Viens no brālības manījis Doktoru Detridžu Belonā aptuveni pirms diviem gadiem, un tas varētu būt jau pēc tam, kad viņu redzēju es. Taču kopš tā laika viņš ne ar vienu citu stravagante nav sazinājies. tomēr vienu no mūsējiem Remorā sasniegusi vēsts par Montemurato dzīvojošu angli. Ir vērts papētīt.
Un kur tas būtu? pajautāja Lusjēns, dīvainajos zābakos alktin alkdams piedzīvojumu.
Būs savas pāris stundas jāšus pa cietzemi, teica Rodolfo.
Lusjēns norija siekalas. Zirga mugurā viņš savu mūžu nebija.sēdējis. Bet atzīties taču nevarēja. Tomēr, izkāpjot no laivas un ieraugot lielo dzīvnieku, kas ostā jau gaidīja, Lusjēna sirds vai pamira. Zuda jebkura cerība notēlot, ka uz tāda var jāt.
Kad pienāca zirgu puisis ar koka paliktni uzkāpšanai, Lusjēns jau pavēra muti, bet Rodolfo viņu apsteidza.
F.s uzkāpšu pirmais, un tad tu varēsi iekārtoties man priekšā. Šis zvērs spēs nest mūs abus. Tikai turies segliem priekšpusē, un tu būsi drošībā pat ja nebūs pārāk ērti.
Lusjēnam kā akmens no sirds novēlās, bailes pazuda kā nebijušas, lai gan Rodolfo jāja mežonīgi ātri. Zirgs bija brīnum spēcīgs, un tomēr Lusjēnam šķita, ka pirms došanās ceļā Rodolfo iečukst zirgam ausī burvju vārdiņus. Neviens parasts zirgs tik ātri pārvietoties nevarētu viņiem jājot, ainava visapkārt pilnīgi saplūda.
Tad palēnām vien apkārtne šķita pierimstam un skaidrojamies. Lusjēns pamanīja tālumā kalnu un ar mūriem apjoztu pilsētu tā virsotnē. Piejājot tuvāk, varēja redzēt, ka sienu vidū slejas tornis pie torņa.
Montemurato, teica Rodolfo, iegrožodams kūpošo zirgu līdz lēnam riksim. Kalns mūros. Pilsētu ieslēdz pavisam divpadsmit torņi. Visi kā viens sargtorņi pasakaini droša vieta, ja jāslēpjas no nāves sprieduma. Kā tu domā?
Novērošanas torņi acīmredzot bija apdzīvoti, jo pēkšņi pie tuvākā vārtiem parādījās sargi. Rodolfo viegli nolēca no zirga, palīdzēdams tikt lejā no zirga stīvajam un viscaur sāpju pārņemtajam Lusjēnam. Viņa pienākums bija paturēt grožus, kamēr Rodolfo pilsētas sargiem skaidroja ierašanās nolūkus.
Mēs meklējam angli, viņš sacīja. Mācītu vīru, zinātnieku, ar baltu bārdu. Man nav zināms, kā viņš sevi dēvēja. Varbūt Guljemo, uzvārds varētu sākties ar D.
Ar tādu vārdu un ārieni neviens te nav manīts, sargs paraustīja plecus. Bet, ja jums meklējams zinātnieks, tad labāk ejiet uz universitāti.
Sargs kaut ko uzšņāpa uz pergamenta strēmeles un pasniedza Rodolfo. Te ir atļauja jums un ceļabiedram palikt Montemurato līdz saulrietam. Ilgāka uzturēšanās būs likuma pārkāpums.
Paldies, Rodolfo pateicās, iedrošinoši uzlūkodams Lusjēnu. Līdz saulrietam jau būsim gabalā. Nu derētu stallis un apkopšana manam zirgam.
Sargs norādīja, kurp doties, un ceļotāji pa stāvo, bruģēto ielu iesoļoja pilsētā. Te viņi apstājās, lai veikaliņā nopirktu blašķi vīna, maizi, olīvas un zirņus. Piesēduši zem dateļkoka universitātes durvju priekšā, viņi ieturēja azaidu.
Zinību vīri talāros nāca un gāja, dažs labs eleganti ģērbies, cits vienos ielāpos un nevīžīgs. Vienam vai diviem bija balta bārda, taču dienvidus pilngaismā visiem kā vienam bija skaidri izteikta ēna. Lusjēns ierāvās dziļāk dateļkoka paēnā, kārtējo reizi juzdamies uzkrītošs. Rodolfo sarauca pieri.
Liekas, neesam uz īstā ceļa, viņš secināja. Diez vai vinu šeit atradīsim.
>
Varbūt ielūkosimies iekštelpās? Lusjēns pajautāja.
Viņš varētu lasīt lekcijas vai vadīt kādu eksperimentu.
Pilnīgi iespējams, klusā balsī atbildēja Rodolfo.
