Mums jābrauc atpakaļ, es došos pie meitenes tantes Leonoras, Rodolfo paziņoja. Tāds drausmīgs liktenis tik jaunai meitenei.
Nē, Rodolfo, tu nesaprati, rūgti teica Hercogiene.
Tā nav parasta meitene. Man tev kaut kas jāpavēsta.
Vecāki aizveda Lusjēnu uz kafijas bāru Dodža pili. Šī vieta bija līdzvērtīga Belecai, no šejienes varēja vērot gar logu slīdošas gondolas un vienā mierā malkot kapučīno. Pirms atgriešanās pie pārējiem amerikāņu tūrists bija viņiem šo vietiņu parādījis.
Kas tev notika? kolīdz viņi bija apsēdušies ar putojošo kafiju un sīkiem, cietiem mandeļu cepumiem, tētis pajautāja.
Manuprāt, vainojams karstums un visa tā drūzma, -I.usjēns iesāka. Man pēkšņi piemetās klaustrofobija. Lai gan pašam bija skaidrs, ka ne tas vien. Zēnam likās, ka pagaidām vajadzēja pārliecināt vecākus, ka ar viņu viss ir pilnīgā kārtībā un tūlīt viesnīcā nav jāatgriežas.
I.usjēns prātoja, cik ilgi gan, ja izdotos atkopties no ragainā, vecāki turpinātu viņu lutināt kā Merlino stikla gabaliņu. Vai tiešām viņi allaž bažīsies un, kolīdz Lusjēns nošķaudīsies vai nožāvāsies, rādīs izbiedētu vaigu? L'n kas būs tad, ja viņš neatlabs? Dažkārt Lusjēnam tīri labi patika būt vienīgajam bērnam, taču šobrīd viņš sailgojās pēc brāļa vai māsas, kuri saņemtu daļiņu vecāku mīlas spiediena, kas tagad vēršas uz vienīgo lolojumu. “Saprotu, kā jūtas Arianna,” Lusjēns nodomāja.
Baltā namiņā Burleskas salā veca sieviņa jaunai izrādīja lērumu mežģīņu. Topošā līgava, izvēloties materiālu kleitai, plīvuram un medusmēneša apakšsvārkiem, tāpat arī mežģīņu apmales jau vecāku mājās ciedru lādē ielocītajai veļai, bija līksma un čalojoša. Vecā mežģīņu darinātāja kāroja uzzināt, kā gan šī visumā patīkamā un pievilcīgā, tomēr izteikti mazizglītotā meiča var atļauties tik greznu Correda dulla Sposa.
Tā kā, izvēloties un sakārtojot tādu lērumu mantas, laiks gāja, dienas gaitā Džuliāna kļuva aizvien runātīgāka. Būdama tik tuvu savu centienu piepildījumam, viņa kļuva neuzmanīga un izmeta tik daudz mājienu, ka aizpildīt robus Paolai nenācās grūti. Turklāt večiņai nepavisam nepatika Enriko un viņa bagātā saimnieka Kimiči pieminēšana.
Kaut arī Džuliānu pārsteidza večiņas ieteikto nepieciešamo uzlaikošanu skaits, viņa to neizrādīja. Viņai tīri labi patiktu vēl kāda tamlīdzīga diena: kas vainas sēdēt putojošu mežģīņu viļņos un tērzēt ar saprotošu būtni par savām kāzām?
Ariannai gribējās būt pie mātes. Līdz šim pret viņu izturējās diezgan laipni, tomēr apmeklētājus klāt nelaida. Viņu mocīja smacējoša neziņa. Vai Lusjēns arī apcietināts? Vai varbūt tomēr paguvis stravagēt mājup, pirms ieradušies sargi? Lai nu kā, viņš vismaz būs bijis ar Rodolfo, kam salīdzinājumā ar tanti Leonoru ir daudz lielāka ietekme.
Vissliktāk kamerā bija naktī. Tumšs, daudz tumšāks nekā guļamistabā Toronē vai Leonoras mājās, jo te sveču nebija un gaiteņos nebija lāpu. Vismaz salmi guļvietā bija tīri, taču čaboņas dēļ visa nakts pagāja nomodā, baidoties no žurkām.
Uz. glābiņu nebija ne mazāko cerību. Noziegumu, kurā viņu apsūdzēja, meitene bija izdarījusi. Ja jau ir liecinieki, tad viss pagalam. Protams, Arianna zināja par sodu noķeršanas gadījumā. Kaļot plānus, pieķeršanas iespēju viņa nepieļāva. Ja Arianna kļūtu par mandoljeru, ar laiku droši vien atklātos, ka viņa ir meitene, un visa uzmanība būtu pievērsta tieši tam, nevis iestāšanās dienai skolā. Un likuma, kas aizliegtu cita dzimuma tēlošanu, nebija.
Nu jāskatās patiesībai acīs. Sods par izdarīto noziegumu bija kategorisks nāve sadedzinot. Ciktāl bija iespējams atcerēties, neviens par nepaklausību Giornata Vietata likumam līdz šim apsūdzēts nebija, tomēr nevienam ne prātā nenāca šaubīties, kas notiktu, ja kāds to būtu izdarījis.
