*
Laukumā vīns un patīkamā apziņa par trim brīvdienām aizvien straujāk atraisīja pūļa nebēdnīgumu. Beleciešiem un saliniekiem priecāties nebija jāmāca. Saķērušies rokās, viņi viļņojošos apļos dejoja, dziedādami nerātnas dziesmas, tradicionālās pavadones Laulībām ar jūru.
Tuvojās svētku vakara kulminācija. Rodolfo mandola jau bija manīta Lielā kanāla grīvā tuvojamies peldošam, ar kastēm un kārbām piekrautam koka plostam. Ikviens Hercogienes divdesmit piektajā Sposalizio sudrabkāzu gadadienā gaidīja ko īpašu.
Vilties patiešām nevajadzēja. Izrāde sākās ar ierasto krītošo zvaigžņu un raķešu lietu, Remanas brīnumsvecēm un rotējošo ratu. Uguņoto debesu gaisma atstarojās ūdenī, iekrāsojot beleciešu sejas gan zaļas, gan sarkanas, gan zeltainas. Nu Palazzo logā redzamais stāvs sudraba maskā nevienam nebija ne prātā.
Laukuma drūzmā starp citiem saliniekiem stāvēja arī Arianna ar brāļiem.
Paliec tepat, Arianna, brīdināja Tomaso. Man negribētos, lai tu gūzmā pačibētu. Turies Andželo pie rokas.
Arianna pamāja, lai gan nozušana bija tieši tas, ko viņa vēlējās. Meitene satvēra Andželo pastiepto saulē iedegušo un zvejā sarepējušo roku un mīļi to paspieda. Brāļiem, atgriežoties Toronē bez viņas, būs ko turēt.
Necik ilgi, un tumšzilajās debesīs iemirdzējās Rodolfo sarūpētās ugunsbildes. Vispirms zilgumā ielēkšoja varens vērsis, tad uzplauka zilga un zaļgana jūras banga, no kuras izviļās milzu čūska. Tad pār beleciešiem pārlaidās spārnots zirgs, kas, likās, brāzās tieši kanāla ūdeņos, tur ari izgaisdams. Beigās šķita, ka no jūras debesīs uzpeld sudraba auns, izplezdamies masīvs un liels virs vērotāju galvām, un pēc mirkļa izšķīda tūkstoš zvaigznēs.
Andželo atlaida māsas roku, lai pievienotos aplausu jūrai.
Sinjors Rodolfo šogad pārspēja pats sevi, vai ne? viņš sacīja Tomaso, kurš arī aplaudēja. Kā tev šķiet, Arianna? -Taču, pagriezies, lai māsu uzlūkotu, redzēja, ka viņas līdzās vairs nav.
Arianna visu bija smalki izplānojusi. Jāpaliek Belecā pa nakti. Nākamajā dienā pēc Sposaltzio ir pilsētas lielie svētki, kad galvenajā salā drīkst palikt tikai iedzimtie belecieši un neviens cits. Pat pārējiem lagūniešiem no Torones, Merlino un Burleskas pusnaktī jāatgriežas savās salās. Sods par likuma pārkāpšanu, paliekot Belecā, kad iestājusies Giornata Vietata jeb aizliegtā diena, ir nāve, taču neviens neatminējās gadījumu, kad jelkāds šo risku būtu uzņēmies.
Arianna uz laimi nepaļāvās; viņa bija labi izdomājusi, kur slēpties. Pusnaktī Santa Madalēnas zvani dunēs vēlreiz, un, zvanu dimai izdziestot, katram, kas nav belecietis gan saliniekam, gan tūristam jābūt vai nu projām, vai laivā uz ūdeņiem. Tomaso un Andželo nāksies doties ceļā bez viņas. Bet līdz tam brīdim Arianna būs droši noslēpusies.
Viņa ielavījās katedrāles ielokā, kamēr ārpusē visi vēl aizvien dvesa Ai!, raķetēm viļoties augšup, un Ak!, tām izčukstot. Santa Madalēna kvēloja sveču liesmās, bet iekšā nebija neviena. Neviena, kas redzētu slaido meiteni brāžamies augšup pa nodilušajiem, stāvajiem muzeja pakāpieniem.
Šī vietiņa Ariannai bija vismīļākā visā Belecā. Viņa allaž pamanījās te ietikt, arī tad, kad katedrālē valdīja tāda drūzma, ka vajadzēja dirnēt rindā visapkārt laukumam un iekšā bija jāiet grupās kā aitām uz cirpšanu. Diez vai muzejs ar apputējušajām grāmatām un mūzikas partitūrām stikla vitrīnās tūristiem likās uzmanības vērts. Arianna izšāvās cauri istabai ar četriem oriģinālajiem bronzas auniem un nokļuva uz balkona, kur pirms stundas vai divām bija stāvējusi Hercogiene starp diviem aunu kopiju pāriem.
