Jā, bet ne tik spēcīgs kā dieviete. Ari dēls bija par viņu spēcīgāks. Daži tic, ka dzīvesbiedrs sākotnēji bija dievietes dēls un tikai vēlāk, kad incests kļuva tabu, tika izgudrots arī vīrs, un tāpēc viņš palicis ēnā. Dēls no sākta gala celts gandrīz tādā pašā godā kā māte. Kad ieviesās kristietība, visām pagāniskajām dievietes un viņas dēla statujām atļāva palikt savā vietā. Vienīgi tagad tos sauc par Dievmāti un jauno Kungu.
Rodolfo jautājoši uzlūkoja Lusjēnu.
Piedodiet, teica Lusjēns. Mums ir Anglijas Baznīca. Tāpēc neko daudz nezinu, Dievmāte zināt, vairāk raksturīga katoļiem.
Rodolfo pacēla uzacis. Kas tā par Anglijas Baznīcu? Un katoļi?
Lusjēns jutās pārsteigts. Zināt, Henrijs Astotais un viss, kas ar to saistīts. Viņš gribēja precēt Annu Boleinu, taču Pāvests nešķīra iepriekšējo laulību, tad nu Henrijs izveidoja savu Baznīcu.
Nu bija Rodolfo kārta brīnīties.
Doktors Detridžs neko tādu man nav stāstījis. Šajā pasaulē zināms, ka jūsu Anglijā, mēs to saucam par Albionu, ir tā pati ticība, kas Tālijā, un baznīcas priekšgalā ir Pāvests.
Nu, piebilda Lusjēns, — Doktora Detridža laikā tas bija bīstams temats. Kad nomira Henrijs un pēc tam arī viņa dēli, meita Mērija lika nogalināt karaļa jaunās ticības piekritējus. Savukārt Detridža laikos karaliene Elizabete pavēlēja nogalināt par sekošanu tai otrajai ticībai katolicismam.
Vai par katoļiem jūs saucat cilvēkus, kas tic senajai kristietībai?
Jā, par Romas katoļiem, manuprāt, tāpēc, ka Pāvests ir Romā.
Apbrīnojami, Rodolfo domīgi novilka. Šeit Pāvests ir Remorā, Republikas galvaspilsētā. Kādudien man būs tev jāpastāsta, kā Rems nodibināja Remoru pēc tam, kad bija nogalējis brāli Romulu. Bet nu, kad esam atkal atraduši Doktoru Detridžu un viņš kļuvis Tālijas pavalstnieks, būs jāprasa, lai viņš pastāsta par savu Angliju un tās reliģiju.
Un tomēr, Lusjēns neatlaidās, atgriezīsimies pie dievietes.
Lagūnieši ir vieni no pēdējiem Vidusjūras krastos, kas cieši pieķērušies vecajai ticībai, turpināja Rodolfo. Kristietību šeit uzspieda ar varu. Kā būsi ievērojis, jau tiek celtas baznīcas un ļaudis iet uz misi. Un tomēr sirdī tic dievietei, kas par viņiem gādā, tāpat arī par Belecu. Tādēļ jau mūsu valdniece allaž ir sieviete. Hercogiene. Belecieši sirds dziļumos nekad nav pieņēmuši vīriešu kārtas dievu vai vīrieti pestītāju, ja jau esam līdz tam aizrunājušies. Un mazāk par visiem valdnieku vīrieti.
Šķiet, ka visi dievina Hercogieni, teica Lusjēns, atcerēdamies fanātisko pūli iepriekšējā naktī un lipīgo apsēstību, kas viņam pašam lika mesties kanālā.
Tas tiešām tā ir, Rodolfo nevilcinoties atzina. Hercogiene ir salinieku dievietes idejas personificējums. Tieši tāpēc viņas labklājība tiem ir svarīga.
Un tāpēc, jūsuprāt, slepkava nevarētu būt belecietis? -painteresējās Lusjēns.
Nezinu, neesmu viņu vēl redzējis, drūmi atbildēja Rodolfo. Taču, ja cilvēki uzzinātu, ka esi izglābis Hercogienei dzīvību, viņi nešaubīdamies ticētu, ka esi pašas dievietes sūtīts.
Viņnakt jūs teicāt, ka neviens par to nedrīkst uzzināt, -teica Lusjēns. Tas ir forši, gribēju teikt, es visu darīju automātiski un nevēlos būt varonis vai vēl kaut kas. Bet vai jums nešķiet, ka cilvēkiem tomēr būtu jāzina, ka Hercogieni kāds grib nogalināt?
Neviens nedrīkst uzzināt, ka dāma, kas atklāja baznīcu, nebija viņa, un, kā nojaušu, arī Laulībās ar jūru bija tāpat. Lagūnieši ir bezgala māņticīgi; viņi nospriestu, ka pilsētas labklājība ir briesmās.
Bet kāds par dubultnieci tomēr zināja, lēnām sacīja Lusjēns. Citādi slepkava uz mandolas klāja neatrastos.
