Redzu, ka šeit tu būsi visnotaļ noderīgs. Uz tavu veselību!
Priekā! Lusjēns atsaucās.
Tālijā, kādā no Hercogienes cietuma cellēm, aizcirtās durvis. Arianna pagaidīja, kamēr sarga soļi noklust, un tad, nokritusi uz salmu kaudzes, izplūda asarās.
14. nodaļa. Nopūtu tilts
Pirmajā Venēcijas rītā, nolēmuši apsteigt tūristu barus Piazza San Marco , malholendi piecēlās mazā gaismiņā. Kā vieni no pirmajiem tikuši iekšā Bazilikā, viņi kādu laiciņu pavadīja tās ēnainajās telpās. Mozaīkas Lusjēnu nesa-viļņoja tik ļoti kā vecākus. Viņš bija pieradis pie mozaīku vēsās sudraba apdares Belecas Madalēnas bazilikā, un šeit redzamās viņam zelta dēļ šķita uzkrītošas.
Stāvajās, ne visai drošajās kāpnēs ar zeltītajiem bronzas zirgiem, kas veda uz muzeju, Lusjēns drīz vien atpalika, lai uzkāptu lodžijā, kur bija izvietotas kopijas. Tur viņš apskatīja laukumu no vietas, kas Belecā Ariannai bija kalpojusi par slēptuvi. Aizraujoši. Debesis neticamā pastkaršu zilgmē virs laukuma strauji šķeļ baložu bari, un virs lagūnas slaidus lokus met baltas kaijas. Elegantas melnas gondolas šūpojas ūdeņos pie Piazella. kāds svētais augstā kolonnā un spārnots lauva otrā, sargājot pilsētu.
Un tomēr. Lusjēns vairs nespēja pieņemt, ka šī pilsēta ir reāla, bet Beleca alternatīva. Venēcija bija satriecoši skaista un ievērojami tīrāka par Tālijas pilsētu, taču Lus-jēnu vajāja doma, ka viņš mākslas galerijā aplūko gleznu un tad mēģina to salīdzināt ar oriģinālu. Likās neticami, ka ūdens tik tiešām plūst, putni lido un pa laukumu maļas tūristu bari.
Katedrāles vārtos viņš jau bija kopā ar vecākiem. Mātei rokās zibēja ceļvedis.
-Jauki. Tagad iesim apskatīt Dodža pili.
Viņi devās uz ūdens pusi, šķirdami ceļu starp citiem tūristiem un baložiem sev pie kājām, vairīdamies no kioskiem ar kliedzošajām ākstu micēm un zeltu apslacinātajām plastmasas gondolām. Sārti krāsotā pils līdzās Piazetta pievilināja savu tiesu tūristu, un tur tagad veidojās rinda.
Ekskursijas kulminācija bija soļošana pa slēgtam tunelim līdzīgo Nopūtu tiltu līdz Dodža apakšzemes cietumam, atkārtojot izmisuma pilno ieslodzīto ceļu. Lai to redzētu, cilvēki tagad mīcījās rindās. Jau kopš brīža, kad viņi iegāja pilī, Lusjēns jutās neomulīgi. Oficiālās telpas ar paneļotu koku un milzīgiem, laika gaitā nomelnējušiem gleznojumiem izskatījās visnotaļ tumšas un drūmas. Pat Dodža privātie apartamenti ne tuvu nestāvēja Hercogienes mājoklim. Spoguļzāles šeit nebija vispār, un istabas ar pāva sveci un slepeno eju arīdzan. Patiesībā Lusjēns jau no ārpuses manīja, ka te nav nevienas ēkas, kas atbilstu Rodolfo pa-lazzo. atšķirība starp abām pilsētām Lusjēnam sagādāja īstas galvassāpes.
Bet vecāki jau stāvēja rindā uz Nopūtu tiltu, un viņam neatlika nekas cits kā sekot. Tilta vidū spiedošās galvassāpes kļuva neciešamas, bet starp viņu un vecākiem jau bija iespraukušies sveši cilvēki. Pūlis rāva līdzi ar raušanu. Otrpus tiltam vīdēja zemas kameras. Patlaban tās pildīja apmeklētāji T krekliņos un šortos, bezkaislīgi iztēlodamies iepriekšējos iemītniekus.
Lusjēns nesaprata, kas ar viņu notiek. Sajūta bija citāda nekā visā slimības laikā. Trūka elpas, un galva dunēja. Lusjēnu stumšus iestūma vienā no kamerām, viņam acumirklī sametās pagalam nelabi. Izbīļa un briesmu izjūta pilnīgi pārņēma savā varā. Tepat līdzās viļņoja tāda cilvēka bailes, kurš te reiz bijis ieslodzīts, pirms mirt šaušalīgā nāvē.
Ei jūs tur! sauca kāds amerikānis. Kas ar to sīko? Izskatās, ka viņš ģībst.