Viņa palūkojās lejā uz laukumu cilvēku biežņā. Tādā drūzmā kādu pazaudēt nav liela māksla. Līgojošo līksmotāju pūlī brāļus ieraudzīt neizdevās, tomēr domas kavējās pie viņiem.
Neesi nu tik mīkstsirdīga, Arianna sevi skarbi aprāja.
Cita ceļa nav.
Meitene sakņupa līdzās bronzas auna kājai, kā meklējot mierinājumu un vienlaikus izbaudot lieliskāko skatu šinjoni Rodolfo izrādes noslēgumā. Nakts solījās būt gara un neomulīga.
*
Sajutis sejā sauli, Lusjēns pamodās. Pirmā doma bija, ka ienākusi māte un atvērusi logu, taču atjēdzies viņš saprata, ka ir ārpus mājas.
F.s noteikti vēl sapņoju, viņš nosprieda, atjauzdams, ka piedzīvojumam nebija ne vainas. Jauks sapnis. Skaidrs, ka viņš ir peldošajā pilsētā. Gaisā virmoja brīnumaini silta, tomēr agra rīta stunda. Glīto piezīmju grāmatiņu, kura vēl aizvien atradās Lusjēna rokā, viņš iebāza pidžamas kabatā.
Lusjēns piecēlās; sapnī tas bija vieglāk par vieglu. Viņš atradās vēsa marmora kolonādē, taču starp kolonnām, kur ieplaiksnīja saule, mirgoja siltas gaismas lāmas, nomierinošas kā karsta vanna. Lusjēns jutās dīvaini; pieskāries galvai, viņš sataustīja matu cirtas. Tas tik tiešām ir sapnis.
Lusjēns gāja uz laukumu. Tur izskatījās kā pēc lieliem svētkiem; nedaudzie cilvēki, ko tur manīja, uzslaucīja un bēra maisos atkritumus ne plastmasas, kā zēns ievēroja, bet drīzāk tādos kā raupjas vadmalas maisos. Lusjēns ieskatījās milzīgajā katedrālē iepretim. Tāda kā redzēta, bet kaut kas tomēr nebija kārtībā.
Pagriezies uz otru pusi, zēns palūkojās pāri ūdeņiem; pavērās visskaistākais skats, kāds jebkad redzēts. Bet vēl jaukāk bija tas, ka viņš šeit var staigāt. Lusjēns bija gandrīz aizmirsis, kā tas ir.
Jau pēc mirkļa sapnis kardināli mainījās. Kāds, pienācis klāt no mugurpuses, sagrāba zēnu aiz rokas un vilka atpakaļ kolonādes tumšajā ēnā. Nadzīgs zēns apmēram Lusjēna gados čukstēja viņam ausī:
Vai traks? Tevi nogalinās!
Lusjēns pārsteigts apmetās riņķī. Roka, kurā zēns bija ieķēries, sāpēja. Tāds grābiens lika satrūkties; aiz sāpēm vai jāiekliedzas. Bet pats galvenais Lusjēns to juta. Tas nepavisam nebija sapnis.
2. nodaļa. Scuola Mandoliera
Nakts bija neomulīga, tieši tāda, kā Arianna bija iztēlojusies. Kaut arī viņa bija ietinusies līdzpaņemtajā siltajā apmetnī, augšā, aunu galerijā, bija stindzinoši auksts. Arianna uzreiz pēc izslīdēšanas no lodžijas pārģērbās zēna drēbēs, patverdamās tumsā un apziņā, ka visu acis pievērstas uguņošanai, kas vēl aizvien spridzēja virs lagūnas.
Pusnakti no torņa atskanēja zvanu duna, sitot stundas un apdullinot Ariannu, taču viņa pārvilka vilnas zvejnieku cepuri pār ausīm un sarāvās mazmazītiņa katedrāles plašumos. Kad zvani mitējās, viņa pagājās uz priekšu un, pārliekusies pār balustrādi, vēroja, kā pūlis plūst uz kanālos atstātajām laivām. Kaut kur drūzmā vilcinoties un atpaliekot soļoja brāļi, kas tagad mājup dodas bez viņas.
Dzirdot, ka vecais mūks, muzeja uzraugs, dodas apgaitā, Arianna ierāvās ēnā. Vistrakāk būs, ja mūks ieslēgs viņu kopā ar bronzas auniem līdz vēlai rīta stundai. Drošības dēļ Arianna ieslidināja kociņu starp stenderi un durvīm, kas veda uz lodžiju, taču visas raizes izrādījās veltīgas. Večuks tikai pacēla augstāk lāpu, lai pārliecinātos, ka uz balkona neviena nav, un, pagrūdis durvis, aizšļūcināja savu ceļu.
Arianna dziļi ievilka elpu un sagatavojās garai naktij kopā ar abiem aunu pāriem. Rādījās, ka auni viņu tā kā sargā, pa diviem katrā pusē: pāris kreisajā pusē ar paceltām kreisajām priekškājām, bet labajā kā spoguļattēls, tomēr gluži par sabiedrību tos saukt nevarēja.