasūtījuma, vai ne? Kāpēc viņa noindēja Meistaru?
Viņa darinājums izpostīja valdnieces daiļumu. Un viņa bija Bellezzcf. tas bija tikpat kā uzspridzināt katedrāli, -skaidroja Rodolfo. Visi belecieši domā tāpat. Viņus notikušais nemaz nepārsteidza.
* Skaistule. Tulk. no itāliešu vai.)
Bet jūs taču šādu rīcību neattaisnojat? pavaicāja Lus-jēns.
Faktiski nē, sacīja Rodolfo. Zini, viņš ir viens no maniem priekštečiem. Ne vienai vien uguņošanai iedvesmu esmu smēlies viņa stikla rakstos. Un tagad atpakaļ pie Madalēnas svētku galvenās daļas.
*
Rinaldo di Kimiči pacietības mērs beidzot bija pilns. Mēnešiem ilgi viņš brauca uz Belecu, un tas bija tik nogurdinoši. Ik ceļojums sagādāja neērtības ekipāža jāatstāj uz cietzemes beleciešu dīvainā zirgu likuma dēļ, tad jāņem laiva, kurā viņam metas nelaba dūša.
Vēstnieka apartamenti bija grezni, taču pietika pabūt pilsētā, lai viņš justos pagalam slims. Gandrīz visu laiku kanālu ūdeņu smakas dēļ deguns jāspiež iesmaržinātā mutautiņā, pirms katras maltītes ēdiens kādam jānogaršo. Hercogienei Vēstnieks neuzticējās. Un, viņaprāt, ar pārliecināšanu te virsroku negūt.
Tāpēc viņš visai negribīgi sūtīja pēc slaida sarkanmataina jaunekļa ar merlino nazi zem apmetņa.
Kāpēc viņa negrib parakstīt? Vēstnieks, skaļi domādams, žēlojās. Viņš mēģināja attaisnot savas darbības jauno virzienu. Hercogiene galu galā bija sieviete. Kas gan tāds šajā purviem aizaugušajā ciemā slēpjas, ka viņa tā iestājas par neatkarību?
Gvido Parola klusēja. Ja viņš darīs to, ko viņam liks, Remora maksās. Bet Hercogiene bija Bellezza, un beleca bija viņa pilsēta. lai pierunātu Gvido sagraut savu pilsētu, vajadzētu siekiem naudas, bet kritizēt ne par kādu naudu, tā būtu nodevība.
Tātad noteikumi skaidri. Madalēnas svētki. Nepievērs uzmanību tai Hercogienei, kurai aplaudē pūlis. īstā būs Valsts mandolā. Miesassargiem tur vietas nepietiks labi, ja vienai vai divām galma dāmām. Spriežot pēc iegūtās informācijas, senators Rodolfo, kas parasti no viņas neatkāpjas ne soli, tobrīd būs aizņemts ar uguņošanu.
Parola pamāja. Vai nevarēja būt divas Hercogienes? Tad darbiņš būtu vieglāks un vieglāk būtu pārliecināt sevi, ka īstā Hercogiene ir uz laivu tilta, bet mandolā tikai parasta pusmūža sieviete.
*
Tagad pastrādāsim kopā, teica Rodolfo. Rīt varēsi sagatavot vēl kādas Remanas brīnumsveces un raķetes.
Viņš atsedza milzīgu vadu sistēmu laboratorijas stūrī. Tai bija sievietes siluets un gari mati.
Te nu viņa ir, norādīja Rodolfo, mūsu patronese un svētā. Pats galvenais ir mati. Tev taču zināms, kā viņa iesvaidīja Kunga kājas un pēc tam ar saviem garajiem matiem tās nosusināja?
Es zinu, ko Marija Magdalēna darījusi manā pasaulē, -teica Lusjēns. Vismaz tik daudz, ka Bībelē ir tāds stāsts. -Lusjēnam vēl aizvien nebija skaidrības, kam īsti belecieši tic. Baznīcas šķita savāds kristietības un senākās pagānu reliģijas mistrojums.
Marija Madalēna, pamāja Rodolfo. Tas ir tas pats stāsts. Mūsu svētā reiz bija grēciniece un kalpoja Kungam. Grēki tika atlaisti, un viņa pie Vidusjūras kļuva gandrīz tikpat nozīmīga kā mūsu Dievmāte. Vai esi dzirdējis, kā viņa iznīcināja pūķi ar savām asarām? Tagad pasniedz man to krūku.
Visu pārējo rīta cēlienu viņi nostrādāja, draudzīgi klusēdami. Līdz azaida laikam figūra bija apaudzēta ar sprāgstvielām un minerāliem, kas to dramatiski izgaismos debesīs.
Bet tagad ķersimies klāt matiem, teica Rodolfo.
Lusjēns kaut ko atcerējās. — Mūsu pasaulē Magdalēnai,
manuprāt, ir zelta mati, bet jums Belecā zelts jau nav nekas.
Rodolfo izskatījās manāmi pārsteigts.
Tālijā zelta mati vispār ir kaut kas neparasts, taču kāpēc gan ne galu galā tas nav būtiski. Tomēr Madalēnai nederēs. Mūsu patronesei vienmēr ir bijuši melni mati, -viņš sacīja. Bet tev taisnība, te slēpjas problēma. Melni mati naksnīgajās debesīs neizcelsies.
Rodolfo piegāja pie augsta plaukta un nocēla plakanu stikla krūku, kura līdz šim stāvēja neaizskarta. Rodolfo rokās tā zaigoja, izstarodama prizmveida krāsu kūļus, kas žilbināt žilbināja laboratoriju. Lusjēnam bija jāaizsedz acis.
Atguvis redzes asumu, viņš ievēroja, ka krūka ir pilna ar varavīksnēm. Rodolfo, redzot mācekļa samulsumu, pasmaidīja.
Ievīsim viņai matos mēness starus, paskaidroja Rodolfo. Madalēnas svētki iekrīt pilnmēness naktī, un sudraba gaisma mirgos ik krāsu lokā. Un ikviens pilnasinīgs belecietis katra loka galā nirs kanālā pēc poda ar īstu sudrabu.
Tieši tobrīd Lusjēns nolēma Rodolfo uguņošanas laikā palikt Tālijā, lai ko tas maksātu.