Vai tu nevēlētos kādu sev? apjautājās tētis, redzēdams Lusjēnu kavējamies pie maskām.
Nē, paldies, tēt. Kādu masku gribētos gan. taču līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas man tiešām patiktu.
Šeit to netrūkst, vai ne? piemetināja mamma. Varu saderēt, ka simtiem venēciešu masku rotā mājokļus visā pasaulē, daudz vairāk, nekā jebkad nēsāts šejienes karnevālos.
Kas tā par masku ar knābjveida degunu, kas rēgojas visos veikalos? painteresējās tētis.
Mamma ieskatījās ceļvedī. Mēra Ārsta maska. Acīmredzot sešpadsmitajā gadsimtā šeit plosījās negants mēris un ārsti vilkuši knābaino masku, lai pasargātos no mikrobiem.
Bet sešpadsmitajā gadsimtā par mikrobiem taču neviens nezināja, iebilda tētis, un abi sāka savas garās diskusijas, no kurām Lusjēns, pateicoties krietnai pieredzei, varēja atslēgties. Atgriežoties pa sānieliņām San Marco virzienā, lusjēnam ienāca prātā mēris, kas bija aizslaucījis trešdaļu no visiem beleciešiem, īsi pirms piedzima Ari-anna. Pats par sevi saprotams, ka tik daudz dzīvību nebūtībā neaizietu, ja ārsti zinātu, kā mēris izplatās.
Neticami! mamma pēkšņi spalgā balsī iesaucās, it kā pati nupat būtu atklājusi mikrobus. Pretīgi!
Lusjēns paskatījās, uz ko viņa rāda. Laukuma stūrī slējās Makdonalds. māte brēca kā aizkauta. Viņa bija slavena ar pretošanos visam, ko pati sauca par amerikāņu sārņu ķēdi Eiropas skaistākajās pilsētās.
Kā būtu ar burgeriem un čipsiem, Lusjēn? aci piemiegdams, apvaicājās tētis.
Nekaitini viņu, atsmēja Lusjēns. Varbūt labāk paķeram šķēli picas?
Atraduši leti, kur pārdod picu, focaccia sviestmaizes un kārbas ar vēsu dzērienu, visi trīs piesēda uz strūklakas akmens apmales laukuma vidū un, vērodami garāmgājējus, tiesāja azaidu, Lusjēna mātei viebtin viebjoties par tiem, kas gremoja burgerus. Tad viņi turpināja pastaigu, sekojot spilgti dzeltenajām norādēm ar mulsinoši izliektām melnām bultām, kas rādīja ceļu atpakaļ uz Piazza San Marco.
Skat, Lusjēn, pēkšņi piestādams, sacīja tētis. Šeit pārdod piezīmju grāmatiņas, līdzīgas tai, ko tev reiz atnesu. Vai atceries to, kuras dēļ tu sāki interesēties par Venēciju?
Viņi iegāja veikaliņā. Tā bija īsta Aladina burvju pasaule ar lāsumotu papīru un skaistām piezīmju grāmatiņām, sākot ar kabatas izmēru un beidzot ar tādām, kas liekamas uz priekšnieka rakstāmgalda. Cenas astronomiskas. Tētis bija vīlies, iekams Lusjēns neuzgāja zīmuli, rotātu mats matā tādiem pašiem purpursārtiem virpuļiem kā viņa
lolotā piezīmju grāmatiņa. Zēns izņēma no kabatas savu jau mazliet pabružāto grāmatiņu, lai salīdzinātu.
Vai tiešām tas ir viss, ko gribi? pajautāja tētis. Tev taisnība, labi der kopā. Pat tā kā papildina veco grāmatiņu, vai ne? Ko tu ar to esi darījis, rakstīji, sēdēdams vannā, vai?
Blakus kancelejas precēm bija masku veikals. Tur Lus-jēns pamanīja sudraba masku kaķa ģīmja formā, kas viņam atgādināja Belecu. Tā tur gan bija daudz meistarīgāk veidota nekā Rialto kioskos redzamās, bet tētis ar mammu bija priecīgi, ka var to viņam nopirkt. Tad viņi uzgāja kios-kiņu, kur pārdeva rakstainu samtu, un nopirka zaļu šalli mammai un pāri sarkanu čību tētim. Viesnīcā trijotne atgriezās vienreizējā noskaņojumā.
*
Hercogiene pārslīdēja pāri Bēdu tiltam, tērpam švīkstot pa akmens plāksnēm. Tikko sargs atvēra kameru, viņa to atlaida. Kad vīrs tomēr vilcinājās, viņa neiecietīgi pamāja.
Neticu, ka meitene ir bīstama. Jūs taču pats pārbaudījāt, vai viņai nav klāt ieroču? Ja nu viņa tiešām sadomā mani noslāpēt salmu matracī, apsolos jūs pasaukt.
