Cik gan atvieglota Simoneta jutās, ieraugot to pašu dāmu Palazzo vārtos! pienākusī sieviete droši veda viņu projām no Vēstnieka.
— Atvainojiet, Ekselence, dāma sacīja, Viņas Augstībai pirms svētkiem dažas minūtes jāveltī skaistumkopšanai. Lūdzu, uzgaidiet pieņemšanas zālē.
Vēstnieks pamāja. To, ka šī galma dāma bijusi Valsts mandolā, viņš nezināja. Vēstnieks bija pavēlējis Hercogie-nes pavadoņus, lai kas tie būtu, nogalināt, ieskaitot man-doljeru, ja rastos nepieciešamība. Šobrīd viņš tikai ar pūlēm valdīja prieku. Paies krietns laiciņš, iekams atradīsies peldošā līķu mandola, un slepkava tikmēr būs gabalā. Ri-naldo di Kimiči, paņēmis piedāvāto kausu vīna, ar baudu iedzēra. “Par Belecas, pēdējās pilsētvalsts, pievienošanu Republikai,” viņš domās uzsauca tostu.
Lusjēns, pamodies savā gultā, nomierinājās. Pulkstenis rādīja pieci, un mājā valdīja klusums. Vecāki vēl nebija atgriezušies. Zēns uzmeta bažīgu skatu apģērbam. Mugurā tas pats, kas šorīt, dodoties uz Belecu, trūka vienīgi
apakšbikšu, kas tagad žāvējās kur nebūt Hercogienes Palazzo. merlino dunci un maišeli ar sudrabu viņš bija atdevis glabāšanā Rodolfo. Grāmatiņa pēc izpeldēšanās kanālā neko daudz cietusi nebija, vienīgi no vākiem mazliet nolupusi krāsa. Rodolfo to kamīna siltumā virs gailošā ugunsakmens bija rūpīgi izžāvējis.
Tomēr grāmatiņa viņu mājās bija nogādājusi. Tagad viņš to uzmanīgi apošņāja. Paldies Dievam, pēc kanāla nesma-koja. Rūpīgi novietojis grāmatiņu uz naktsgaldiņa, viņš iekrita dziļā dabiskā miegā.
Hercogiene kāpa lejup pa Palazzo marmora kāpnēm, krāšņa savā violetajā satīnā. Ausīs un ap kaklu zaigoja briljanti, bet tumšajos matos briljanta tiāra. Svētku viesi, kas pirms došanās uz banketu zāli gaidīja ierodamies Hercogieni, viņai uzgavilēja. Bet viņas acis meklēja vienvienīgu personu Rinaldo di Kimiči.
Viņa bija gandarīta, redzot, ka Vēstnieks satrūkstas un aizrijas ar vīnu.
Vēstniek, Hercogiene līdzjūtīgi uzsauca savā neatkārtojami skanīgajā balsī. Vai jums gadījumā kaut kas nekaiš? Mēs nedrīkstam viesiem likt gaidīt.
Di Kimiči pienāca viņai klāt kā cilvēks, kas ne vien ieraudzījis spoku, bet arī saņēmis rīkojumu vest to pusdienās. Viņam acumirklī bija skaidrs, ka tā tik tiešām ir Hercogiene. Acīmredzot kaut kas nogājis greizi. Bet kas? Un vai Hercogiene par ieplānoto atentātu zina? Kad viņa tam blakus slīdēja uz banketu zāli, Vēstnieks saprata, ka vairākas stundas tiks pakļauts izsmalcinātai spīdzināšanai.
Hercogiene domāja tieši to pašu. Bija vērts piedzīvot visas šīvakara šausmas, lai redzētu Vēstnieka apjukumu, un viņa nebūt neplānoja tik viegli no tā atstāties. Ja jau Vēstnieks bija uzpircis slepkavu, kam viņa jānogalē, tad viņa savā svētku banketā liks tam mocīties neziņā un bailēs par savu dzīvību.
Tā bija jauka diena. Paldies, ka pamudināji braukt, -pēc stundas pārrodoties mājās, mamma sacīja Lusjēnam.
Dieviņ tētīt, cik pulkstenis? Tu droši vien esi izsalcis kā vilks. Laidiet nu mani uz virtuvi ko nebūt sačabināt.
Nekādā gadījumā, iebilda tētis. Varu saderēt, ka Lusjēns ar Tomu augu dienu dzīvojuši uz pāris sviestmaizēm. Iebaudīsim no ķīniešu restorāna atnestos gardumus.
Lusjēns, dzirdot slēdzam ārdurvis, bija izberzējis miegu no acīm. Izskatās, ka šodien būs jāiztiek ar nieka snaudu, bet viņš zināja, ka uz Belecu jādodas, kolīdz, neradīdams aizdomas, varēs likties gultā.
