Detridžs atviegloti uzelpoja.
Tātad Tālijā cilvēkus par pesteļošanu sārtā neliek?
Rodolfo atbildēja tikai pēc brīža. Acīmredzot viņš negribēja veco viru satraukt.
Kādreiz dedzinājām, Rodolfo beidzot atzinās. Bet tad viss pagriezās uz labo pusi. To, ko savā pasaulē dēvējat par burvestībām, mēs bieži vien saucam par zinātni. Taču di Kimiči cenšas uzpūst baiļu un naida vilni pret to, ko es daru šeit. Manuprāt, viņi drīz vien metīsies vajāt stravaganti kaut vai tāpēc vien, lai izdabūtu noslēpumus. Bet patlaban ir pāragri baidīties.
Ejam ka nenokavējam lidmašīnu, teica tētis, kad mamma jau padsmito reizi pārbaudīja pases, biļetes un naudu. Lusjēns ilgu laiku šaubījās, vai ņemt līdzi grāmatiņu, taču atstāt to šeit likās riskanti. Gribējās, lai grāmatiņa ir allaž pa rokai.
Beidzot viņi brauca uz lidostu. Lusjēns lielāko lidojuma laiku pavadīja snaužot. Iepriekšējā šejienes nakts bija aizvadīta kā rosīga diena Belecā, studējot kopā ar abiem meistariem stravagācijas principus, pa vienam no katras pārceļošanas puses, un pēcpusdienā viņš kopā ar Ariannu pētīja pilsētas dienvidu daļu, vēl paspējot laikus nokļūt laboratorijā, lai atgrieztos savā pasaulē.
Lidosta, kurā viņi nolaidās, bija ievērojami mazāka par Hītrovu, un, sekodami mammas ceļveža padomiem, viņi nokļuva Venēcijā ar vairākiem transporta līdzekļiem.
Braukdams autobusā, Lusjēns atcerējās laivu braucienus ar Rodolfo Montemurato ceļojuma laikā. Braukt pa sauszemi bija krietni vieglāk.
Redz, kur vaporettd mamma uzvaroši iesaucās. Viņa godam bija izpildījusi mājasdarbu un tagad veda savējos uz piestātni, lai noķertu Nr. 82. Tas mūs nogādās pa Lielo kanālu uz Piazza San Marco, viņa pašapzinīgi pavēstīja. Un tā tas arī notika.
Lusjēnam ūdens ceļojuma laikā runāt negribējās. Likās, ka sirds kāpj pa muti laukā. Tā bija un reizē ari nebija viņa pilsēta. Kanālā mudžēt mudžēja vaporetti, baržas un motorlaivas, un, lai ieraudzītu gondolas, vajadzēja krietni ieskatīties. Bet tur jau tās bija, melnas un spīdīgas. Visu uzmanību koncentrējot tikai uz tām, likās, ka tik tiešām esi Belecā. Vienīgi .•*
vairums gondoljeru tur būtu par vecu, par resnu un Hercogieni neapmierinātu. Šī doma Lusjēnam lika skaļi iesmieties.
Kas te tik jocīgs? pajautāja tētis.
Lusjēns tikai plati pasmaidīja.
Vecāki apmierināti saskatījās. Viņi nevarēja iedomāties, par ko Lusjēns smejas, taču redzēja viņu starojam laimē.
Lusjēns ieraudzīja savu ēnu uz vaporetto dēļiem un varen nopriecājās.
Klauvējiens pie durvīm bija skaļš un nepacietīgs. Kalpone gāja atvērt un tika rupji atgrūsta sāņus. Divi pilsētas kārtībnieki steigšus metās viņai garām uz dārzu ar strūklaku, kur sēdēja Leonora, mēģinādama brāļameitai ierādīt, kā izšujamas zemeņlapu maliņas. Arianna, ieraugot sargus, jutās gandrīz vai atvieglota, kad viens no tiem pateica:
Mums ir pavēle par Ariannas Gasparini arestu, viņa tiek apsūdzēta nodevībā.
Leonorai izšuvuma rāmītis izkrita no rokām.
Kas tā par nejēdzību? viņa pieprasīja paskaidrojumus. Manai brāļameitai vēl nav ne sešpadsmit. Kādā veidā gan viņa var apdraudēt hercogisti?
