Lusjēns sakaunējies panāca uz priekšu. Viņš dzirdēja, kā anglis pūš, un, stāvēdams saulē bez ēnas, jutās nepatīkami atkailināts tikpat kā izģērbts svešinieka klātbūtnē.
Detridžs svinīgi paspieda Lusjēnam roku. Topi sumināts, jaunekli. Un laipni lūgtum mūsu saimē! Man šķitās, ka nevienu pietuvenu sev vairs nesastapšu.
I Iercogiene pēc ziņām bija kā izslāpusi, lai gan to, ko stāstīja vīrs raupjajās drānās, viņa jau apmēram zināja. Par meitenes ģimenes apstākļiem Hercogiene bija nopratusi pati un tagad vēlējās tikai pārbaudīt, vai Arianna tiešām ir tā, par ko Silvija viņu uzskata.
Jūs teicāt, devās uz salām? Viņai esot brāļi Merlino, vecvecāki Burleskā un tēvs ir Torones muzeja kurators? Vai šīs ziņas ir drošas?
Pilnīgi drošas, vīrs apgalvoja. lin šeit, Belecā, viņa uzturas pie tantes namiņā ar strūklaku, aiz campo San Sulien.
Leonora, Hercogiene pārlika. Tā noteikti ir Džan-franko brāļa atraitne.
Sinjora Gasparini, si apstiprināja hercogienes ziņotājs.
Iestājās klusuma brīdis.
Kundze? viņš vilcinādamies pavaicāja. Vai man turpināt vai censties uzzināt vēl kaut ko?
Hercogiene sakārtoja domas. Nē. Paldies. Viss, kas vajadzīgs, man tagad zināms. Jūsu palīdzība lieti noderēja.
Viņa pasniedza vīram maku, pilnu sudraba.
Izskatās, Hercogiene pie sevis noteica, kad ziņotājs bija projām, ka spēlē iesaistījusies jauna figūra. Tā, kuru gaidu jau kopš tās nakts, kad Rodolfo ieradās ar saviem dīvainajiem lasījumiem. Bandinieks vai karaliene? Paskatīsimies.
*
Rodolfo, Lusjēns un Doktors Detridžs sēdēja krodziņā. Daudz laika runāšanai nebija, jo Lusjēnam bija jāstravagē mājās, un kurš gan to saprastu labāk par veco Elizabetes laika vīru? Bet uz Belecu gan viņš tiem līdzi braukt nevarēja.
Tas nestāv manos spēkos, Detridžs teica. Jo samā pilsēta mani gandari un dāvā manim drošu pajumti.
Dīvaini gan: Lusjēns bija pārliecināts, ka Detridžs runās tāliski tāpat kā visi pārējie šajā pasaulē sastaptie ļaudis un saprast veco vīru viņam nebūs grūtāk kā klausīties Ro-dolfo un Ariannā. Taču Detridžs neapšaubāmi runāja kā cilvēks četrsimt gadu tālā senatnē, par spīti tam, ka dzīvoja laikā, kurā Lusjēns tagad bija ieradies. Ieklausījies uzmanīgāk, zēns aptvēra, ka Detridžs nerunā tāliski, bet senajā angļu mēlē. Lusjēns papurināja galvu; visu to analizēt nebija nemaz tik viegli. Patlaban pilnībā jākoncentrējas uz to, ko abi vīri runā.
Pastāstiet, kas īsti notika! Rodolfo taujāja. Kā jūs kļuvāt Tālijas pavalstnieks?
Detridžu acumirklī sagrāba bailes. Pirms sāka klusā balsī stāstīt, viņš pameta acis sev pār plecu. Man lēma iznīcību sārtā. Viņējie apzvērēja, ka es krāmējies ar peste-ļošanu un vērpis valodas ar nešķīsto. Nebija, kur sprukt, un es stravagēju uz belonu. kas gadījies ar manu zemes augumu, man nav tapis zināms.
Trīcošu roku viņš iedzēra malku vīna.
Man nācās meklēt patvēri pilsētā. Nebij skanošā, un bij jāpelna esībai. Tad nu atlaivoju šurpu un ietiku zemākās kārtas dienestā, un slapstījos, lai nevienam netop redzama mana esamība. Tad atgriezās mana ēnava. Todien sapratu, ka esmu no vecā auguma aizgājis un pārtapis šeitan uz visiem laikiem.
Viņš palūkojās Lusjēnā.
Tev veicas, puiškan. Tu vari nākt un iet starp pasaulēm pa ceļu, ko iestaigāju es. Bet pašam man vairs nav lemts. Mana vienīgā pasaule tagad ir šeitan.
