Tu uz mani dusmojies, klusi bilda Hercogiene.
Ko citu jūs gaidījāt? Arianna rūgti atjautāja. Jūs aizdevāt mani projām un aizmirsāt uz vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Nezinu, kāpēc tagad pēkšņi nolēmāt man to atklāt, ja nu vienīgi, lai glābtu manu dzīvību.
Protams, arī tāpēc, teica Hercogiene. Un patlaban viss pakļauts pārmaiņām. Jau dažus mēnešus man zināms, ka manām un arī pilsētas gaitām tuvojas krīze.
Kā? Kas par krīzi? Neko nesaprotu, iesaucās Arianna.
Ļauj man paskaidrot, teica Hercogiene. Varbūt tev būs vieglāk, ja es pilnībā atklāšu seju.
Hercogiene, atraisījusi sudraba lenti, noņēma zilgano zīda masku, ko bija nēsājusi. Tad viņa cieši ieskatījās Ariannai acīs, un meitenes sirds salēcās. Ja viss dzirdētais tik tiešām taisnība, tad viņa pirmoreiz redz mātes seju. Apziņas stūrītī klusa balstiņa vēl čukstēja, ka viņa skatās arī pilsētas absolūtās valdnieces, pašas varenākās personas, kādu viņa jebkad sastapusi, neaizklātajā sejā. Tas bija par daudz. Ariannai bija jānovēršas, bet tikai tad, kad viņa saprata, ka abas ar Hercogieni ir neticami līdzīgas.
Kad uzzināju, ka man būs bērns, Hercogiene turpināja, runādama Ariannai pakausī, man bija bail gan par sevi, gan tevi. Mani ienaidnieki, zinādami, ka man ir kaut kas tik dārgs, to varētu izmantot kā drausmīgu ieroci. Es jau no sākta gala biju nolēmusi, ka neprecēšos un ka man nebūs bērnu. Mana ģimene bija mana pilsēta, un ar to pietika. Bet tad es tomēr izšķīros varbūt alodamās, un tu būsi mans soģis -, ka bērns man būs un to audzinās kāds, kam uzticos un kas mani nenodos. Mana miesīgā māsa. Kad sūtīju pēc Valērijas, viņa piekrita pēc abiem dēliem balvā saņemt meitu, ko sen bija vēlējusies.
Bet kā jums tas viss izdevās? jautāja Arianna, iedzimtā ziņkāre bija ņēmusi virsroku. Proti, vai tiešām neviens nepamanīja, ka jūs kļuvāt, nu, aizvien dūšīgāka? Un manai mammai, tas ir, jūsu māsai, kā gāja viņai?
Hercogiene pasmaidīja.
Viegli jau nebija. Man ir kalpone, kurai uzticos vairāk par visiem. Zuzanna, tā viņu sauc, un viņai viss bija zināms. Bez Zuzannas mana blēdība neizdotos. Ilgāku laiciņu nevienam nebija ne mazāko aizdomu, bet, bērnam augot, sāku nēsāt brīvākus tērpus, un vienlaikus izplatījās baumas par kuņģa problēmām, kas mani nomoka, un tā tas gāja vairākus mēnešus. Tikmēr Valērija savā apakšveļā iestrādāja polsterus un stāstīja draudzenēm, ka atkal ir cerībās. Visi bija pārsteigti.
-Jā, novilka Arianna. Man vienmēr ir teikuši, kas par pārsteigumu bijis Toronē, kad ļaudis uzzināja, ka esmu ceļā.
Tas bija pats grūtākais, atzina Hercogiene. Toro-nes sievām laiks bērnu laišanai pasaulē sen bija aiz muguras, un nu par gaidāmo mazuli viņām bija īpaša interese. Protams, viņas gribēja būt pie bērna sagaidīšanas. Bet Džanfranko pateica, ka vecmāti vedīs no pilsētas, jo tāda te salā daudzus gadus nebija ne redzēta.
Un, kad vecmāte ieradās, viņai līdzi biju es, vai ne? -teica Arianna.
Tieši tā. Kad man savs augums vairs nebija jāslēpj, ar dublierēm biju jau apradusi. Trīs Ķēniņu svinībās manā vietā bija parādījusies jauna sieviete valdnieces krāšņajā tērpā, tikmēr es gulēju augšstāva istabā kopā ar Zuzannu un vecmāti, kura palīdzēja nākt tev pasaulē.
Kamerā iestājās klusums.
Vai tev nerūpēja tas, ka atdevi mani projām?
Hercogiene saņēma Ariannas roku.
Biju tā izlēmusi. Man nedrīkstēja rūpēt. Laižot tevi pasaulē, neizdvesu ne skaņu un, arī aizdodama tevi projām, nebildu ne vārdiņa. Biju jau izdomājusi tev vārdu, un tas bija viss, ko toreiz tavā labā varēju darīt. No visas sirds ticēju, ka tev būs vislabāk, ja augsi pie manas māsas.
