Tas atsauca atmiņā pēdējo braucienu laivā, kopā ar Ari-annu atgriežoties no Torones, kad viņš impulsīvi strava-gēļās mājup. toreiz pilsēta gan bija sudrabaina, taču abas vienlīdz burvīgas.
Pēdējā vakarā tētis noīrēja gondolu ar lākturiem, un viņiem skanēja serenāde saldējuma reklāmas klipa manierē.
Par dziesmām jāmaksā papildus, čukstēja tētis. Interesanti, cik jāpiemaksā, lai viņš apklustu?
Lusjēns par godu Hercogienei izvēlējās gondolu ar visglītāko gondoljeru, kuram gan, jāsaka, bija vairāk nekā divdesmit pieci.
Tu nu gan esi joks, Lusjēn, teica mamma. Kāda nozīme cilvēka izskatam?
Manuprāt, Venēcijā visam jābūt nevainojamam, teica Lusjēns, un neglīts gondoljers šeit nemaz neiederas.
Nomierinošajā vakara gaisā viņi laiski slīdēja augšup pa Lielo kanālu un pēc četrdesmit piecām minūtēm jau bija atpakaļ Piazza San Marina. lusjēns atkal ievēroja, ka starp kolonnām ar statujām galā iet tikai tūristi. Viņš labi zināja, ka arī pats nejūt vēlmi tām tuvoties.
Mamm, kas par tām kolonnām ir tavā ceļvedī? viņš pavaicāja.
Mamma sameklēja.
San Marca un San Teodora kolonnas, viņa lasīja,
te bijusi baismu izrāžu vieta. Līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam tur notikusi noziedznieku sodīšana. Vēl šodien māņticīgie venēcieši tās apiet ar līkumu.
Lai gan bija silta vasaras pievakare, Lusjēns nodrebinājās.
Ak vai, teica tētis. Iebaudīsim vēl kādu dzērienu.
Viņi iegāja vienā no dārgajām kafejnīcām ar vasaras
galdiņiem Piazza. par godu pēdējam vakaram tētis pasūtīja Bellini— kokteili no prosecco ar gaišo persiku sulu.
Vai varētu arī saldējumu? palūdza Lusjēns.
Paņemsim visi, teica tētis. īstu itāliešu saldējumu tik drīz vis nebaudīsim.
Hercogiene sēdēja audienču spoguļzālē, gaidīdama Vēstnieku. Stiklus viņa bija pasūtījusi uzreiz pēc savas ievēlēšanas, un arī tagad, gandrīz divdesmit piecus gadus vēlāk, tie viņai sniedza gandarījumu, ik sienu greznoja rakstains Merlino spoguļstikls. Taču katrs fragments bija iegādāts atsevišķi, un tikai Hercogiene un amatnieks zināja noslēpumu, kā tie izvietoti, lai kopā veidotos maldinoši atspulgi.
Zāles sienas 1 lercogienei deva spēku visās oficiālajās sarunās, mulsinot partneri un laupot viņam drosmi. Neviens nekad nejutās drošs, vai redz īsto Hercogieni. Tas Silvijai bija parocīgi, sevišķi garu, nogurdinošu audienču laikā, kas viņai šai telpā bija jāaizvada ar Remanas vēstnieku. Iedomājot, ka priekšā vēl viena, viņa smagi nopūtās.
Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca kalpotājs ar nelielu sainīti.
Atvainojiet, kundze, viņš teica. Man zināms, ka gaidāt Vēstnieku, taču atnācējs visai neatlaidīgi uzstāja, lai nododu jums šo bez kavēšanās. Viņš teica, tur esot mežģīnes, kuras pasūtījāt Burleskā, un tas esot steidzami.
Tieši tā, piekrita Hercogiene, kura nekādas mežģīnes pasūtījusi nebija. Paldies, jūs rīkojāties pareizi.
Viņa atlaida kalpotāju un tad atvēra sainīti. Mežģīņu pa-raudziņš bija sarežģīts un smalks. Hercogiene pielika to tuvāk acīm, kā lasīdama grāmatu. Rotājums viņai tiešām bija lasāms. Hercogienes māte, vecā mežģīņu meistare, abām meitām bērnībā bija iemācījusi savu, tā teikt, mežģīņu valodu.
Jau pirms mātes apciemošanas salā Hercogiene zināja par nestundas tuvošanos. Viņas bērns ilgi noslēpumā nepaliks. Un tagad, pateicoties laimīgai nejaušībai, Paola bija ieguvusi ziņas, kas meitai var glābt dzīvību. Paola visu, ko bija uzzinājusi par di Kimiči sazvērestību, tagad izklāstīja mežģīņu gabaliņā, un, pirms Vēstnieks bija ieradies, Hercogiene jau zināja, kas tā par sazvērestību.
