Vārdi un apskāviens bija pašsaprotami; pamirkšķināšana ne. Mātei stundas bija visu dienu. Tomēr brokastlaikā viņa paziņoja: Lai gan man darba pilnas rokas, taču pie pusdienu galda parunāsimies.
Lusjēns prātoja: parunāsimies, jā, bet par ko. Viņam patika iegūtā brīvība varēja gan izprātoties, gan nosnausties.
Māte gandrīz visu dienu būs ārpus mājām, taču atgriezties Belecā, lai paskatītos, kas tur šonakt notiks, Lusjēnam nemaz negribējās.
Nakts vizītes pilsētā viņā sāka viest neomullbu. Briesmas varēja kļūt arī draudīgākas. Tikai laimīgas nejaušības un pārsteiguma mirkļa dēļ Lusjēns atentāta mēģinājuma laikā pārvērtās varonī, nevis kādā no upuriem. Viņš mēģināja iztēloties, kas būtu noticis ar ķermeni šeit, paša pasaulē, ja viņu Belecā būtu nodūruši. Vai mamma ar tēti, ieejot Lusjēna istabā, atrastu dēlu asiņainos palagos mirušu?
Lusjēna iztēles ainas kļuva aizvien šaušalīgākas. Ja nu viņi Londonā sāktu medīt slepkavu? Nevienu neatrastu, un viss tiktu iekļauts statistikā: vēl viena no daudzajām neatklātajām slepkavībām. Un kas notiktu ar līķi Belecā? Vai tas gluži vienkārši izgaistu? Ja slepkavības mēģinājums izrādītos veiksmīgs, vai kāds maz uzzinātu, ka Lusjēns miris, aizstāvot Hercogieni?
Uz šiem jautājumiem atbildes nebija, tāpēc Lusjēns pirms azaida iekrita dziļā miegā, sapnī viņš redzēja tiesu, kurā Belecas slepkava, vēl aizvien neaprēķināmi turēdams mer-lino dunci, stāvēja liecinieka ložā, kas izskatījās tieši kā divdesmit pirmajā gadsimtā, un teica:
-Jums nav pierādījumu, ka es viņu nogalināju. Kur tad ir ķermenis?
No dunča pilēja asinis pa visu tiesas zāles grīdu, un sapnī Lusjēns zināja, ka tās ir viņa asinis.
Pilsētas ziemeļdaļā stiepās neliels kanāls, kur zaļknābji mandoljeri apguva prasmes. Nedz apmeklētāji, nedz tūristi klusajos ūdeņos neiegriezās. Kanāls bija tik šaurs, ka mājas abpus tam blīvējās cita pie citas. Divas no tām savienoja privāts tilts, saistot augšējos stāvus; nami piederēja Edžidio un Fiorentino, Rodolfo vecākajiem brāļiem.
Abi vēl aizvien bija izskatīgi, lai gan Edžidio savos četrdesmit piecos gados beleciešu izpratnē bija pavecs. Kad brāļi bija vienās vai otrās mājās vai pastaigājās kanālmalā, vai arī nostājās uz tiltiņa, kas tos savienoja, viņi bieži izklaidējās, vērodami jaunizcepto mandoljeru pūliņus.
Savlaik brāļi bija labākie mandoljeri Belecā, arīdzan paši izskatīgākie. Viņi bija ne vien airējuši Barcone laulībās ar jūru, bet arī pelnījuši skaistu naudiņu, vizinādami tūristus augšup lejup pa Lielo kanālu. Kad brāļi sasniedza divdesmit piecu gadu vecumu, Hercogiene viņus dāsni atalgoja un aizvadīja pelnītā atpūtā. Ja ne par ko citu, tad vismaz par to viņi Hercogienei bija pateicīgi.
Edžidio bija atvēris veikaliņu, kur pārdeva papīru, piezīmju grāmatiņas un zīmuļus ar tikpat virpuļojošiem rakstiem kā Lusjēna talismanam. Gadiem ejot, Rodolfo iekārtoja savu laboratoriju un palīdzēja vecākajam brālim. Viņa veidotā apdare un prasme cēla Edžidio preču reputāciju tiktāl, ka to apskauda visā Eiropā. Edžidio veikaliņš mazajā calle katedrāles tuvumā allaž bija tūristu pārpilns.
Savukārt Fiorentino bija ķēriens uz pavārmākslu, un, Hercogienes piešķirtajai naudai piepalīdzot, viņš atvēra kafejnīcu pie Piazza Maddalena. sākums bija pieticīgs, taču darījumi zēla; viņš nopirka veikalus abpus kanālam, un necik ilgi tur jau dižojās dārgs restorāns. Belecas Fiorentino vidusjūras baseinā kļuva par sinonīmu smalkai pavārmākslai. Abiem brāļiem kopš mandoljeru gaitu noslēgšanās dzīve bija gājusi uz augšu, taču ne viens, ne otrs nebija apprecējies. Izskatījās, ka nevienu, kas reiz gozējies
Hercogienes labvēlībā, citas sievietes vairs neinteresē. Viņi vēl aizvien jutās kā Hercogienes uzticīgie kalpi, gatavi darīt visu, lai ko viņa lūgtu. Un, ja brāļi ari izjuta greizsirdību pret pastarīti, kurš no Hercogienes neatkāpās ne soli jau turpat duci gadu, tad viņi nekad lo neizrādīja.
