Jūs abi taču būsiet ar mieru liecināt Padomes priekšā? -apjautājās Enriko un izvilka maku, lai maksātu par šīvakara dzērieniem. Abi vīri redzēja, ka tas ir pilns ar sudrabu. Tie paši noteikumi, kas ar puiku, viņš saimniekam teica. Puse tagad un otra pēc liecības sniegšanas.
Saimnieks aplaizīja lūpas. Galu galā ļaut jaunajiem par tādu zaimošanu tikt cauri sveikā nebija pareizi. Ikviens Belecā zināja likumu par aizliegto dienu. Saimnieks tikai viegli pamāja, bet Enriko neko vairāk nevajadzēja.
Ancora! viņš iesaucās pilnā balsī. Nu viņam bija veseli divi liecinieki, un tas pieliks punktu Rodolfo mācekļa un viņa draudzenītes liktenim. Un labākais, ka Hercogiene, vadīdama Padomi, būs spiesta pati nolasīt nāves-spriedumu. Attaisnot viņus varētu tikai tad, ja Beleca pievienotos Republikai. Federālais likums atspēkotu pašas Belecas vārgos likumiņus.
Hercogienes lielākais draugs un pielūdzējs tad puikas dēļ nostātos di Kimiči pusē un censtos pierunāt, lai viņa paraksta līgumu un lai puika tiek cauri ar veselu ādu. Un tas mēģinātu pārliecināt Rodolfo meitenes labad. Skaidrāks par skaidru. Rit viņš pateiks Džuliānai, lai pasuta kāzu kleitu un visu pārējo.
*
Arianna bija pavisam noskumusi. Vairs tikai dažas pēcpusdienas varēs būt kopā ar Lusjēnu, un tagad, kad abi sastrīdējušies, nevarēja zināt, kā būs ar tām pašām. Protams, viņš būs projām tikai vienu nedēļu, taču Arianna bija pārliecināta, ka pēc zēna atgriešanās viss būs mainījies. Vasara ies uz beigām, un viņai būs jāatgriežas Torones dzīvē.
Ariannai nebija ne jausmas, kā viņa dzīvos tālāk. Kolīdz būs sešpadsmit, viņu spiedīs precēties, un nebija ne jausmas, kas pēc draudzības ar melnmataino zēnu no citas pasaules viņai Tālijā derētu.
Arianna smagi nopūtās, tad saņēmās. Belecieši tā nedara. Jādzīvo mirklim. Jābauda diena. Kad Lusjēns ieradās pie strūklakas, meitene viņu sagaidīja ar parasto dzirksti acīs, ne ēnas no nomāktības. Ieraugot zēnu, Arianna jutās tik atvieglota, ka par strīdu pat neieminējās.
Šodien mums paredzēts kaut kas īpašs, viņa uzreiz teica un veda Lusjēnu ārā no dārza cauri calle labirintam lejā uz vietu, kur varēja noķert prāmi. Ceļojums ar prāmi bija lētāks nekā ar mandolu, gluži tāpat kā Lusjēna pasaules Venēcijā. Tie slīdēja krustām šķērsām pa Lielo kanālu kā kustīgi tilti.
Tikuši Lielā kanāla tālajā galā, Lusjēns ar Ariannu neapstājās, lai pētītu apkārtni. Viņi naigi soļoja tālāk un, sasnieguši cita kanāla malu, šķērsoja akmens tiltu. Otrā krastā bija laivu laukums, kur no ūdens tika vilkts dučiem melnu mandolu.
Kas tā par vietu? pajautāja Lusjēns.
Scļuero di Florio e Lauro , atbildēja arianna. divi svētie. Rau, tā milzu baznīca celta par godu viņiem.
Kas viņi tādi bija? pajautāja Lusjēns. Par svētajiem viņš neko daudz nezināja un par šiem nepavisam.
Ak, tikai dvīņu pāris, Arianna izklaidīgi izmeta. Ļaudis tic, ka viņi ar lūgšanām paglābuši salu no iebrucējiem. Daži gan domā, ka viņi bijuši Lielie Dvīņi, tu jau zini, (iemuti , tie, kas debesīs.
Un viņi ir mandolu svētie patroni vai dievi? taujāja Lusjēns, kas jau mazpamazām sāka izprast beleciešu savdabīgās attiecības ar reliģiju.
Arianna paraustīja plecus.
Nedomāju vis. Scņiero viņu vārdu ieguvis tikai tāpēc, ka atrodas tuvu baznīcai.
Mandolām te noberzēja ķīļus un iedrīvēja spraugas. Bet tālāk Lusjēns redzēja būvējam jaunu mandolu. Tā bija skaistākā no visām laivām. Melna, tāpat kā pārējās, taču skaidrajā veidolā bija kas īpašs. Lusjēnam pēkšņi sagribējās kāpt laivas pakaļgalā un vadīt to cauri Belecas ūdeņiem. Pagriezies viņš saprata, ka Arianna domā to pašu. Meitene pasmīnēja un tad atsmaidīja. Kas zina? Varbūt kādudien viņam Belecā būs sava mandola, tieši šī vai arī kāda ļoti līdzīga.