Dzirdētais lika mammai un tētim zibenīgi mesties Lus-jēna virzienā. Pēc mirkļa visapkārt jau valdīja kņada, cilvēki sauca: “Pakāpieties atpakaļ,” un: “Lai viņam tiek gaiss,” tas bija tikpat kā filmā. Vecāki aizveda Lusjēnu atpakaļ otrpus tiltam. Jo tālāk aiz muguras palika cietuma kameras, jo labāk viņš jutās.
Ar mani viss kārtībā, patiešām, Lusjēns mierināja vecākus, kas čukstēja kaut ko par ārstu.
Pie visa vainīga šīs vietas gaisotne, teica amerikānis, kurš, Lusjēnam krītot ģībonī, bija viņu uztvēris un tagad kopā ar viņiem nāca pār tiltu. Simtiem cilvēku te gājuši nāvē. Kaut kas tāds noteikti atstāj pēdas. Es teiktu, jūsu zēns ir jūtīgāks par citiem.
Jaunā sieviete laivā devās uz Burlesku, sirds viņai bija tikpat pilna kā naudas maciņš. Mājās viens otrs apšaubīja, vai Enriko jelkad nosauks dienu; saderināšanās bija ieilgusi.
Bet tagad ar Hercogienes doto naudu un sudrabu, ko bija atvēlējis līgavainis, viņa varēja atļauties pasūtīt kāzu tērpu. Un kurp gan lagūnā doties pēc baltām mežģīnēm, ja ne uz Burlesku?
Bija kāda večiņa, kuras izstrādājumi bija tik viegli un smalki, ka slava par viņu skanēja tālu aiz salas robežām. Varbūt Paola Bellini prasīs vairāk nekā citas Burleskas mežģīņu darinātājas, taču viņa būs visprasmīgākā. Džuli-ānas draugi bija izstāstījuši, kā atrast mežģīņu mākslinieci.
Meklē baltu namiņu, viņi pamācīja. Otra tāda tur nav.
*
Rodolfo skubīgi airēja laivu, kurā sēdēja arī Detridžs, cauri līča ūdeņiem uz klosteri pilsētas ziemeļos, kur Hercogiene šobrīd dāvināja sudrabu bāriņu aprūpei. Izgājusi ārā un ieraudzījusi laivas aizmugurē Rodolfo, Hercogiene acis vien iepleta. Ilgi nedomādama, viņa atlaida mandol-jeru un iekāpa nevis savā, bet Senatora mandolā. Hercogiene ziņkāri noskatījās uz baltmataino vīru, kas jau sēdēja kabīnē. Vīrs pacēla platmali un stādījās priekšā kā Gul-jemo Krinamorte, lai gan mēle, izrunājot paša vārdu, viņam mežģījās.
Rodolfo, ievedis mandolu šķērskanālā un piesējis stabam, nolēca lejā kabīnē.
Kādēļ visa šī noslēpumainība? Hercogiene jautāja.
Un kas ir tavs ceļabiedrs? Taču, ieskatoties Rodolfo sejā, smaids viņas lūpās nodzisa.
Ne tik bieži apgrūtinu tevi ar tādiem stāstiem, taču šoreiz tas ir dzīvības un nāves jautājums, iesāka Rodolfo.
Vai tev zināms, ka izdots rīkojums saistībā ar pilsētā redzētu svešinieku Giornata Vietata dienā?
Hercogiena pamāja. Jā, es tādu šorīt parakstīju. Visai neparasti, vai ne? Domājams, tas beigās izrādīsies pārpratums.
Es ceru, teica Rodolfo. Vai zini, kurš tiek apsūdzēts?
Nē, atbildēja Hercogiene. Tu taču zini, cik daudz papīru man katru dienu jāparaksta. Vārdu nepaskatījos -tikai ievēroju apsūdzību.
Lučiano, teica Rodolfo. Hercogienes reakcija bija pārsteidzoša. Seja zaudēja krāsu, un viņa ķēra pie kakla, kā nespēdama atgūt elpu.
Viss būs labi, teica Detridžs, pliķēdams viņai pa otru roku. Jauneklis nava šeit. Viņš aizgājis savā pasaulē un kādu strēķi šeitan nerādīsies.
Bet es kaut ko atcerējos, vēl aizvien satraukta, iesaucās Hercogiene. Es parakstīju divus rīkojumus. pavisam skaidri atceros Sardzes komandieri sakām, ka tur bija arī meitene. Vārdam, kā parasti, nepievērsu uzmanību, bet vai tā nebija nākamā diena pēc Laulībām ar jūru, kad Lučiano pirmoreiz uzradās Belecā? Un vai tieši tad viņš nesatika to meiteni Ariannu?
Rodolfo apjuka. Viņš Hercogienei nebija pat ieminējies, kas Lučiano izrāda pilsētu. Savukārt viņam pašam nebija ne jausmas par Džuzepi un Hercogienes izlūkošanas darbiem.