Jaunavas uztraukums lāpu mirguļojošajā gaismā pārāk uzkrītošs nelikās, un Rinaldo di Kimiči vien ar lielu piespiešanos spēja noticēt, ka līdzās nav īstās Hercogienes, kuru viņš tagad uzmanīgi ved no laivas uz laivu. Lēni un precīzi viņi spēra soli pēc soļa no laivas uz laivai, ķīļiem šūpojoties virs ūdens. Pārvietoties varēja, tikai īpaši uzmanoties. Solis sāņus abus iegrūstu smirdīgajos kanāla ūdeņos. To iedomājoties vien, Vēstnieks mežģīņoto mutautu spieda pie deguna ciešāk. Pūlis abpus kanālam mežonīgi auroja. Ļaudis savu Hercogieni mīlēja, un ik reizi, kad valdniece parādījās sabiedrībā, viņa tiem likās aizvien jaukāka un jaunāka. Pietika Hercogieni ieraudzīt, lai visi ticētu, ka šī pilsēta valstī ir pati drošākā, svarīgākā un greznākā.
Kolīdz spožais pāris sasniedza laivu tilta vidū, gaisā uzšāvās pirmā raķete, eksplodēdama turpat abiem virs galvas, izgaismodama viņus un visu pūli ar violetu un sudraba zvaigžņu lietu.
īstā Hercogiene, raudzīdamās pa brokāta aizkara spraugu, smaidīja. Rodolfo neaizmirsa ne mazāko sīkumu. Gatavojot uguņošanu, viņš allaž uzzināja, kāds tērps viņai būs Valsts pasākumā.
Netālu no Valsts mandolas lepni dižojās Lusjēns.
Manējā! viņš uzsauca Ariannai, cenšoties pārkliegt pūļa rēkoņu. Meitene viņam uzsmaidīja, violetās acis mirdzēja tāpat kā ugunis, kas liesmoja viņai virs galvas. Arianna viegli saspieda Lusjēna roku, un viņš paspieda pretī.
Cauri pūlim mandolas virzienā slīdēja gara ēna. Neviens neredzēja, kurp tā dodas. Visu acis bija pieplakušas procesijai uz laivu tilta un gaismu un krāsu plejādei, kas, izceļot majestātisko pāri, iezīmēja tam ceļu.
Debesīm pārlaidās sudraba putnu kāsis. Tad pāvs izplēta krāšņi zilu, purpura un zaļu asti, līdz tā aizklāja apvārsni. Fēnikss izdēja zelta olu, pats no zelta pārkvēlojās sārtā un tad zvaigžņu šaltī izzuda. Ola karājās gaisā, kamēr no tās izšķīlās jauns fēnikss jaunā sārtā un zelta krāšņumā. Aizsmakušu beleciešu izsaucienu pavadīts, melnajā naktī aizsoļoja sudraba auns.
Izrādes kulminācijas brīdī debesīs iezīmējās zaļš pūķis. Virs tā naktī uzliesmoja Madalēnas veidols. Milzu kristāla asara ritēja no acs un uzkrita pūķim, kas sašķīda miljons sarkanās un zelta zvaigznītēs. Tieši tobrīd no mākoņa izslīdēja pilnmēness, apspīdēdams Svētās matus.
Lusjēnam šķita, ka sirds stājas. Pūlim viļņojot sajūsmā par efektiem, ko viņš bija palīdzējis radīt, Lusjēns neredzēja ne Valsts mandolu aizslīdam pa ūdeņiem, nedz tumšo ēnu, kas pieplakusi mandoljeram pretējā laivas galā. Viņš redzēja tikai to, ka Rodolfo bija taisnība. Tiklīdz pēdējās žilbinošās varavīksnes cirtas šķita iekrītam ūdeņos, belecieši cits pēc cita metās kanālā.
Lusjēns kļuva kā bez prāta. Viņš zināja, ka nespēs paņemt sudrabu uz savu pasauli, pat ja to atrastu. Viņš zināja arī to, ka tūdaļ jādodas projām, jāstravagējas , pirms sākas svētki. bet tieši šobrīd zēns bija caur un cauri belecietis. Acumirklī, ievērojis, kur pazūd Svētās daudzkrāsaino matu cirta, arīdzan viņš metās kanālā.
*
Izsmalcināti, nomurmināja Hercogiene, juzdama sakustamies mandolu, kad uzliesmoja Svētā Madalēna, ietinot mēnesnīcas applūdināto pilsētu sudrabā un pilsoņus vienā no regulārajām trakuma lēkmēm. Hercogiene vairs negarlaikojās. Viņas sirdi pildīja kvēls maigums pret naivi lojālajiem, patriotiskajiem pavalstniekiem. Viņai ar tiem bija kas kopējs kaisle pret savu pilsētu. Hercogiene zem maskas centās apslāpēt asaras. Masku notraipīt nedrīkstēja.
Te pēkšņi sudraba aizkars tika atrauts un slaids, sarkanmatains jaunietis pielika dunci viņai pie rīkles.
