Apsēdies un pastāsti sīkāk, teica Vēstnieks, ieliedams Enriko pamatīgu biķeri vīna.
Nu, viņi grib iestāstīt, ka šis esot no Padāvijas, brālēns vai kas tamlīdzīgs. Taču Rosi ģimenē neviens par viņu nav
pat dzirdējis. Pats pārbaudīju. Un vēl puika nekad nav redzēts krēslas stundā, tikai dienā.
Šīs lietas, pieļauju, ir mēreni interesantas, Vēstnieks vēsi attrauca, taču izskaidrojamas. Zēns, domājams, agri liekas gultā. Senators Rodolfo noteikti ir stingrs skolotājs.
Un ko jūs teiksiet par šito? turpināja Enriko. Sekoju, kopš viņš ar draudzenīti devās uz laivu. Abi brauca uz salām, apskatīja stikla muzeju, pamēļoja ar vienu otru zvejnieku, apmeklēja katedrāli Toronē…
Brīnišķīgi, teica Vēstnieks, taču es nesaprotu…
Visu cieņu, Ekselence, — neatlaidās Enriko, bet ļaujiet man pateikt līdz galam. Tas bija toreiz, kad viņi atgriezās no Torones. Visapkārt bija tumšs, un kaut kas ar to puiku nebija lāgā. Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu vakarpusē, un tamdēļ skatījos jo uzmanīgāk. Te pēkšņi viņa vairs nekur nebija. Viens mazs mirklītis, un viņš uz vietas izčibēja. Un tad viņš jau atkal sēdēja laivā, it kā nekas nebūtu noticis.
Vēstnieks rādīja garlaikotu ģīmi.
Un tas būtu viss? Jāsaka, izklausās gana interesanti, bet jūs droši vien izjokoja gaismēnas. Diez cik tuvu taču nebijāt, kā nekā citā laivā. Un pats teicāt, tumsa.
Var jau būt, piekrita Enriko. Un varbūt kaut ko arī palaidu garām. Bet ir vēl kas savāds ar to puiku. Viņam nav ēnas.
Tas uz Vēstnieku atstāja bumbas sprādzienam līdzīgu iespaidu. Nometis vienaldzības masku, viņš pielēca no krēsla un dzelžaini sagrāba Enriko aiz rīkles.
Kā tu teici? Vēstnieks šņāca. Gribi ar mani dzīt jokus?
Enriko cīnījās pēc elpas.
Lūdzu… Ekselence… nekādus jokus… taisnība… nekādas ēnas…
Vēstnieks palaida vīru vaļā.
Ar tādām lietām nejoko, viņš teica, ieliedams abiem jau krietnāku porciju vīna. Enriko dzēra alkaini, braucīdams cietušo rīkli. Taču, lai kā sāpēja kakls, klusībā viņš gavilēja. Tas viss solīja brangu žūksni.
Kad pie durvīm zvanīja Toms, Lusjēns vēl bija pusaiz-midzis. Lejā pa kāpnēm viņš nāca, berzēdams acis, bet sajuta vismaz bija cilvēciska.
Hei! uzsauca Toms. Ceru, ka jūties labāk.
Patiešām, goda vārds, atbildēja Lusjēns, lai gan šobrīd viņu grauza sirdsapziņa par to, ko viņš grasījās nodarīt Tomam. Nekas, pāris stundu viņiem būs. Toms atnesa lērumu CD un dažas fotogrāfijas no diskotēkas. Draugs bija visai pļāpīgs, jo bija uzlūdzis uz deju Ketiju, un par abiem tagad skolā trina mēles. Labi, ka Lusjēnam nevajadzēja daudz runāt, viņš domās vēl aizvien, apcerot nakts piedzīvojumus, kavējās Belecā.
Ja kāds viņam pirms gada būtu pavaicājis, kas ir aizrau-jošāk diskotēka vai uguņošana ar daudziem pieaugušajiem maskās -, viņš nešaubītos ne mirkli. Un arī tagad nebija jāšaubās.
Vēstnieks, pagalam satraukts, soļoja pa istabu. Beidzot viss bija viņam rokās Beleca, Karaliste un tagad arī pati
mistērijas atslēga, kuru Kimiči dzimta medījusi gadiem. Nu viņš, Rinaldo, būs viens no ievērojamākajiem savā ģimenē. Varbūt pat galva? Rinaldo godkārei nebija robežu. Acu priekšā peldēja vīzija ar sudraba kroni.
*
Kura nu būs šai reizē? vaicāja Hercogiene, taču acumirklī zaudēja interesi. Nē, varat nestāstīt. Pietiks, ka ieģērbsiet kleitā, saposīsiet un sūtīsiet pāri laivām.
Hercogiene sakārtoja sudraboto kreimeņu masku un devās uz vislietišķāko audienču zāli tikties ar Remanas vēstnieku. Zāles sienas klāja stikls un spoguļi, viss kalpoja apmeklētāju mulsināšanai. Arī Rinaldo di Kimiči redzēja sevi klanāmies krāšņas violetas vīzijas spoguļattēlam.