Ariannas īsās dzīves laikā dedzināšana uz sārta bija notikusi par citiem noziegumiem, piemēram, par valsts nodevību. Viņa zināja, ka sārtu ierīko starp diviem pīlāriem, uz viena ir Madalēna, uz otra spārnots auns, kas stāv pie pilsētas vārtiem un sargā to no ūdens. Sadedzināšana uz sārta ir publika izrāde, belecieši ticēja, ka itin neviens, kas nodevis pilsētu, nav pelnījis žēlsirdību vai līdzjūtību.
Arianna neko tādu redzējusi nebija; vecāki viņu uz tik baisām izrādēm līdzi neņēma. Taču pēc sārta šis tas palika, un Ariannai piemita dzīva iztēle. Šeit, Hercogienes cietumā, ainu ar liesmām iedomāties bija vieglāk par vieglu savas miesas svilšanu, drausmīgo agoniju. Arianna vairs nespēja -viņa skaļi iekliedzās. Bet nebija neviena, kas to dzirdētu.
Piepeši notika kas negaidīts. Meitene redzēja vīziju -kamerā stāvēja Lusjēns, viņam apkārt drūzmējās dīvaini ģērbti ļaudis. Zēns skatījās tieši Ariannā ar tādu sāpju izteiksmi sejā, ka viņa aizmirsa par savām ciešanām. Parādība ilga vienvienīgu mirkli un tad pagaisa, taču tagad meitene jutās daudz mierīgāk. Viņa tik tiešām bija briesmās, bet arī Lusjēns, un viņš bija pavisam bez vainas.
Lusjēns taču nezināja likumu un nezināja, ka to pārkāpj. Tomēr patiesība neglābs, jo kurš tad viņam ticēs? Arianna jutās līdzatbildīga. Ja viņa nebūtu vedusi Lusjēnu projām no vietas, kur viņš tobrīd stāvēja, varbūt zēns savā laikā un savā pasaulē būtu atgriezies ātrāk?
Domādama, kā viņa tam varētu palīdzēt, un cerēdama sagaidīt vēsti no Rodolfo, Arianna iekrita nemierīgā miegā.
Lusjēns jutās jau krietni labāk. Bija vēl kāds brīdis, kad ceļā uz vaporetto piestātni, nonākot starp diviem pīlāriem, viņam sametās pagalam sāji, bet tas drīz vien pārgāja. Pametis skatu atpakaļ, viņš ievēroja, ka caur šo spraugu gāja tikai tūristi; visi vietējie pīlārus apgāja arī tad, ja nācās mest līkumu. Lusjēns nolēma to paturēt prātā, varēs pēc tam pārbaudīt mammas ceļvedī.
Šeit rakstīts, mamma ierunājās, ka var nopirkt vaporetto sezonas karti. izdarīsim tā, Deivid. Paņemsim trīs nedēļu kaites un kā īsteni venēcieši uz visām vietām dosimies pa ūdensceļiem.
Lusjēns pasmaidīja par viņas entuziasmu, un viņa atsmaidīja rūpes par dēla veselību uz laiku bija pavirzījušās malā. Tas bija tik mīļi no vecāku puses aizvest viņu šajās brīnišķīgajās brīvdienās, un Lusjēns nolēma visu baudīt ar pilnu krūti. Varbūt brīvdienām kopā ar vecākiem Lusjēns ir tā kā par vecu, taču kā vienīgais bērns viņš ar tiem sapratās labi un to sabiedrībā jutās lieliski.
Patlaban Lusjēns stāvēja San Marco kuģu piestātnē un skatījās pāri uz milzīgo Salutē baznīcas kupolu, atrazdamies apmēram tajā vietā, kur Tālijā bija Chiesa delle Grazie. tieši šeit laivu tilts bija uzņēmis viltus Hercogieni, lai viņa tiktu uz baznīcu, tikmēr īsto apdraudēja slepkava, bet Lusjēns nira smirdīgajā kanālā pēc dārgumiem.
Pienāca vaporetto, un viņi nobrauca piecas pieturas līdz Rialto, šurpu turpu šķērsodami kanālu. Venēcija bija ievērojami trokšņaināka par Belecu, un tamdēļ Tālija dažkārt aizmirsās pat uz vairākām stundām. Jo īpaši tas tā bija Rialto , kur lētas, tūristiem domātas greznumlietiņas zibēja jukjukām ar neiedomājami dārgām zelta rotām.
Vienīgais, kas šeit atgādināja Belecu, bija maskas, veikals pēc veikala un lete aiz letes ar maskām. Daudzas venēciešu maskas bija tādas, kas aizklāj visu seju, turamas aiz zeltīta spieķīša sejai priekšā. Bet bija arī līdzīgas Hercogienes vai citu sieviešu maskām, kuras Lusjēns bija tur redzējis. Tās sedza tikai acis un deguna kumpi; Venēcijā maskas saturēja ieverama gumija, kurpretī Belecā samta vai satīna lentes.