10. nodaļa. Laivu tilts
Tikšanās ar Viljamu Detridžu Lusjēnam bija vissatraucošākais notikums no visa Tālijā piedzīvotā. Līdz šim viņš katru mīļu brīdi varēja sev pateikt, ka Belecā aizvadītais laiks ir fantāzijas auglis tāds kā sapnis nomodā. Lai gan abas dzīves bija tik ļoti atšķirīgas, tomēr pāriešana no vienas otrā izdevās bez aizķeršanās un nesagādāja ne mazākās grūtības. Taču satikt citu stravagante, kas ceļojis tajā pašā virzienā, bija tiešām pārsteidzoši. Turklāt ne jau parastu stravagante, bet cilvēku, kas šo plūsmu izveidojis senāk nekā pirms četriem gadu simteņiem. Un nu šis cilvēks visu atlikušo mūžu bija kā izmests uz sēkļa svešajā pasaulē.
Laiks pirms Madalēnas svētkiem abās pasaulēs skrēja vienlīdz ātri. Lučiano gatavoja uguņošanu, kā apsēsts tērzēja ar Rodolfo par Doktoru Detridžu un turpināja pēcpusdienas pastaigas ar Ariannu, kura Montemurato ceļojuma dēļ aiz skaudības vai plīsa. Atlikušo enerģiju Lusjēns izmantoja, iespējami labāk tēlojot savu veco es, lai liktenīgajā dienā vecāki atstātu viņu vienu.
Bet arī Tālijā brieda sarežģījumi. Lusjēns nešaubījās, ka tiek izsekots. Kopā ar Ariannu iepazīstot Belecu, viņš ne vienu reizi vien tuvumā bija manījis vīru zilā apmetnī, taču sākotnēji tas viņu īpaši neuztrauca. Tomēr, kad vīrs bija manīts arī Montemurato, Lusjēns kļuva uzmanīgāks.
Šobrīd tas vēl neko daudz nekaitināja, lai gan justies izsekotam ir tas pats, kā kad tev mutē būtu čūla: tā, nemitīgi sūrstēdama, par sevi atgādina. Lusjēns prātoja, vai stāstīt to Rodolfo un kad. Savu nodomu palikt Belecā pa svētkiem viņš vēl nebija atklājis.
Madalēnas dienā Lusjēns pamodās saguris, naktī viņš bija palīdzējis Rodolfo uz plosta Lielā kanāla grīvā veikt uguņošanas sagatavošanu. Lielākie tēli, kā pati Madalēna, no laboratorijas tika atgādāti gan ar maģijas palīdzību, gan ar smagu fizisku piepūli. Rodolfo tos bija samazinājis, lai izdabūtu pa laboratorijas durvīm un lejā pa kāpnēm. Tomēr uz dežūrbaržas tiem atkal bija oriģinālais monumentālais izmērs.
Lusjēns bija sarunājis ar Ariannu, ka atnāks uz tantes māju, tiklīdz būs atstājis Rodolfo un stravagējis uz savu pasauli un atpakaļ, lai pārliecinātos, kā diena aizritējusi tur. Leonora neliedza jauniešiem iet uz svētkiem. Lai gan viņai bija stāstīts, ka Lusjēns pieder citai pasaulei, viņa to nekad nepieminēja un uzskatīja zēnu par krietnu brāļameitas biedru. Lusjēna pasaulē tagad bija svētdiena, un viņš raizējās, ka vecāki varētu palikt mājās, tomēr beigās zēnam izdevās viņus pierunāt doties uz dārza namiņu. Nu Lusjēns par varītēm pūlējās turēt acis vaļā un visu
brokastlaiku vieba možu smaidu, kamēr viņi vai veselu mūžību tiesāja greipfrūtus un radziņus un pat lasīja avīzi. Beidzot vecāki aizgāja un Lusjēns ieritinājās gultā, lai stundiņu nosnaustos. Lai pārliecinātu mammu, ka visu dienu nebūs viens, viņš bija sazvanījies ar Tomu un lūdzis, lai draugs pēc mirkļa lita pusē atnāk.
Remanas vēstnieks nervozēja. Viņa pienākums bija pavadīt Hercogieni pāri laivu tiltam uz Chiessa delle Greizie , nu jau skaidri zinot, ka silfīda zem viņa rokas ir daiļa auguma zemniece. Uguņošanas blīkšķu dēļ nekāda saruna nesanāks, tā būs vieglāk nedomāt par Valsts mandolā notiekošo.
Kad Enriko ieradās Vēstniecībā, lai sniegtu kārtējo ziņojumu, Kimiči trakoti nopriecājās. Pašam spiegam gan tas nebija jāzina, taču Enriko nudien bija lietaskoks; bez viņa šīs nakts intriga nebūtu iedomājama.
Vēstnieks saprata, ka vīrs atnesis informāciju, kas pašam likās sudraba vērta. Vīrelis bija piepūties kā tītars.
Labs ir, cilvēk, spļauj ārā. Redzu, ka tev kas sakāms, -Vēstnieks teica.
Tas ir sakarā ar puiku, Ekselence, Senatora mācekli. Pēc jūsu rīkojuma sekoju zēnam jau kopš tās dienas, kad redzēju viņu ieejam sinjora Rodolfo palazzo. te notiek pavisam neizskaidrojamas lietas. *