Esmu šeit, izsmejoši uzsauca Hercogiene. Vēstnieks šādas attieksmes dēļ acumirklī aizsvilās tik nikns, ka Hercogienes liktenis viņam kļuva vienaldzīgs. Jau vakara noslēgumā Beleca būs viņa rokās, un pa tvērienam ir vēl brangāks kumoss.
Hercogienes svīta nogāja mazo gabaliņu līdz Piazetta , kur pietauvota stāvēja melni sudrabotā Valsts mandola, aiz tās vīdēja cita, mazliet vienkāršāk greznota. Di Kimiči, kā paredzēts, ieveda Hercogieni pirmajā laivā, kur viņa acumirklī iegrima sudraba brokāta brāzmā, kas bija cieši savilkta ap kabīni mandolas centrā. Vēstnieks iekāpa otrajā mandolā, un abas laivas aizslīdēja Lielā kanāla grīvas virzienā.
Lusjēns un Arianna atradās pie paša kanāla, gaidīdami uguņošanu. Hercogienei bija jāuzkāpj laivu tiltā, tad Vēstnieka pavadībā jānoiet līdz jaunajai baznīcai, lai paziņotu, ka tā ir atklāta. Tieši tobrīd vajadzēja sākties uguņošanai. Iesvētīšanas dievkalpojuma laikā, ko vadīs Belecas bīskaps,
Valsts mandolai jāslīd pāri kanālam, jāsagaida Hercogiene, lai atvestu to atpakaļ pilslaukumā. Hercogienes Palazzo viņu jau gaidīs valsts un baznīcas aristokrātijai rīkota balle. Tikmēr Piazza laukumā visi līksmos lagūniešiem ierastā veidā.
Nevaru vien sagaidīt, kad sāksies uguņošana! satraucās Arianna. Vai nav aizraujoši, iedomājoties, ka arī tu tur esi pielicis roku? Kurš numurs būs vislabākais?
Tas ir noslēpums, teica Lusjēns. Pacieties un tad jau redzēsi.
Viņš bija norūpējies kā kaķene par kaķēniem. Galvā pastāvīgi riņķoja doma, vai tikai Rodolfo neaptvers, ka māceklis nav stravagējis uz savu pasauli, un lieliem soļiem nenāks cauri drūzmai trenkt viņu mājās. Turklāt Lusjēns nešaubījās, ka turpat pūlī, kas drūzmējās kanālmalā, manījis vīru zilajā apmetnī.
Uguņošanas secība Lusjēnam bija zināma, un, tiklīdz numurs ar Madalēnas varavīkšņu matiem būs galā, viņš noteikti pazudīs. Vēl aizvien Lusjēnu mocīja sirdsapziņa, jo viņš Tomam sameloja, ka jūtas pārlieku saguris, lai paliktu kopā pēc azaida. Šķiet, Toma seju, viņam promejot, Lusjēns tik drīz neaizmirsīs pa pusei vīlusies, pa pusei… Saprotoša? Lusjēns jutās drausmīgi, iedomājoties, ka tikpat labi Toms varēja just arī atvieglojumu.
Šo domu Lusjēns aizstūma tālākos prāta apcirkņos. Redzot Ariannas priecīgo seju, viņš pasmaidīja. Zēns nolēma, ka atlikušo vakara daļu uzvedīsies kā īstens belecietis un dzīvos mirklim.
Valsts mandolas iekšpuse valdīja dmzma. Hercogiene, viņas dubultniece un kāda kalpotāja bija saspiestas telpā, kur bija vieta labi ja diviem. Otrā “Hercogiene” bija acīmredzamās šausmās, par to liecināja ieplestās acis aiz maskas, īstā bija tikai garlaikota, kā tas pēdējā laikā itin bieži gadījās.
Kopš dienas, kad viņa laukumā bija ieraudzījusi brūn-mataino meiteni, kļuva aizvien sliktāk. Hercogienē bija ieperinājies nemiers un neapmierinātība ar dzīvi. īstas mocības sēdēt te ar kalponi un muļķa zemniekmeiteni, kas spējīga uz blēdībām sudraba riekšavas dēļ.
Kas zina, cik vēl šādu kumēdiņu spēšu izturēt, Hercogiene nodomāja. Labi, ka vismaz nav jāstāv blakus šaur-pierim Vēstniekam ar viņa nebeidzamajām runām par līgumu un neciešami sasmaržināto mutautu. Nudien, vai tad di Kimiči nevarētu atļauties vērtīgākas smaržas, kaut vai no Džiljas, tiem tur bija izstrādāta augstvērtīga parfimērija.
Un tad Vēstnieks jau bija pie kabīnes aizsega un Hercogienei trīcošo krāpnieci nācās stumšus izstumt, tik ļoti viņa bija pārbijusies.