Tev taisnība, piekrita Rodolfo. Un, manuprāt, Silvijas spīdzinātāji, kamēr mēs te runājam, cenšas izdibināt, kas viņš tāds ir.
12. nodaļa. Divi brāļi
Spīdzināšana nemaz nebija vajadzīga. Gvido Parola pats bija ar mieru visā atzīties. Jau iekāpjot Valsts mandolā, viņš kļuva cits cilvēks. Nonācis aci pret aci ar Hercogieni, Gvido saprata, ka nespēs valdnieci nogalēt pat par sudrabu, kas varētu dziedināt tēvu. Vēl dziļāku kaunu viņā izraisīja Lusjēna impulsīvā Hercogienes aizstāvēšana. Visas belecieša jūtas bija izlauzušās virspusē, un viņš bija gatavs visu atklāt. Un pēc tam mirt.
Varat iedomāties, cik samulsis Parola jutās, kad nākamajā dienā, saņēmis tīru, mīkstu gultas veļu, pietiekami daudz silta ūdens, lai nomazgātos, un vairākas lieliskas maltītes, viņš saņēma ziņu par pašas Hercogienes ierašanos cellē. Nokritis valdniecei pie kājām, Parola lūdza piedošanu.
Celieties augšā, Hercogiene vēsi sacīja. Nē, nepiedāvājiet sava matrača malu. Kā redzat, miesassargs atnesis man krēslu.
Viņa apsēdās, sakārtodama kuplos svārkus, bet muskuļotais miesassargs, nostājies aiz krēsla, skatījās nožēlojamajā jauneklī, kas tās priekšā zemojās. Ieslodzītais bija izcili gara auguma, lielām, tumšām acīm, kas rudmatim visai neparasti.
Galvenais Inkvizitors man pavēstīja, ka jūs esot bele-cietis, Hercogiene iesāka.
Tā ir, Jūsu Augstība, Parola apstiprināja.
Un gribējāt savu pilsētu par naudu nodot?
Parola pamāja, ne vārda nebilzdams. Viņam nebija, ar ko aizstāvēties.
Kā jums šķiet, kāds sods par šādu noziegumu pienākas? pajautāja Hercogiene.
Nāve! jauneklis dedzīgi, acīm mirdzot, iesaucās.
Par to, ko mēģināju jums nodarīt, esmu pelnījis nāvi, kundze. Man ir tikai viens lūgums noklausieties manu stāstu un, pirms mirstu, piedodiet man. Es no visas sirds nožēloju. Rudmatim sāka birt patiesas nožēlas asaras.
Viņš Hercogienei izstāstīja par mātes nāvi, par uzdzīvotāju brāli, par tēva slimību, par tikšanos ar skolasbiedru, kurš nejauši zinājis kādu, kas labi maksā cilvēkam, kurš, izmisuma dzīts, gatavs uz visu.
Jūs nebijāt nekas vairāk kā rīks, jau laipnāk sacīja Hercogiene. Tieši tāds pats kā ierocis jūsu rokās, un jūs vadīja kāds cits. Nu jūs Inkvizitoram esat pateicis tā cilvēka vārdu, kurš jūs nolīga.
Parola pamājis jau grasījās to nosaukt, bet Hercogiene viņu atturēja.
Nevajag izrunāt šo vārdu skaļi. Es zinu, kurš tas ir. Esmu ieinteresēta, lai publiskā tiesa, kas jūs apsūdzētu un notiesātu, nemaz nenotiek. Būs labāk, ja es jūs notiesāšu un spriedumu nolasīšu tepat uz vietas.
-Jā, kundze, nočukstēja Parola, pārliecināts, ka situsi pēdēja stundiņa un miesassargs ar zobenu viņu tūdaļ aizraidīs uz viņpasauli. Pirms mirstu, vien pasakiet, ka esat man piedevusi, un ļaujiet nosūtīt atvadu vārdus tēvam. Pirms sprieduma izpildīšanas atļaujiet man izsūdzēt grēkus priesterim.
Es jums piedodu, paziņoja Hercogiene, zem maskas viegli smaidīdama. Taču nav pieņemts, ka pirms Scuola Mandoliera kāds sūdzētu grēkus. Ieejot dižciltīgo kārtā, tā, vai zināt, neklājas.
Parola samulsis pacēla acis. Vai jūs, kundze, dāvājat man brīvību?
Ne gluži, atbildēja Hercogiene. Es paturu jūs savā dienestā. Jūsu mācību vieta būs Scuola Mandoliera , kur kļūsiet par vienu no maniem mandoljeriem vairāk nekā divdesmit pieci jums taču nebūs?
Parola papurināja galvu. Deviņpadsmit, viņš atzinās.
Tad pēdējais laiks pievērsties cienījamam amatam, -teica Hercogiene. Nevar taču dienišķo maizi pelnīt, durstot cilvēkus.
Lusjēna vecāki vēl aizvien izturējās noslēpumaini. Dodoties uz darbu, tēvs, viņu samīļodams, piemiedza aci un teica: Līdz vakaram.