Maltītes laikā vecāki stāstīja par brīvdienu un laimīgā kārtā neko daudz neiztaujāja Lusjēnu. Ik pa brīdim abi sazvērnieciski saskatījās, taču Lusjēns bija pārāk noguris, lai pajautātu, ko tas nozīmē. Acis pašas krita ciet.
Šodien drusku pārstrādājies, vai ne? tētis, maigi izņemdams Lusjēnam no rokas dakšiņu, sacīja.
Tā varētu teikt, Zēns žāvādamies piekrita. Viņš bija redzējis uguņošanu, kur pats bija pielicis roku, bija niris smirdošā kanālā un atklājis bagātības, un tad novērsis atentāta mēģinājumu pret valsts absolūto valdnieci. Bet balsī viņš noteica: Kas to būtu domājis, ka video skatīšanās un popkorna graušana var uzdzīt tādu miegu?
Tad laidies tik uz gultu, mamma stingri sacīja. Rīt tev jābūt spirgtam. Mums ir tev kas sakāms.
Ja viss būtu kā parasti, Lusjēns uz šādas ēsmas būtu uzķēries. Bet ne šovakar. Viņš aizsteberēja līdz gultai un, kad roka satvēra grāmatiņu, novaidējās vien. Ko tik viņš nedotu par vienu kārtīgu nakts miegu!
Lagūnas viļņus šķēla pavisam parasta airu laiva. Pie airiem sēdēja visai izskatīgs jauns cilvēks, viņš veda vienu pasažieri pieticīgi ģērbtu sievieti, glītu, bet ne vairs jaunu. Acīmredzot precētu sievu, jo bez maskas. Sieviete klusēdama vēroja salas. Patlaban viņi tuvojās Burleskas daudzkrāsainajiem namiem.
Airētājs, pietauvojis laivu, piedāvājās pasažieri pavadīt, taču viņa no palīdzības atteicās. Tad viņš, padodams grozu, palīdzēja sievietei izkāpt no laivas, un viņa devās uz pilsētiņas vienīgo balto namiņu. Glītais laivinieks, paraustījis plecus, devās meklēt kaut ko ēdamu.
Paola Bellini, slaucīdama rokas priekšautā, atvēra durvis, bet, ieraugot ciemiņu, pārsteigumā aizšāva mutei priekšā roku.
Vai drīkstu ienākt, māt? sieviete klusā balsī pavaicāja. Man ar tevi jārunā.
*
Kad Lusjēns nākamrīt pēc Madalēnas svētkiem materializējās Rodolfo laboratorijā, viņš bija pārsteigts, cik sirsnīgi skolotājs to sagaidīja. Zēnam likās, ka par nakts izturēšanos Rodolfo būs sadusmojies, bet nekā tamlīdzīga -gudrais zintnieks pirmo reizi pa visiem laikiem mācekli mīļi apkampa.
Vai ar tevi viss kārtībā? Rodolfo jautāja, pētoši uzlūkodams Lusjēnu. Vai ar vecākiem nekādu sarežģījumu nebija?
Nē, viss pa pirmo, mazliet samulsis, atbildēja Lus-jēns. Viņnakt abi necik neparunājās, jo Rodolfo svētkos vēlējās būt līdzās Hercogienei, lai nodrošinātu kārtīgu aizsardzību. Tagad Lūsjēns juta, ka pēdējais laiks paskaidrot, kāpēc viņš palika Belecā.
Zinu, ka nevajadzēja riskēt, viņš iesāka, bet man tā gribējās redzēt uguņošanu.
Teiktais izklausījās bērnišķīgi un patmīlīgi.
Nu, un kā, tavuprāt, bija? Rodolfo nopietni pajautāja.
Spīdoši, teica Lusjēns. Pat labāk, nekā biju iztēlojies. Taču zinu, ka esmu rīkojies nepareizi. Atvainojiet.
Neatvainojies, atbildēja Rodolfo. Nebijis te tevis, Silvija būtu nonāvēta. Rodolfo nodrebinājās. Iespējams, tieši tādēļ tev šeit bija jāierodas tāpēc talismans atrada ceļu pie tevis un neviena cita.
Rodolfo noņēma sev no jostas merlino dunci un svinīgi sniedza to Lusjēnam. Piesēdies līdzās, viņš pirmo reizi pa visiem laikiem Lusjēna klātbūtnē pārmeta veiksmes zīmi.
Vai saproti? Pateicoties dievietes, viņas dzīvesbiedra un dēla spēkam, Silvijas dzīves loks palika nepārrauts.
Ne visai, atbildēja Lusjēns, kautri pasvārstīdams rokās dunci un atcerēdamies, kam tas paredzēts. Kas ir dieviete un tie pārējie? IJn kāds tam sakars ar mani?
Tā ir mūsu senā ticība, paskaidroja Rodolfo, tā, kas bija pirms kristietības. Vidusjūras austrumu krastā viscaur ticēja dievietei un viņas dzīvesbiedram.
-Jādomā, ka ari viņ.š bija dievs? teica Lusjēns.