Neievērojot vienu no tās vissenākajiem likumiem, nopietni teica sargs. Ir pierādījumi, ka viņa Giornata Vietata dienā bijusi pilsētā, nebūdama Belecas pavalstniece.
Tante Leonora nobālēja, tad piesarka un aizšāva mutei priekšā roku. Bet Arianna palika nekustīgi stāvam. Toreiz, pirms trīs mēnešiem, nolemdama patverties Madalēnā, viņa pilnībā bija apzinājusies briesmas. Nu jāstājas pretī savas darbības sekām.
*
Divi citi kārtības sargi zvetēja pa Rodolfo laboratorijas durvīm.
Atveriet! Belecas pilsētas sardzes vārdā! Mums ir arestēšanas pavēle!
Kad Rodolfo atvēra durvis, kārtībnieki gāšus iegāzās iekšā. Aplūkoja telpu, cerēdami ieraudzīt zēnu, bet tā vietā atrada sakritušos vecu vīru.
Kur ir zēns? pieprasīja virssargs. Mums ir orderis kāda Lučiano arestam, uzvārds nav zināms, viņš tiek apsūdzēts nodevībā.
Jaunais Lusjēns! brīnījās vecais vīrs, krēslā iztaisnodamies. Kādu nodevību tad jauneklis pastrādājis? Droši vien te ir kāds misēklis.
Nekāda misēkļa, vecais, teica otrais sargs. — Senator, vai esat par jaunekli uzņēmies atbildību?
Viņš ir mans māceklis, jā, apstiprināja Rodolfo.
Kur tad viņš ir? Vai viņam nebija jābūt šeit mācību stundā?
Būs kaut kur pilsētā, visai ticami paskaidroja Rodolfo. Parādiet man pavēli.
Rodolfo uzmeta acis pergamenta strēmelei, un, ieraugot vārdus Giornata Vietata, viņa sirds sarāvās, taču ārēji viņš saglabāja mieru.
Pēcpusdienās mums stundu nav, viņš, atdodams rīkojumu, teica. Šeit jūs palikt nevarat.
Varam gan, teica pirmais kārtībnieks.
Tādā gadījumā iesim mēs, Rodolfo klusi paziņoja.
-Jūs to nevarat darīt, noskaldīja otrais kārtībnieks.
Ak tā? Rodolfo, savilkdams uzacis, attrauca. Vai jums būtu dokuments arī par manu arestu? Un tāpat arī par izcilo angļu Dottore guljemo krinamorte?
Detridžs uzmeta Rodolfo šķelmīgu mirkli, tomēr piecēlās un sekoja viņam līdzi uz durvīm.
Alfredo, teica Rodolfo savam kalpotājam, kas bija turpat aizdurvē. Lūdzu, parūpējies par viesiem. Viņi te kādu laiciņu uzkavēsies, tad nu skaties, lai viņiem nekā netrūktu. Lūdzu, Dottore , jums priekšroka.
Abi stravaganti atstāja istabu.
Tikai kāpņu lejā Rodolfo noteica:
Es pats airēšu laivu. Iespējami drīz jāsameklē Silvija. Paldies Dievam, ka zēns nav Tālijā.
Malholendi apmetās viesnīciņā līdzās Calle Specchieri. lifts bija tik mazītiņš, ka tajā varēja iekāpt vien trīs cilvēki.
Ģimenei jau nu vietas pietika, bet viesnīcas zēns sarkanajā žaketē ar visu bagāžu rikšoja pa kāpnēm. Istabas bija līdzās, otrajā stāvā. Tētis iedeva kalpotājam brangu dzeramnaudu.
Zēns pēc brīža bija atpakaļ, nesdams paplāti ar trijām augstām glāzēm un pudeli spainītī ar ledu. Lusjēns, iegājis vecāku istabā, pavēra slēģus, lai redzētu, kāds skats viņiem paveras.
Es neko nepasūtīju, teica tētis. — Droši vien kāds pārpratums.
Offerto dalla casa, zēns šķelmīgi teica.
Prosecco, teica Lusjēns. Mazliet līdzīgs šampanietim. IJn, manuprāt, viņš teica, ka tas ir šomāju cienasts.
Šo aju, st, teica zēns.Salutē /
Un projām bija. Tētis paraustīja plecus un ar paukšķi atvēra pudeli. Ielējis trijās glāzēs vēso vīnu, viņš mazāko pasniedza Lusjēnam.