*
Lusjēns sprauslādams uznira, sagrābis kanālā kaut kādu priekšmetu. Ūdens bija pretīgs, turklāt ledaini auksts, un tas lika atjēgties. Ar šausmām viņš iedomājās, ka grāmatiņa būs izmirkusi, un kas zina, vai ar piemirkušu talismanu stravagācija maz iespējama. vēl lielāks satraukums pārņēma, kad viņš, atmetis matus no acīm, ieraudzīja, ka iepeldējis kanāla vidū. Vienīgā doma bija tikt ārā no ūdens, un, ieraudzījis garām peldošu mandolu, Lusjēns, sakopojis pēdējos spēkus, ieķērās tai sānā un iezvēlās laivā.
Hercogiene saprata, ka jāmirst. Tūkstošiem nožēlu izskrēja cauri viņas smadzenēm, bet ne jau par personīgo drošību; visas saistījās ar pilsētu, Rodolfo un brūnmati meiteni.
Kabīnes iekšienē valdīja klusums. Slepkava neteica ne vārda, un galma dāma šausmās bija pārakmeņojusies. Mandoljers acīmredzot neko nebija manījis, jo vienā mierā airēja pāri kanāla grīvai uz jauno baznīcu, lai tur gaidītu, kā viņš domāja, Hercogieni iznākam no dievkalpojuma.
Slepkava, pielicis dunča asmeni Hercogienes baltajam kaklam, vilcinājās.
Un tad pēkšņi viss gāja juku jukām, un, mandolai draudīgi sasveroties, jau tā pārpildītajā kabīnē iemetās pagalam izmircis zēns. Lusjēns acumirklī aptvēra, ka atrodas Valsts mandolā kopā ar Hercogieni. Virsroku guva intuīcija. Viņš zināja, ka Hercogienei te nav jābūt; visi taču redzēja to ejam pa laivu tillu. Un tomēr viņa bija šeil. Viņš pazina violetās acis un debešķīgās smaržas. Turpat bija ari kāds nepazīstams vīrs ar dunci rokā.
Sekundes simtdaļā Lusjēns aptvēra, ka viņš varētu mirt šeit, Belecas Lielajā kanālā. Tajā pašā laikā viņš apzinājās, ka Hercogienes dēļ ir vērts to darīt. Zēns metās virsū pārsteigtajam slepkavam un, likdams tam zaudēt līdzsvaru, izrāva no rokas dunci.
11. nodaļa. Veiksmes roka
Mandola mežonīgi zvalstījās ūdenī. Tajā bija par daudz cilvēku. Hercogienes dāma visai saprātīgi pabāza galvu iz sudraba aizkariem un uzsauca mandoljeram. Viņš piestāja, lūkodams laivu līdzsvarot, un kā sastindzis skatījās jezgā. Ieraugot Hercogieni, viņa acis iepletās, to Silvija acumirklī ieskaitīja viņam par labu. Acīmredzot sazvērnieks viņš nebija.
Mandoljers palīdzēja Lusjēnam sasiet slepkavu ar sudraba auklām, kas bija kalpojušas brokāta aizkaru saturēšanai. Merlino nazi Lusjēns aizbāza aiz jostas. Tiklīdz slepkava bija droši sasiets, Hercogiene pārņēma vadību.
Tu esi Marko, vai tā? viņa uzrunāja mandoljeru.
Jā, Jūsu Augstība, laivinieks teica, nejuzdamies pārliecināts par personu, ko uzrunā, bet drošs paliek drošs.
Tu šonakt man izdarīji lielu pakalpojumu un tiksi apbalvots. Bet par to visu tu nevienam nedrīksti teikt ne
vārda, kamēr netiksi aicināts kā liecinieks Padomē, kas tiesās šo nožēlojamo nodevēju un viņa saimniekus, lai kas tie būtu. Vai saprati?
Sapratu, kundze.
Labi. Bet tagad mums jānogādā nelietis un šis jaunais varonis, kurš izglāba man dzīvību, atpakaļ Palazzo. vai tu varētu to visu nokārtot un palīdzēt mums iespējami slepeni nokļūt līdz maniem apartamentiem?
-Jā, kundze, — teica mandoljers, nu Hercogienes identitāti vairs neapšaubīdams. Tad viņš saminstinājās. Bet kas būs ar to otro dāmu, kundze? To, kas gāja pāri laivām?
Hercogienes mute zem maskas nicīgi saviebās. Lai Re-manas vēstnieks ved viņu atpakaļ savā mandolā. Nebrīnīšos, ja viņš par šīs nakts notikumiem manā laivā jau šo to zina.
Marko atgriezās Valsts laivas galā un veda dārgo dzīvību atpakaļ uz Piazetta. neviens neievēroja melno mandolu slīdam kanāla ūdeņos, izņemot staltu stāvu uz uguņošanas platformas, kurš zināja, ka laivai bez 1 iercogienes vēl nav jāatgriežas šai krastā. Rodolfo nekavējoties lika Alfredo vest atpakaļceļā arī viņu.