*
Kad Lusjēns pirms Venēcijas ceļojuma ieradās pie Rodolfo uz pēdējām nodarbībām, viņš pārsteigts ieraudzīja atzveltnes krēslā sēžam Viljamu Detridžu.
Esi sumināts, jauno Lusjēn, vecais vīrs teica. Vai necerēji manis šeitan ieraudzīt?
Tiešām necerēju, atbildēja Lusjēns, bet priecājos gan, jūs redzot. Nedaudz samulsis, viņš pakratīja Detri-džam roku.
Tavam māceklim piemīt labas manieres, vecais vīrs atzinīgi teica Rodolfo, kas darbojās ap saviem burvju spoguļiem.
Rodolfo, pagriezies pret viņiem, pasmaidīja un tad pamāja.
Man tas ir liels gods, divi stravagante no citas pasaules manā laboratorijā, viņš sacīja.
Nekā, teica Detridžs, no manis vairs nava nekā. Nu vairs tik dabas filozofs.
Vai jums ir gadījies vēl kādreiz atgriezties kā stravagari tem savā pasaulē? pajautāja Rodolfo.
Detridžs nobālēja.
Man nemūžam nenāktu prātā atgriezties tai šausmo-nīgajā pasaulē, kur manim liktu sārtā.
Tā nebūtu vis, nomierinoši teica Rodolfo. Kā stra-vagante no šejienes jūs nonāktu savas vecās pasaules nākotnē. Jūs ierastos Lučiano laikā, paviesotos divdesmit pirmajā gadsimtā. Vajadzīgs tikai talismans, kas radies tajā pasaulē. Pie jums, jādomā, vēl ir vara šķīvis?
Detridžs, pataustījies pa kamzoli, izvilka šķīvi. Tik ikdienišķs priekšmets tomēr spēja uzsākt visu stravagācijas kustību, nodomāja lusjēns. Elizabetietis to tagad uzlūkoja kā vērtīgāko priekšmetu, kas jebkad redzēts.
Tencinu jums, māster Rodolfo. Jums pateicoties, esmu atdabūjis cerību izbēgt, ja gadījienā lietas šeitan pavērstos man par sliktu. Jaunā Lusjēna laikos pesteļus taču sārtā neliek?
Neliek gan, Lusjēns apstiprināja. TV dienas šovos esmu redzējis cilvēkus, kas sakās esam burvji.
Abi vīri paskatījās Lusjēnā, kā kad viņš runātu par noslēpumainu mistēriju.
Bet pagaidām jāsaglabā miers, teica Rodolfo. Manuprāt, jūsu izbaiļu cēlonis Montemurato man jau rokā, Dottore.
Viņš pamāja, lai abi pienāk tuvāk, un tad norādīja uz divpadsmit torņu pilsētu pagriezto spoguli. Acis piesaistīja milzu ugunskurs pilsētas laukumā. Viljams Detridžs, to ieraugot, sarāvās. Nu viņi vēroja, kā mazi cilvēciņi sprunguļu grēdas galotnē slej tādu kā salmiem piestūķētu put-nubiedēkli.
Lusjēnam tikpat kā zvīņas no acīm nokrita.
Lelle! viņš iesaucās. Viņi grasās dedzināt lelli, Doktor Detridž, nevis cilvēku. Zināt, tieši tāpat, kā mēs to Gaja Foksa naktī darām Anglijā, tad rīkojam arī uguņošanu -Rodolfo meistardarbiem tas viss gan nestāv ne tuvu.
Lusjēns pacēla galvu un ieraudzīja divas apjukušas sejas. Stravagācijas dēļ tagad tika pārbaudītas Lusjēna zināšanas vēsturē.
Manuprāt, toreiz, kad jūs atstājāt Angliju, Gaja Foksa nakts vēl nebija iedibināta, viņš vērsās pie Doktora Det-ridža. Gajs gribēja spridzināt Parlamenta ēkas. Cik atceros, tā bija katoļu sazvērestība.
Detridžs izskatījās manāmi pārsteigts.
Ak jā, teica Rodolfo. Es ar jums tieši par to gribēju parunāt, Dottore. bet, ja atgriežamies pie Montemurato, tad sārtā tiešām ir burvja tēls, kā Dottore to apjauta. Šajos svētkos gan nav nekā vardarbīga Festa della Strega ap šo laiku tie allaž montemurato tiek svētīti. Tur ir saistība ar raganu, strega pirms simt gadiem, laizdamās virs mūriem, uzlikusi pilsētai lāstu. Pilsētnieki no tā cenšas izvairīties, reizi gadā dedzinādami raganu un arī iztukšodami kausiem liķiera Strega. jūs, Dottore, montemurato noteikti ieradāties tūlīt pēc iepriekšējās Festa, tāpēc neko tādu nebijāt pieredzējis.