Sargs iededza lāpu kameras stūrī, tad pagriezās un aizsoļoja atpakaļ pār tiltu.
Meitene bija aizmigusi. Viņa izskatījās pagalam nomocījusies, mati savēlušies un pilni salmu stiebriem. Hercogiene klusītēm pievēra aiz sevis durvis. Taču ar to pietika, lai meitene pamostos, viņa pielēca kājās un tagad skatījās atnācējā. Tad vīlusies atkal saļima.
Ak, viņa nopūtās. Man likās, ka mamma.
Hercogiene satrūkās, taču runāja sev ierastajā dzedrajā
tonī:
Vai tiešām ar valdnieci jārunā tā? Nav brīnums, ka esi šeit par nodevīgu rīcību.
Arianna atkal pielēca kājās.
Jūsu Augstība, viņa stostījās. Atvainojiet. Jūs mani pārsteidzāt nesagatavotu. Es negribēju būt nepieklājīga.
Lai ko meitene gaidīja, tikai ne to, kas notika nākamajā mirklī. Arianna Hercogieni bija nīdusi tik ilgi, ka vairs neuzskatīja par reālu cilvēku. Un patlaban šī dižā kundze, kuras rokās bija Ariannas dzīvība, paspēra soli uz priekšu un ieskatījās meitenei tieši acīs. Violetās acis aiz maskas mirdzēja. Un tad viņa saņēma Ariannu rokās un samīļoja.
15. nodaļa. Mežģīņu valoda
Rinaldo di Kimiči ārdījās. Tikai puse no viņa plāniem bija izdevusies, un ne jau svarīgākā. Meitēns nu bija drošībā, cietumā, un viņš nešaubījās, ka, uzklausot lieciniekus, viņu notiesās un viņai piespriedīs nāvi. liet vai Senators Rodolfo maz uztrauksies par meiteni, ja zēns paliek brīvībā? Un izskatījās, ka zēns gluži vienkārši izkūpējis gaisā. Senatora mājās zēna nebija, un neviens nebija redzējis viņu no tās izejam.
Di Kimiči rīcībā bija vēl divi pilnas slodzes spiegi, kuri novēroja Palazzo apkārtni, un, kolīdz puika atgrieztos, tie mestos viņam virsū, turpretim Enriko bija paredzēts svarīgākiem uzdevumiem. Taču šobrīd Vēstnieks bažījās, vai tik Rodolfo nezina, kur zēns ir, un vai nav to brīdinājis, bet tagad jauc pēdas. Un, ja nu zēns tiešām izrādās tas, par ko bija aizdomas, tad viņam ir, kur paslēpties, un di Kimiči okškeru rokas tur nesniedzas.
Tiesa nebija aiz kalniem; belecieši tik svarīgas lietas kā ši novilcināt nemēdza. Pēc dažām dienām jāsanāk Padomei, tad iznākums vairs nebūs ilgi jāgaida. Vēstnieks šaubījās, vai zēns maz atgriezīsies, ja meitene būs nogalināta.
Mums zēns jāatrod! di Kimiči gaudās spiegam En-riko. Ja ne, nevarēšu ietekmēt Hercogieni, līgums viņai būs jāparaksta.
*
Vēstnieks justos laimīgāks, ja redzētu Rodolfo, kurš visu nakti nemierīgi staigāja turp atpakaļ pa jumta dārzu. Senators rosīgi smadzeņoja, cenšoties izdomāt, kā nosūtīt vēsti Lusjēnam, lai atturētu viņu no nepiesardzīgas atgriešanās Belecā un drošas iekrišanas slazdā. Lusjēns gan parasti stravagēja tieši uz laboratoriju, taču Rodolfo nezināja, kā zēnu ietekmējusi vesela prombūtnes nedēļa ārpus ierastās vides. Ja viņš stravagētu savas nakts vidū, tad varbūt nokļūtu taisni pie Ariannas.
Kopš dienas, kad Rodolfo bija atvedis Lusjēnu no Scuola Mandoliera uz laboratoriju, zēns nebija kavējis nevienu rīta nodarbību, iekams vecāki viņu neaizveda projām no Anglijas. Kā Rodolfo bija sapratis, naktis zēna pasaulē atbilda dienas stundām Belecā, tieši tāpat kā Viljama Detridža gadījumā. Ja Lusjēns stravagēja turp vai atpakaļ biežāk nekā reizi dienas gaismas laikā vai nakts tumsā, vienalga, no kuras pasaules, otrajā pasaulē viņš ierastos tikai dažus mirkļus vēlāk, nekā to atstājis. Bet, ja stravagēšanu atliktu uz nākamo nakti, belecā būtu pagājusi vesela diena.