*
Hercogienes aizstājēja maiznieka meita, vārdā Simo-neta, diez cik labi nejutās. Dievkalpojumam nebija ne vainas, ja nu vienīgi par garu. Mezdamās ceļos un atkal celdamās, meitene bija krietni izkustējusies, un tas nemaz nebija slikti, jo nekāda lielā baznīcā gājēja viņa vis nebija.
Taču pēc iziešanas no dievnama viss sagriezās krustām šķērsām. Pūļa gaviles meitenei tīri labi gāja pie sirds, tāpat arī pastaiga pāri visām tām laivām, bet kur tad bija Valsts mandola? Maksas saņemšana, atgriežoties mandolā, bija galvenais iemesls, kas viņai šajā blēdībā deva drosmi.
Vēstnieks acumirklī bija pie Simonetas sāna. Slāpēdams prieku un bažas, ko viņš juta par sazvērestības acīmredzamo veiksmi, Kimiči ieveda viltus Hercogieni savā mandolā. Atgriezīsimies ar manējo, mīļā, viņš dūdoja daudz intīmāk, nekā būtu atļāvies ar īsto Hercogieni.
Atrodoties kabīnē, jaunavas izbailes un samulsums pieauga. Kaut kam tādam viņa nebija sagatavota. Un ja nu Vēstnieks sadomā ar viņu runāt?
Taču uztraukumi izrādījās veltīgi. Rinaldo di Kimiči bija tā pārņemts ar savām domām, ka saruna neraisījās.
*
Daļa no Hercogienes personīgās gvardes gaidīja pie Piazetta un rādīja visai pārsteigtu vaigu, redzot Valsts man-dolu atgriežamies tik ātri. Taču, ieraugot sasaistīto slepkavu un līdz pēdējai vīlītei izmirkušo Lusjēnu, viņi steidza darīt, kas jādara. Nelieti aizveda taisnā ceļā uz cietuma celli, bet Hercogieni un Lusjēnu galma dāma steidzināja iekšā Pa-lazzo. laimīgā kārtā uz laukuma tikpat kā neviena nebija. Visi drūzmējās kanālmalā, gaidīdami atgriežamies Hercogieni, taču īstā valdniece viņiem aizgāja secen.
Tikko līdzdalībnieki bija Hercogienes privāta pa rtamentu drošībā, visapkārt sāka rosīties nu jau vairākas dāmas. Kamēr Lusjēnam tika gatavota karsta vanna, dažas dāmas taustīja dubļu pēdas, kuras viņš, cīnoties ar slepkavu, bija atstājis uz Hercogienes satīna tērpa.
Novelciet tās slapjās drānas, izrīkoja Hercogiene.
Lusjēns, kanāla ūdenim pilot, stāvēja uz Hercogienes nenovērtējamā paklāja un juta vaigos sakāpjam sārtumu.
Ak, Dieva dēļ! Padodiet jel viņam dvieli! Vai tad es tevi apēdīšu, zēn? Vīnu, lūdzu, un aši!
Ietinies dvielī un lieliem malkiem rijot Belecas sarkanvīnu, Lusjēns jutās omulīgāk. Viņš nebija ļāvis galma dāmām atņemt ne dunci, ne grāmatiņu, kas bija tikai mazliet pievilgusi. Dāmas gan bija ķiķinājušas par Lusjēna pidžamu, taču viņš lika apsolīt, ka izžuvusi tā tiks viņam atdota.
Ari pati Hercogiene iedzēra vairāk nekā parasti. Ja tik pēkšņi nebūtu uzradies Lusjēns, kas zina, kāds būtu šī vakara iznākums.
Mandolas dāma pacēla pilošu slapju maišeli.
Ko darīt ar šo, kundze?
Lusjēns atcerējās. Ieniris pēc varavīksnēm, viņš bija sataustījis audekla maišeļa aizsieto galu, pēc tam visu uzmanību koncentrējis uz atgriešanos krastā un cenšanos pār mēru nesadzerties kanālūdeni. Nu Lusjēns nosprieda, ka, rāpjoties Hercogienes mandolā, maišeli būs nejauši pārsviedis pār laivas malu. Tobrīd viņš vēl nezināja, kas tā par mandolu, tālab bija caurcaurēm samulsis, ieraugot tur Hercogieni, jo pirms mirkļa bija to redzējis ejam pār laivu tiltu.
Tātad, uzmezdama aci maišelim, sacīja Hercogiene,
tu biji viens no sudrabnirējiem. Man prieks, ka baumas par manu dāsnumu gājušas plašumā, lai gan, cerams, par ikgadēju tradīciju tas nekļūs. Šis ir tāds īpašs gads, vai zini, Chiessci delle Greizie būvniecība noslēgta. Tāpat arī mans divdesmit piecu gadu valdīšanas posms. Ko gaidi, ņem. Esi nopelnījis.
Lusjēns parāva aiz mitrās auklas, ar ko maišelis bija aizsiets, un ieraudzīja mirdzošu sudrabu.
