9. nodaļa. Divpadsmit torņi
Rita cēlienu Hercogiene aizvadīja Padomes vadītājas krēslā. Divsimt četrdesmit padomniekiem bija grūti rast vienošanos septiņās viņiem iesniegtajās kriminālapsūdzības lietās, savukārt Hercogienei vēl grūtāk nācās apvaldīt žāvas.
Varbūt jāizgudro kāda īpaši liela maska Padomes sēdēm, viņa prātoja, tāda, kas aizklātu gan muti, gan acis. Tik nozīmīgiem kriminālgadījumiem viņa dubultnieci izmantot nevarēja, jo pašai dažkārt bija jāizšķir balsojums un vienmēr jāpasludina spriedums.
Šodien pāri Bēdu tiltam uz cietumu tika aizvests vien-vienīgs notiesāts kriminālnoziedznieks.
Uz vecumu laikam kļūstu žēlsirdīga, viņa, nevienu īpaši neuzrunādama, konstatēja.
Noteikti nē, Jūsu Augstība, atsaucās jaunākā no gal-miniecēm, aši aizklādama ar roku muti, nobijusies par savu nepieklājību. Es nedomāju, milēdij, ka esat veca, nedz arī to, ka neesat žēlsirdīga, es domāju…
Hercogiene izšķīrās pārvērst visu jokā. Kā tevi sauc, bērns?
Barbara, mana kundze, sacīja jaunā sieviete, izdarīdama reveransu.
Labi, Barbara, vai tu biji tā, kuru sūtīju uzzināt par meiteni, kas gāja pār Piazza ? vai kaut ko uzzināji?
Jā, kundze. Lejā uz audienci gaida kāds vīrs.
Kāpēc tad viņu nesūta augšā?
Kundze, šuvēja gaida pēdējo uzlaikošanu jūsu Mada-lēnas svētku tērpam, paziņoja cita dāma. Mūsuprāt, to jūs nevēlēsieties atlikt.
Hercogiene brīdi apdomājās. Ļoti labi. Nosūtiet kādu lejā, lai pakavē laiku ziņotājam, es viņu pieņemšu, kolīdz aizies šuvēja. Cerams, viņa būs tikusi galā ar abiem tērpiem.
*
Arianna nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiksies ar Lusjēnu. Kopš gadījuma laivā viņa vai mira aiz vēlmes izrunāties. Tiklīdz abi, izstaigājuši Belecas mazās ieliņas, palika divatā, meitene jautāja:
Kas notika? Vai tev bija sarežģījumi?
Gandrīz, atbildēja Lusjēns. Daudz netrūka.
Turpmāk neko tādu nedrīkstam atļauties, nopietni teica Arianna. Mums taču palaimējās, ka bijām laivā lagūnas vidū, kur līdzās gandrīz neviena nebija. Citādi tas būtu ārkārtējs notikums, ko uzzinātu arī Kimiči.
Lusjēns, brīdi vilcinājies, tomēr nolēma atklāt savu noslēpumu.
Protams, nedrīkst pieļaut, ka tas notiek pēkšņi. Taču es apzināti grasos pamēģināt palikt šeit visu nakti.
Arianna piestājusi viņu uzlūkoja.
Kā tu to varēsi? Un kāpēc?
Pierunāšu vecākus, lai todien atstāj mani vienu. Vēlos būt šeit. Negribu, lai svētki man iet secen. Viss rīts pagāja, sagatavojot uguņošanu.
Vai Rodolfo zina? pajautāja Arianna.
Es viņam nemaz neteikšu, rāmi bilda Lusjēns, lai gan, pieņemdams šo lēmumu, nebūt nejutās omulīgi. Kas notiks, ja Rodolfo, tāpat kā iepriekšējā reizē, atklās viņa klātbūtni Belecā? Lusjēns nešaubījās, ka burvis par to nepriecāsies.
*
To, ka jādarina divi tērpi, šuvēja aizmirsusi nebija, lai gan nenojauta, ka viens domāts dubultniecei, kurai Hercogiene Madalēnas svētkos liks parādīties sabiedrībā. Viņa, tāpat kā visas Belecas šuvējas, uzskatīja, ka Hercogiene ir neaptverami iedomīga. Otrais tērps, tāpat kā citi svētku apģērbi, noteikti tiks nolikts tautai atvērtajā Palazzo. Šuvēja saprata, ka kleitas viduklim jābūt šmaugam, taču gurnos tai jākrīt brīvi. Viņa pati svētkos nekad nepiedalījās, tāpēc neredzēs, cik jaunavīga Hercogiene būs, viegli pārkāpjot no laivas uz laivu pa improvizēto laivu tiltu, kas vienos Lielo kanālu ar jauno dievnamu.
Gan kleita, gan tās īpašniece bija vienlīdz daiļas. Hercogienes tērps bija likai vienu izmēru lielāks nekā dubultniecei, lai gan pēc meitenes viņa vairs neizskatījās. Dubultnieci Hercogiene izmantoja ne jau iedomības dēļ, lai gan arī tās viņai bija atliku likām. Šādi rīkoties viņa sāka pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem pašai zināmu iemeslu dēļ. Nu jau Hercogiene apjauta, ka bīstamā spēle sagādā prieku.
