Taču Detridžs baidījās, ka, tikko izbēdzis no nāves par burvestībām savā pasaulē, viņš varētu kļūt par tādu pašu aizspriedumu upuri Tālijā. Tagad, kad Detridžs laimīgi bija atguvis savu ēnu, šķita, ka viņš nolēmis darboties iespējami neuzkrītoši.
Dodamies projām no Montemurato, Rodolfo bija atstājis Viljamam Detridžam mazu spogulīti. Elizabetietis to pieņēma nelabprāt, taču maz ticams, ka, atrodot to vecā angļa mantās, kāds saskatītu te ko noziedzīgu, kaut arī tas bija netipiski večukam bez slieksmes uz iedomību. Rodolfo nu mēģināja ar Detridžu nodibināt sakarus.
Viņš stāvēja, vērdamies Montemurato spogulī, murminādams formulas, līdz tajā parādījās peldoša Detridža seja.
Meistar Rodolfo, dvesa večuks. Paldies Dieviņam. Jums man jāpalīdz!
Kas atgadījies? jautāja Rodolfo, Detridža acīmredzamo izbaiļu satraukts.
j
Viņi stata sārtu, Detridžs teica. Un baidos, ka priekš manim!
13. nodaļa. Naves spriedums
Venēcijas ceļojums nāca arvien tuvāk; Lusjēnam bija vairs tikai dažas dienas, lai noskaņotos un sagatavotu Rodolfo savai prombūtnei. Zēns no sirds priecājās par iespēju redzēt īsto pilsētu un, ja godīgi, gribēja mazliet atpūsties no nakts piedzīvojumiem. Nu jau labu laiku, pirms stravagēšanas iemiegot, murgos viņu allaž vajāja vīrs ar dunci Hercogienes mandolā.
Lusjēns neticēja savām ausīm, kad Rodolfo pateica, ka slepkava atlaists brīvībā un tagad ir Scuola Mandoliera audzēknis.
Bet kā tad tā? Vai tad viņš nav bīstams?
Vairs ne, teica Rodolfo. Ēd Silvijai no rokas.
Bet vai tad viņu nesodīs? Un kas notiks ar tiem, kuri viņu nolīga? Tā noteikti ir di Kimiči dzimta, vai ne? Lusjēnam likās, ka paša varoņdarbam, lai arī tas bija gadījums, lemts izčūkstēt.
Manuprāt, Parola jau ir sodīts, teica rodolfo. ja viņš patiesi nožēlo, tad kas gan var būt ļaunāk kā dzīvot kopā ar savu nodevību? Kas attiecas uz di Kimiči, Silvija grasījās sarīkot publisku tiesu, taču es viņu pārliecināju, ka ir daudz izsmalcinātāki paņēmieni, kā atriebties ienaidniekiem. Un vēl viņa ar mani bija vienisprātis, ka tauta nedrīkst uzzināt par dubultniecēm.
Tātad jūs uzskatāt, ka patlaban Hercogienei briesmas nedraud? pajautāja Lusjēns.
Es tā neteiktu vis, drūmi teica Rodolfo, bet varbūt tuvākajā laikā ne.
Redziet, iesāka Lusjēns, sākot ar rītdienu, es kādu laiciņu, kā rādās, nespēšu Belecā ierasties. Vecāki brīvdienās ņem mani līdzi uz ārzemēm. Kolīdz būšu ārpus Anglijas, Tālijā nokļūt nespēšu, vai ne? Lusjēns ieprasījās.
Rodolfo viņu cieši uzlūkoja.
Tātad tev savā pasaulē sāk iet uz labo pusi? viņš jautāja.
Tā izskatās, apstiprināja Lusjēns.
Un kurp jūs braucat?
Uz Venēciju, atbildēja Lusjēns.
Rodolfo pasmaidīja.
Tad jau tu, var teikt, bez pārtraukuma būsi Belecā. Kad atgriezīsies, varēsi man pastāstīt, vai mūsu pilsēta tavā laikā vēl aizvien ir tikpat skaista.
#
Viljams Detridžs atstāja zirgu krastā un iesēdās laivā, kas veda uz Belecu. No Montemurato viņš izbrauca pusnaktī, vēl aizvien baidīdamies par savu apdraudēto dzīvību. Tagad viņš grasījās doties pie māstera Rodolfo, kur,
\parviņaprāt, būs drošāk. Lai gan pagājis jau pusotra gada, Detridžs vēl aizvien nespēja šķirt Tāliju šajā dimensijā no Itālijas savējā.