Taču mēs, stravaganti, kā likums, jūtam, ja tuvumā ir kāds no mūsējiem. Mēs savstarpēji pievelkamies, tāpat kā mans spogulis pievilka tevi. Iespējams, tu pats būtu atradis ceļu pie manis, ja es nesūtītu Alfredo tev pakaļ. Klau, tu taču pats esi stravagante vai nejūti blakus savējo?
Lusjēnam nācās atzīt, ka nejūt gan. Kamēr zēns mēģināja, Rodolfo te piecēlās, te apsēdās, pulkstenis pa tam nosita pirmo stundu. Ap šo laiku Lusjēnam parasti beidzās rīta mācības.
Arianna! viņam piepeši ienāca prātā, ka nokavējis.
Viņa mani gaidīs!
Neraizējies, mierināja Rodolfo. Aizsūtīju vēsti tantei, ka šodien mūs aizsauca. Dosimies tālāk, medījums meklējams citviet.
Ejot cauri pilsētai, Lusjēns smaidīja. Nav grūti iztēloties, cik satriekta būs Arianna, uzzinot, ka šī izjāde viņai gājusi secen. Lai kā meitenei patika Beleca, vairāk par visu viņu valdzināja ceļošana, un lagūnas meitenēm tāda iespēja tik bieži vis negadījās.
Montemurato Lusjēnam šķita kā filmas epizode. Ielas viscaur bruģētas, mājas garas un izlocītas, pilsētas gaisotni noteica vērienīgā divpadsmit torņu virkne, kas to apjoza. Šeit viegli varēja iztēloties zobenu cīņas, slepkavības mijkrēslī, nodevību, bruņiniekus un intrigas. Lusjēns ievēroja, ka ik mājai ir pa divām durvīm: vienas masīvas, koka, ar metāla eņģēm un klauvējamo riņķi, otras mazākas un jaunākas, ierīkotas augstāk sienā, apmēram trīs kvadrātpēdu lielas.
Mazākās ir nāves durvis, lietišķi paskaidroja Ro-dolfo. Pirms divdesmit gadiem lielā mēra laikā daudzi cilvēki tādas iekārtoja. Zārku iznešanai.
Lusjēns siltajā saulē nodrebinājās. Kāds laikam iet pār manu kapavietu, viņš nodomāja. Šeit, sešpadsmitajā gadsimtā, cilvēki nāvi uztvēra visai praktiski. Viņa pasaulē par to runāt izvairījās. Doktoru Detridžu meklējot, Lusjēns centās no drūmajām domām atbrīvoties.
Viņi ielūkojās universitātes bibliotēkā, muzejā, daudzās baznīcās un mazā observatorijā kāda torņa smailē. Neviens par cilvēku, kas līdzinātos viņu stravagante , nebija pat dzirdējis. Laiks skrēja, un Rodolfo negribīgi griezās uz torņa pusi, pa kura vārtiem viņi bija ienākuši.
Piedod, Lusjēn, Rodolfo teica. Izskatās, esmu tevi atvedis uz tukšiem medību laukiem.
Viss kārtībā, atbildēja Lusjēns. Man nekas nav pretī. Nudien interesanti.
Kad viņi jau devās pēc zirga, Rodolfo pēkšņi satvēra Lusjēnu aiz pleca. Tas ir viņš, Rodolfo čukstus paziņoja.
Gludi skuvies vīrs baltiem matiem, draudzīgi svilpodams, apmīļoja no staļļa izvestu zirgu. Lusjēnam viņš nemaz nelikās vecs, varbūt kādu nieku vecāks par Lusjēna vecākiem, taču salīcis, un zobi viņam bija greizi un zaudējuši krāsu.
Nevar būt, ka tas ir viņš, Lusjēns atčukstēja. Paskatieties! zēns norādīja uz staļļa durvīm. Pēcpusdienas saule slīpi apspīdēja pagalmu, skaidri iezīmēdama salmos un bruģī zirga un vīra ēnas. Tomēr Rodolfo nevilcinādamies devās zirgkopim klāt.
Dottore, lusjēns dzirdēja viņu klusi sakām. Vīrs pārsteigumā ļāva izslīdēt no rokām sukai. Mirkli vēlāk abi jau apkampās, un Doktors berzēja acis sava nepavisam ne tīrā krekla piedurknē.
Kāpēc jūs esat šeit? Rodolfo pajautāja. Mēs jūs meklējām universitātē.
Detridžs, jo laikam tas tiešām bija viņš, uzmeta bažīgu skatu Lusjēnam.
Pavei, kas tur man aiz kamiešiem, viņš dīvainā, senlaicīgi skanošā valodā jautāja, skaidri neizrunādams r skaņu.
Rodolfo strauji apsviedās, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena nav.
Par zēnu neraizējies; viņš ir savējais. Nāc, Lusjēn, nostājies saules gaismā! Paskaties!