Silvija pēdējā laikā nevarēja rast mieru. Jau divarpus dekādes viņa bija Hercogiene un ilgojās savas pilsētas labā darboties pa īstam, nevis tikai valkājot greznus tērpus, jo īpaši tagad, kad pilsētai atkal draudēja briesmas no Kimiči. Tomēr smalkais tērps iepriecināja, violetais satīns piestāvēja acīm, kuras mirdzēja zem kreimeņu maskas, ko gar maliņām greznoja sudraba vizuļi un purpura spalvas, šī maska viņu rotās arī svētkos. Patlaban Hercogiene, dižodamās spoguļa priekšā, līdzinājās eksotiskam putnam.
Lieliska nudien! Tomēr palīdzi noģērbt. Esmu norūpējusies par nākamo tikšanos.
Šuvēju aizraidīja diezgan skubīgi, bet gandarījumu viņa guva priekštelpā, saņemot kūkas ar vīnu. Vērojot nākamo raupjās darba drēbēs ģērbto apmeklētāju ieejam Hercogienes privātajos apartamentos, šuvēja iedegās ziņkārē. Ne pēc masku meistara, nedz friziera vai kāda cita no duča, kam uzticēta Hercogienes skaistumkopšana un rotāšana, viņš neizskatījās.
Nāciet nu, teica Hercogiene, sakārtodama savu dienišķo zaļi sudrabaino masku, kas bija nomainījusi Valsts masku, tiklīdz šuvēja aizgāja. Pastāstiet man par to meiteni.
Kāpēc gan jūs ar tēti nevarētu atgriezties parastajā dzīves ritmā? Lusjēns ierosināja. Šobrīd man jau krietni labāk. Tu varētu atkal mācīt skolā, mamm.
Vikija Malholenda bija vijoļspēles skolotāja. Viņa strādāja vairākās skolās pilsētā un pēc stundām un brīvdienās mācīja skolēnus arī mājās. Taču Lusjēns visu semestri bija tik nevesels, tāpēc māte uz. darbu tikpat kā negāja.
Nezinu gan, viņa tagad šaubījās. Vai nav drusku par agru atstāt tevi vienu?
Nemāžojies, Vikij, iebilda tēvs. Varbūt Lusjēns vēlas mums pavisam taktiski pavēstīt, ka grib kādu laiku pavadīt vienatnē vai ar draugiem. Uz rokām, kā tev zināms, viņš taču nav jānēsā.
Lusjēns jutās pateicīgs. Agrāk tētis savu mūžu neko tādu neiedomātos.
Faktiski esmu nodomājis vairāk pabūt kopā ar Tomu, -Lusjēns teica. Mums vēl daudzkas pārrunājams. Bet nav ne vainas arī vienatnē. Zinu, par skolu vēl nav ko domāt, bet tepat jau brīvdienas, un nedēļu, divas varu pabaudīt arī vienatnē.
Labi, bet tikai ar norunu, ka ielāgosi mana mobilā telefona numuru un, kolīdz jutīsies sliktāk, zvanīsi, teica Vikija.
Mamm! aizkaitinātā balsī iesaucās Lusjēns, vienlaikus izjuzdams arī sirdsapziņas pārmetumus par ieplānoto blēdību. Tu taču zini, ka neesmu no stikla. Pēdējās analīzes uzrāda stabilitāti, un audzējs ir atkāpies. Ārsts pat teica, ka pēc brīvdienām varēšu atsākt skolas gailas. Vai tad nedrīkstu padzīvoties pa māju un bezrūpīgi pavaļoties?
Mamma nopūtās. Tev taisnība. Es pārlieku raizējos, zinu.
Viņa pasmaidīja un pārlaida roku dēla pūkainajam pakausim.
Un tomēr uz mūsu ziņojumu dēļa sava mobilā numuru atstāšu.
Kad Lusjēns ieradās Belecā, Rodolfo bija kā spārnos, izskatījās, ka uguņošanas darbi viņam vairs nav ne prātā.
Šobrīd Rodolfo bija ceļotāja ģērbā, ādas zābakos un apmetnī, tāds pats ietērps gaidīja arī Lusjēnu.
Labi, ka tu tik ātri. Mums priekšā krietns divu stundu brauciens, tiklīdz Lusjēns laboratorijā bija materializējies, Rodolfo paziņoja. Dosimies uz Montemurato šķiet, Doktors Detridžs mums tikpat kā rokā.
Jautājumiem laika nebija. Alfredo airēja Rodolfo man-dolu augšup pa kanālu un garām Scuola Mancloliera, līdz pat tālajam salas stūrim, kur viņus gaidīja laiva, lai nogādātu cietzemē. Mandolai šķeļot ūdeņus, Rodolfo informēja Lusjēnu par notikumu attīstību.