Todien brāļi baudīja glāzi vīna Edžidio mājas terasē. Abi vēroja kādu jauniņo, kurš mācījās pagriezt mandolu kanāla vidū, un lietpratīgi izvērtēja pārpildītās laivas ar tūristiem, kas patiesībā bija Scuola eksaminētāji. ikvienam mandoljeram bija jāiztur eksāmens vēsturē, mūzikā, literatūrā un mākslā, tāpat arī jānokārto pārbaude izveicības prasmē uz ūdeņiem.
Šim jauneklim, kurš nenoliedzami bija izskatīgs, nepavisam neveicās. Brāļi sita sev pa gurniem un auroja smieklos, kad jauniņais pazaudēja airi un eksaminētāju bars lika tam smaiļot atpakaļ, lai atgūtu zaudēto. Te Fiorentīno pamanīja kādu citu mandolu, prasmīgi airētu, šķērsojam kanālu un apstājamies piestātnē līdzās Edžidio mājai.
Diet iesaucās edžidio. tā taču Silvija!
Tā nebija Valsts mandola, vienīgi melnā krāsā, taču kabīnes lodziņos vīdēja aizkari, un tas vēstīja par svarīgu personu. Brāļi negaidīja, kas iznāks no kabīnes, bet noskrēja pa kāpnēm tik žigli kā jaunības dienās. Piestātnē slaids, rudmatains jaunietis sniedza roku sievietei maskā. Viņš acīm redzami nervozēja. Melnajām piestātnes paneļ-durvīm aizveroties, jaunietis pavadīja Hercogieni līdz abiem cienījamā izskata un vecuma vīriem, kuri to sirsnīgi sveicināja. Visa nelielā sabiedrība nu atgriezās terasē, kur Hercogiene neatteicās no glāzes prosecco un kūciņām.
Tas ir Gvido, viņa teica. Es vēlos, lai viņu uzņem Scuola Mandoliera.
Vai nav tā kā nokavēts? pajautāja Edžidio. Jaunuzņemtie trenējas jau nedēļām.
Skola man ir vienu mandoljeru parādā, klusā balsī noteica Hercogiene. Turklāt Gvido ir īpašs gadījums. Viņš grasījās mani nogalināt.
Gvido nokāra galvu un juta asinis sakāpjam vaigos. Viņš vēlējās, kaut Hercogiene to nebūtu teikusi, taču samierinājās sods jāizcieš pilnībā. Abi brāļi nevilšus ķēra pie merlino dunču maksts sev pie jostas. Gvido, būdams sava veida eksperts, tos uzreiz bija ievērojis un tagad apbrīnoja amatnieku mākslu.
Nemuļķojieties, zēni, redzēdama brāļu nopietni savilktās pieres, teica Hercogiene. Viņš tagad ir pavisam cits cilvēks. Es gribu, lai viņš uz kādu brīdi paliktu kluss un nemanāms. Teiksim, tas atbilst manām interesēm. Scuola nebūs tā vieta, kur viņam pievērsīs uzmanību, -jums jāatzīst, viņš tur iederēsies.
Kamēr visi trīs vērtēja Gvido izskatu, viņš diez cik omulīgi nejutās. Jauneklis sarka līdz pat savu sarkano matu galiņiem, un tādi Tālijā bija pietiekami neparasti, lai viņu ieskaitītu izskatīgajos, pat ja nebūtu slaikā auguma un klasisko sejas vaibstu.
Nu, nu, Fiorentino, nekļūsti greizsirdīgs. Tu taču zini, ka vecos stiķus esmu atmetusi, smēja Hercogiene. bez tam, manuprāt, slepkavības mēģinājums nav nekas seksuāli valdzinošs.
Ko jūs vēlaties no mums? Edžidio tieši noprasīja.
Lai izmitināt viņu pie sevis, atbildēja Hercogiene. Vai nu vienās mājās, vai otrās. Un iemācāt mandoljeru mākslas pamatus, lai viņš mācībās tiktu līdzi citiem. Un pasargājat no jebkuras nevēlamas uzmanības, jo īpaši no Remanas puses.
-Jūsu dēļ, Silvij, ja tiešām to vēlaties, jūs jau zināt, mēs to izdarīsim, nopietni apliecināja Edžidio.
Bet nu ļaujiet man nobaudīt vēl kādu no kūciņām, -teica Silvija. Vai tās no jūsu restorāna, Fiorentino?