Krietni pastrādāts, Džuliāna, viņa sacīja trīcošajai meitenei, kas lūkoja kniksēt. Jauks personificējums.
MPC
Hercogiene uzmeta aci amuletam ķēdītē ap meitenes kaklu. Plauksta ar trim izstieptiem vidējiem pirkstiem un īkšķi, kas pieskaras mazajam pirkstiņam. Salinieku laimes zīme, manusfortunae — veiksmes roka, cikla nepārtrauktības un dievietes, viņas dzīvesbiedra un dēla tēli, Svētās Lagūnas Trīsvienības simbols. Bet diez vai šis bērns to zina. Hercogiene sarauca degunu ne jau simbolu dēļ, liet par lēto zelta versijas bezgaumību.
Džuliāna, ievīstīta siltā vilnas pledā un saņēmusi sudraba biķerī rubīnsārtu vīnu, drīz vien jutās sasilusi un apžāvējusies. Viņa noņēma masku ar pāva spalvām, kas, tāpat kā sāls plankumiem klātais tērps, tiks nodota glabāšanai Palazzo, kur atdusēsies līdzās pārējiem divdesmit četriem tērpiem.
Pateicos, Jūsu Augstība, meitene tencināja it priecīgi, jo lagūnas ledainais tvēriens no kājām sāka mazpamazām atkāpties.
Barbariska tradīcija, sacīja Hercogiene, tet neko darīt, ļaudīm jāizdabā. Nu, vai noteikumus dzirdēji un iegaumēji?
Jā, Jūsu Augstība.
Atkārto.
Nevienam nedrīkstu teikt, ka esmu bijusi ūdenī Jūsu Augstības vietā.
Bet ja to izdarīsi?
Ja izdarīšu bet es to nedarīšu, kundze, tikšu no Bele-cas izraidīta.
Tu un ģimene. Izraidīti uz mūžiem. Un neviens tam neticēs; tu nespēsi pierādīt.
Hercogienes tēraudpelēko acu skats pievērsās galminie-cēm, kuru dzīve bija nodota tikai un vienīgi Hercogienes rokās.
Un par to, ka klusēsi, un par sava jaunā auguma patapināšanu tev atvēlēšu pūru. Mūžu mūžos jaunava par auguma palienēšanu labdarim saņēmusi tieši šādu algu. Tu esi veiksmīgāka nekā daža laba. Tavs tikums nav cietis -uzbrucis tikai jūras ūdens.
Sievietes pakalpīgi ieķiķinājās, kā jau katru gadu. Džu-liāna nosarka. Vai tik Hercogiene negvelž jēlības, un tik augstai kārtai tā neklājas. Džuliāna ilgojās pēc mājām, pēc ģimenes. Tā gribējās ātrāk padižoties ar naudiņu un pateikt iecerētajam, ka precībām vairs nav šķēršļu. Viena no dāmām, nule tikusi galā ar Džuliānas matiem, patlaban mundri pina tos bizē ap galvu.
*
Tomaso un Andželo airēja turp, kur slīdēja Barcone, lēnītēm pa lagūnu atgriežoties Belecā, lagūnas lielākajā salā. Laivas centrā stāvēja Hercogiene sarkana samta tērpā un melnā apmetni, kas auguma līnijas vērta neskaidras. No sudraba maskas atstarojās rietošās saules stari. Šobrīd Hercogienes tērps saplūda ar Baramas krāsām un veidoja vienotu veselumu ar kuģi un jūru. Kārtējo gadu pilsētas labklājība ir nodrošināta.
Un nu laiks līksmībai. Piazza Maddalena, laukumā milzu katedrāles priekšā, lete rindojās pie letes, un visur našķi. Aromātiskais smārds lika Ariannai nevilšus norīt siekalas. Te varēja iebaudīt visneiedomājamākos makaronus ar mērcēm -piparpikantām un sīpolsaldām. Te smaržoja cepta gaļa un grilēti dārzeņi, olīvas, sieri, koši sārti redīsi, tumšzaļi rūgteni salāti. Mirdzošas zivis ar eļļas un citrona piedevām, sārtas garneles un krabji, un safrāna rīsa un sulīgu meža sēņu kalni. Zupas un sautējumi bez steigas lēni kūpēja milzu katlos, un terakotas bļodas pildīja olīvās grauzdēti, ar jūras sāli un rozmarīna nagliņām nobārstīti kartupeļi.
Rozmarīns jūras roze! aplaizīdams lūpas, izdvesa Andželo. Eima iekost.
Viņš piesēja laivu tā, lai pēc svētkiem to varētu viegli atrast, un jaunieši gāja piebiedroties līksmotājiem laukumā. Bet šobrīd gan neviens vēl nedrīkstēja ēst. Visu skatieni bija vērsti uz balkonu katedrāles augšējā daļā. Pēc mirkļa starp diviem bronzas aunu pāriem bija jāparādās spilgti sarkanam stāvam.
Redz, kur viņa ir! gaisā uzvirmoja sauciens. Un Svētās Madalēnas tornī iedimdējās zvani. Hercogiene māja tautai no balkona, nedzirdēdama mežonīgos kliedzienus, jo ausis tai blīvi nosprostoja vasks. Šī aizsardzība pirmajos Laulības svētkos neizdevās, taču vēlāk viss gāja no rokas.