Itālijā, tāpat kā Elizabetes laiku Anglijā, pret jebkuru zint-niecību izturējās ar naidu un neuzticēšanos. Tomēr pašai karalienei ari bija astrologs, kurš viņas kronēšanas dienu bija izvēlējies atbilstoši zvaigžņu stāvoklim. Patlaban neizzinātais bija tas pats, kas nelikumīgais, un ikviens, kas saistīts ar Itāliju, tāpat kā viņš, automātiski tika pakļauts aizdomām. Tieši tur dzīvoja dižie okultās mākslas meistari -kaut kas kopējs valstīm abās dimensijās.
Detridžs paļāvās uz Rodolfo un ticēja, ka tas ir varenākais stravagante tālijā. ja tālija, padodoties di Kimiči spiedienam, no maģijas novērsīsies, tad sadarbība ar Rodolfo varētu kļūt bīstama, taču Detridžs labprātāk uzticējās Rodolfo, nevis palika vienatnē mūru pilsētā. Lai kur viņš ietu, visur dzirdēja vārdu strega, viņš zināja, ka šis vārds nozīmē tiklab burvi, kā stipru dzērienu. Un pilsētas laukumā tika sliets sārts.
Bailes tikt sadedzinātam dzīvam viņā bija iestrēgušas kopš izbēgšanas no nāves savā pasaulē. Kaut gan, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi Tālijā, ēna bija atgriezusies, nemiers auga. Nepanesami bija domāt par sievu un bērniem, kurus viņš nekad vairs neredzēs, tāpat Detridžs nekādi nespēja noticēt, ka vajāšana ir galā. Ieraugot gatavojam sārtu, viņš acumirklī nosprieda, ka Montemurato kāds zina, kas viņš ir, vai arī kas viņš bijis.
Rītausmā, laivai tuvojoties sudraba pilsētai, Detridžs pirmo reizi daudzu dienu laikā atviegloti uzelpoja. Negribējās ticēt, ka tik skaistā vietā kā šī var būt arī bīstami.
Enriko pie vienas vai divām iecienītā liķiera glāzītēm nostiprināja draudzību ar Hercogienes spiegu Džuzepi. Kopš nakts, kad pienākumi abus atveda līdz Leonoras Gasparini nama durvīm, lai iegūtu vienu un to pašu informāciju, viņi bija tikušies ne vienu reizi vien. Patlaban vīri bāriņā pie nožogotā laukumiņa stiprinājās ar stregu. vakara gaitā viņi tapa aizvien draudzīgāki ne vien savā starpā, bet arī pret parasti drūmo vīru aiz letes.
Ancom! nosvepstēja enriko. vēl vienu man. Un arī tev, manu pudeles brāl. Un sev pašam ar.
Belecā neviens nekad neteica: “Kā tu domā, vai nepietiks?” Šeit nebija automašīnu, kurām iereibušie pavalstnieki varētu sēsties pie stūres, pat ne zirgu pajūgu. Tāpēc apdraudēts nebija neviens, vienīgi paši dzērāji. Sliktākais, kas ar žūpu belecieti varēja notikt, bija iezvelties kanālā, un, ja nu tā arī sanāca, tad deviņos gadījumos no desmit pietika ar šoku ledainajā ūdenī, lai atžirgtu.
Pa reizei tā bija noticis arī ar Enriko. Šoreiz gan tik apdzēries, kā varētu domāt, viņš nemaz nebija. Viņam vajadzēja ziņas, kuras varēja iegūt tikai no Džuzepes un bārmeņa, un viņš bija pārāk slīpēts, lai, okšķeris būdams, palaistu garām izdevību.
Vai atceries to zelli, par kuru viņdien runājām, viņš vērsās pie saimnieka, nospriedis, ka īstais brīdis ir klāt.
To, kuru sakies redzējis Giornata Vietata dienā, enriko pārslēdzās uz klusāku toni.
Kas ir ar viņu? atsaucās saimnieks, tramīgi pārlaizdams acis telpai. Šāda saruna bija bīstama.
Un meiteni, kas abas reizes ar viņu bija kopā?
To skaistulīti? pārjautāja saimnieks. Jā, es viņu zinu. Dzīvo kopā ar tanti netālu no San Salien.
Enriko uzvaroši paraudzījās jaunajā draugā. Iet vieglāk, nekā viņš bija domājis. Vai saproti, Вере, tas ir tas pats. Tas, kuram tu sekoji līdzi uz salām. Tagad pastāsti mūsu draugam, ko tur atklāji.
Pie tantes meitene dzīvo tikai vasarā, klāstīja Džu-zepe. Dzimusi Toronē. Vecāki tur vēl aizvien dzīvo.
Saproti? Enriko čukstēja. Viņa ari ir nodevēja! Abi aizliegtajā dienā bija pilsētā!
Saimniekam sametās neomulīgi. Zēns bija viena lieta; tikpat kā vīrietis. Bet maiga, jauna meitene, un tik skaista kā šī smagi pat domāt.