Jūsu Augstībai taču zināms, ka uz mājām to līdzi paņemt nevaru? Lusjēns samulsa.
Man vienalga, kur tu to glabāsi, atbildēja Hercogiene, urbjoši viņā vērdamās. Par pakalpojumu, ko man šovakar izdarīji, saņemsi piecdesmitkārt vairāk nekā šai maisiņā. Lai Rodolfo parūpējas par glabāšanu, redzot, ka Lusjēns grasās protestēt, viņa piemetināja.
Bet tagad atstājiet mūs vienus, Hercogiene pavēlēja galma dāmai.
Lusjēns, palicis divatā ar Hercogieni, pat nepaspēja sabīties, jo Hercogienei aiz muguras pēkšņi atsprāga vaļā slepenās ejas durvis ar pūķa svečturi un pa tām ienāca Rodolfo.
Kas noticis? viņš prasīja, bažīgi uzlūkodams Lusjēnu, kuram mugurā, izņemot dvieli, nekā nebija un kurš vēl aizvien rokā turēja pilošo maišeli. Ko šajā nakts stundā Belecā dari tu?
Ari Hercogiene pievērsās Lu’sjēnam.
Ak, ej taču vannā, kamēr tā nav vēl atdzisusi! Tur tā starpsiena, redzi? Man par notikušo jāpastāsta Rodolfo.
Lusjēns atrada starpsienu, izrotātu ar ērmoti smalki izšūtu zīda panno, un, pateicības jūtu pārņemts, iegremdējās karstajā, iesmaržinātajā ūdenī. Likās, kanāla smaka paliks viņa degunā uz mūžiem, tāpat arī dubļu garša mutē. Viņš ienira ūdenī, lai saziepētu matus. Nomazgājies Lusjēns kavējās vannā, līdz ūdens gandrīz atdzisa, jo nebija, ko vilkt mugurā, vienīgi dvielis, un viņš izmisīgi cerēja, ka Hercogiene nepiedāvās nevienu no saviem rītatērpiem.
Lusjēns dzirdēja, kā Hercogiene ar Rodolfo satraukti sačukstas, un, pabāzis galvu gar aizslietņa malu, ieraudzīja Rodolfo izbailēs nobālušu. Pamanījis mācekli, Rodolfo pienāca klāt.
Tu izglābi Silviju, tālab esmu tev mūžīgs parādnieks, arī visa Beleca tāpat, bet sīkāk paskaidrot nedrīkstu.
Apklusis viņš pavērās Lusjēnā.
Kur tavas drēbes?
Dāmas savāca. Un neesmu drošs, vai tikšu mājās, grāmatiņa samirkusi. Paskatieties!
Rodolfo, kļuvis domīgs, paņēma grāmatiņu rokās.
Kaut ko lietas labā var darīt, viņš teica. Bet, pirms tu stravagē, tev man viss jāizstāsta.
Rodolfo bija skrējis visu ceļu no Piazetta un tad tālāk uz savu palazzo, mugurā viņam vēl aizvien bija melnais samta apmetnis, kuru viņš tagad noģērba un kurā ietina Lusjēnu. Tad viņš piegāja pie izdzisušā kamīna un ielika tajā ugunsakmeni. Drīz vien istaba pildījās ar siltumu.
Hercogiene pastīvi piecēlās kājās un pazvanīja sudraba zvārgulīti.
Kāpēc gan tev, Rodolfo, nepaņemt viņu atkal pie sevis? Es šeit palikt nevaru. Jāiet glābt tas nabaga bērns, kas šonakt svētkos personificēja mani. Aiz bailēm būs pārakmeņojusies.
Beidzot Lusjēnam viss kļuva skaidrs. Hercogiene izmantoja dubultnieci! Un, spriežot pēc Rodolfo sejas izteiksmes, arī viņam tas bija jaunums.
*
Arianna nesaprata, kas viņā gūst virsroku raizes vai dusmas. Pēc Lusjēna impulsīvās ieniršanas viņa to uz cietzemes vairs nebija redzējusi. Izmeklējās pa kanālmalu un vēlāk Piazza Maddalena, bet tādā pūlī kādu atrast nebija iespējams. Beigu beigās meitenei bija jāatgriežas pie tantes, cerot, ka Lusjēnam izdevies stravagēt uz dzimto pasauli, pirms vecāki pārradušies mājās. Pagaidām viņai, kā mēdza teikt tante, jāsaglabā vēss miers un ar to ariannai nekādi neveicās.
Simoneta soļoja pār Piazza, ieķērusies vēstnieka elkonī, tas bija kā sapnī. Belecieši sveicinādami veidoja dzīvu ķēdi gar ceļa gabaliņu līdz sārti nokrāsotajai Hercogienes Palazzo, un simonetai tīri labi padevās tiem graciozi atmāt, taču iekšēji viņa trīsēja. Kaut kas nebija kārtībā; Hercogienes galvenā dāma detalizēti bija izklāstījusi veicamo uzdevumu, un visam jau pirms pusstundas bija jābūt galā.