Bet vai nevarējāt vismaz izlikties par manu tanti? Līdz pat vakardienai es taču nezināju, ka manai… ka Valērijai vispār ir māsa, nemaz nerunājot, ka tā esat jūs.
Arī tas bija lietas labā. Protams, kad mani ievēlēja, cilvēki zināja, ka esmu saliniece, lai gan dzimusi Belecā, kā tas Hercogienei pieklājas. Tava vecmāmiņa Paola bija pilsētā iepirkties, un todien es piedzimu. Tāpat kā tu, es steidzos uz šo pasauli un ierados pirms noteiktā laika. Taču atmiņa ļaudīm šeit ir īsa, un, pat ja viņi arī atcerējās, ka mani vecāki dzīvo Burleskā, tad māsas pēdas Toronē varētu dzīt tikai neatlaidīgs ienaidnieks. Un, ja tas tā arī noliktu, nevienam nebūtu nekāda iemesla apšaubīt, ka tu esi viņas bērns.
Bet, ja tas tā bijis visu šo laiku, kāpēc tagad kas jāmaina? Arianna, atraudama roku, noprasīja.
Hercogiene nopūtās.
Pirms dažiem mēnešiem atnāca Rodolfo un pavēstīja man ko neparastu. Kā katru pilnmēness nakti, viņš bija nodarbojies ar nākotnes vīzijām un vairākkārt izlicis kārtis tā, ka pats nespēja atšifrēt. Vienalga, ko Rodolfo bija darījis, licis kārtis vai metis spēļu kauliņus, viņam allaž rādījās svarīgs vēstījums, bet, lai to izskaidrotu, trūka viena informācijas posma. Viņš toreiz nezināja par tevi.
Un par ko tas vēstījums bija? pavaicāja Arianna.
Par jaunu meiteni un briesmām, par zintniekiem un jaunu cilvēku, par talismanu un jaunu stravaganti no citas puses, par hercogisti un ciparu sešpadsmit. Kolīdz viņš man to izstāstīja, es zināju, ka tas attiecas uz tevi un tavu nākamo dzimšanas dienu un ka man steidzīgi jārīkojas, lai tava nākotne būtu drošībā. Nosūtījusi vēstis māsai un mātei, es nogaidīju, lai izpētītu, kāds naidnieku plāns pakļaus briesmām tevi vai caur tevi mani.
Arianna brīdi klusēja.
Vai mans tēvs ir Rodolfo? viņa tikko dzirdami pavaicāja.
Hercogiene piecēlās, manāmi aizkaitināta, un aizsoļoja līdz pretējai sienai.
Vai jums nešķiet, ka esat man parādā arī šo patiesību? -Arianna neatlaidās.
Viņnakt es tev jau sacīju, ka tavam tēvam par tevi neko neesmu teikusi, izmeta Hercogiene. Tas, tevi slēpjot, bija būtiski. Kad uzskatīšu par nepieciešamu viņam to pateikt, uzzināsi arī tu. Līdz tam jo mazāk tev zināms, jo drošāk mums visiem.
Balss skanēja skarbi, un Arianna saprata, ka patlaban, iztaujādama par šo tematu, necik tālu netiks, tāpēc ķērās klāt citam pavedienam.
Un vai tas, ka visus šos gadus par mani neko nezinājāt, jūs apmierināja?
Kāpēc tev liekas, ka neko par tevi nezinu? noprasīja Hercogiene, pagriezdamās un acīm metot zibšņus. Zinu, kad tev izšķīlās pirmais zobiņš, kad izteici pirmo vārdiņu -ja atmiņa mani neviļ, tas bija nē -, kad spēri pirmo soli. zinu, kad sāki iet skolā un cik vīzdegunīga biji pret skolotājiem, zinu, ka brāļi un Džanfranko tevi lutināja bez jēgas un ka esi visas salas mīlule. Zināju visu, izņemot to, kā tu izskaties. Kopš reizes, kad ieraudzīju tevi kopā ar Lučiano, sāku tevi izsekot, un mana nojauta apstiprinājās. Taču es ne iedomāties nevarēju, ka tu aizliegtajā dienā biji Belecā. Lai kādu likteni paredzēju, taču man ij prātā nenāca, ka tu pati ieskriesi briesmās!
Arianna nespēja pieļaut, ka Hercogienei pieder pēdējais vārds. Viņa pielēca kājās, domādama sastapt valdnieces dusmīgo skatienu, uz lūpām jau dega sevi attaisnojoši vārdi. Bet tad viņa ieraudzīja, ka Hercogienei acīs, tāpat kā viņai pašai, spoži mirdz asaras.
Venēcijas nedēļa bija galā. Lusjēns bija darījis visu, kā iecerējis. Atpakaļceļā, braucot laivā no Torčello, kas iegriezās Lido un tad pāri lagūnai devās uz piazetta, viņš nodomāja, ka no ūdeņiem redzētā pilsēta viņa atmiņā paliks uz mūžu. Tā šķita peldam ūdenī, zelta smailes un kupoli un zeltītie torņi, saulei rietot, mirdzēja.