Lejā, laukumā, sākās svinības. Arianna sēdēja zem arkas, kājas zem sevis pavilkusi, piekrautu šķīvi klēpī un vērīgi lūkojās apkārt. Tomaso un Andželo nesatricināmi rakās cauri ēdamā kalniem, acis no šķīvjiem neatraudami. Šobrīd Ariannai tīri labi patika būt kopā ar brāļiem; bet, kolīdz sāksies uguņošana, viņa nemanāmi pazudīs.
*
Palazzo zālēs viesības ritēja izsmalcinātākas. Hercogiene, kamēr seju klāja sudraba maska, daudz ēst nevēlējās; kārtīgu maltīti viņai vēlāk uznesīs istabā. Bet dzert gan viņa dzēra neminstinādamās, un nu, kad dienas farss jau aiz muguras, viņa jutās līksma. Pa labi sēdēja Remanas vēstnieks, un sarunu atdzīvināšanai vajadzēja krietni daudz bagātīgā Belecas sarkanvīna. Iegūt Vēstnieka labvēlību šovakar Hercogienei pašai vien zināmu iemeslu dēļ bija ārkārtīgi svarīgi.
Beidzot Vēstnieks pievērsās otram kaimiņam un Hercogiene brīvi varēja pamest aci pa kreisi. Rodolfo, tik elegants melnajā samtā, viņai uzsmaidīja. Arī Hercogienes sejā zem maskas atplaiksnīja smaids. Pēc tik daudziem gadiem Rodolfo kalsnie vaibsti, kas atgādināja ērgli, vēl aizvien viņai bija tīkami. Šogad tas Hercogienei sagādāja sevišķu prieku.
Rodolfo, tāpat kā itin bieži agrāk, noprazdams, kas Hercogienei prātā, pacēla glāzi.
Par citu gadu, par citām Laulībām, viņš uzsauca. Vai zini, es bezmaz kļuvu greizsirdīgs uz jūru.
Neraizējies, atmēļoja Hercogiene. Tavu daudzpusību un izmanību tā nepārspēs.
Nu, vismaz jaunie airētāji man jāapskauž, atsaucās RodolfO.
Vienīgais jaunais airētājs, kas man ko nozīmē, esi tu, Rodolfo.
Viņš iesmējās. Cik atceros, tu nemaz nepieļāvi, lai es tāds kļūtu.
Tevī bija kas vairāk par mandoljeru. Universitāte tev bija krietni vien piemērotāka.
Bet mani brāļi, Siļvij, bija gana labi? iebilda Rodolfo, un smiekli viņa balsī apdzisa.
Tas bija delikāts temats, un Hercogiene jutās pārsteigta, ka Rodolfo šim jautājumam pieskāries, jo sevišķi šovakar. Kad Rodolfo brāļi Edžidio un Fiorentino pieteicās mandoljeru Skolā, viņa par Rodolfo esamību vēl nenojauta. Izmantojot savas tiesības, Hercogiene brāļus izvēlējās mācībām. un, kā parasti tas notika ar izskatīgajiem jaunekļiem, tie kļuva par viņas mīļākajiem.
Tikai tad, kad Skolā parādījās jaunākais brālis, Hercogienes sirds ietrīsējās pa īstam. Viņa aizsūtīja Rodolfo uz universitāti Padāvijā un pēc atgriešanās no turienes sarūpēja viņam izmēģinājumiem smalkāko laboratoriju Tā lija. Un tad vini kļuva mīļākie.
Hercogiene pastiepa roku un ar sudrabotajiem pirkstu galiem mirkli pieskārās Rodolfo plaukstas virspusei. Viņš roku satvēra un noskūpstīja.
Man jādodas projām, Hereogien, viņš jau skaļāk sacīja. Laiks uguņot.
1 lercogiene noskatījās, kā Rodolfo slaidais, kalsnais augums šķērso garo banketa zāli. Bijusi viņa parasta sieviete, tad šobrīd labprāt kādam izkratītu sirdi. Taču viņa bija Belecas Hercogiene, tāpēc piecēlās, liekot darīt to pašu arī pārējiem. Viena viņa aizgāja līdz krēslam pie loga, no kurienes pavērās skats uz daļu laukuma un jūru. Debesis bija tumšzili zilgas, un zvaigznes sacentās spožumā.
Pēc brīža Hercogiene pamās Remanas vēstniekam Ri-naldo di Kimiči, lai viņš ieņem vietu tai līdzās. Bet patlaban, uzgriezusi muguru senatoru un padomnieku baram, Hercogiene pacēla masku un paberzēja nogurušās acis. Mirkli viņa augstajā logā gandarīti vēroja savu atspulgu. Matu un uzacu tumšumam un spožumam varbūt vēl kas derētu, bet vijolīšu krāsas acīm gan ne ko pielikt, ne atņemt, arī rievas bālajā ādā tik tikko manāmas. Kaut gan piecus gadus vecāka, Hercogiene vēl aizvien izskatījās jaunāka par Rodolfo, kura mati jau sudraboja un augums bija viegli sakumpis.