Labi, viņa pie sevis noteica. Paslēpšu tērpā un nēsāšu pie sevis, tiekoties ar to kvadrātpieri. Lai atņemtu man Belecu, ar Rinaldo di Kimiči un viņa duļķaino rokaspuisi būs par maz.
16. nodaļa. Spoguļzale
Lusjēns, pavadīdams nedēļu Venēcijā, bija vairākkārtējs ieguvējs. Pirmām kārtām, visas naktis bez izņēmuma viņš gulēja kā nosists, atgūdams mēnešiem zaudēto. Turklāt Venēcija bija pilsēta, kas prasīja daudz staigāšanas, kaut arī ūdensceļi bija ērti. Pastaigas nāca par labu viņa veselībai. Arī apstākļu maiņa pati par sevi bija brīnišķīga. Jau tas vien, ka varēja tikt laukā no mājām un pēc mēnešu ieslodzījuma redzēt citu vietu, bija ko vērts. Ja turklāt šī vieta bija Venēcija…
Un tomēr kopš brīža Torčello krastmalā pie tauvām Lusjēnu urdīja neskaidras bažas. Būdams ilgstoši un nopietni slims un pārciezdams ārstniecības kursu, Lusjēns zināja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, taču jaunā izjūta bija kaut kas pavisam cits. Zēns nešaubījās, ka draudu saknes meklējamas Belecā, un nevarēja vien sagaidīt, kad, nokļuvis Tālijā, atklās, kas tur īsti slēpjas.
Hercogienes cietumsargs neko tādu līdz šim nebija pieredzējis. Vispirms tik laba izturēšanās pret acīmredzamu ļaundari, kuru pēc tam izlaiž brīvībā nesodītu, un tagad ieslodzīto meiteni, apcietinātu par drausmīgāko pārkāpumu Belecā, lutina kā cienījamu viesi. Hercogiene bija norīkojusi, lai meiteni pārvieto uz plašāku, greznāku telpu ar atsevišķu garderobi. Un tad vēl tās mēbeles! Sarkans samta dīvāns, atzveltnes krēsls, rakstāmais galdiņš un kaudze grāmatu.
Apcietinātajai bija pašai sava eļļas lampiņa un sveces, un paklājs, ar ko pārsegt akmens plāksnes. Viņas kamera tagad bija omulīgāka un mājīgāka nekā paša cietumsarga dzīvoklis. Sargs meiteni varētu pat apskaust. Viņa bija tiešām pievilcīga mazulīte, un sargs bija nonācis pie slēdziena, ka noteikti bez vainas. Viņš cerēja, ka tas tiešām tā arī ir, ja ne meiteni gaida šaušalīgs liktenis. Taču, ja nav vainīga, kāpēc viņam tā jātur ieslēgta?
Īstenībā Arianna cietumā jutās pat atvieglota. Bija tik daudz, ko pārdomāt, un meitene nevēlējās, lai kāds viņu traucē. Pēc otrās tikšanās ar Hercogieni Rodolfo atveda vecākus, un Ariannai, tos ieraugot, uznāca raudiens. Viņa piekļāvās te vienam, te otram, lūgdamās, lai pasaka, ka tas nav tiesa. Vecāki, dzirdot, ka viņa zina savu dzimšanas noslēpumu, bija pārsteigti, tomēr neko nenoliedza. Viņi tikai nopietni uzlūkoja meiteni, vienlaikus atviegloti nopūzdamies, ka pats noslēpums tagad glābs Ariannai dzīvību.
Un tad jau viņi turēja Ariannu ciešos apkampienos, lejot gaužas asaras un solot, ka allaž mīlēs viņu kā pašu bērnu. Bet Arianna šņukstēja arvien nevaldāmāk, saprazdama, ka tagad viņi vairs nekad nejutīsies kā īsti savējie.
Pēc liktenīgās reizes Hercogiene ieradās vēl, nesdama nelielas dāvaniņas, ēdamo vai drēbes. Vienreiz viņa pat atsūtīja kalponi, lai izmazgā un ieveido meitenes matus. Arianna visiem mazajiem uzmanības apliecinājumiem ļāvās kā pa sapņiem. Kad Hercogiene pirmajā reizē bija tik atklāta, Arianna varen sadusmojās. Viņa allaž bija jutusi riebumu pret despotiskiem valdniekiem, un, satiekot Hercogieni aci pret aci, radās jauns iemesls to nīst. Taču Arianna to nespēja, pēc tam kad bija redzējusi Hercogienes aizkustinājumu vairs ne. Ariannai šķita, ka viņa ir sašķelta divās daļās.
Bija jāsamierinās, ka vecāki ir tante un tēvocis, brāļi -brālēni. Vienīgais, kas nemainās, vecvecāki. Viņi bija kā klints, kam pieķerties bangojošās nenoteiktības jūrā. Bet pat šai klintij bija asa un nepatīkama šķautne: Paola ar Džentili, tāpat kā Valērija ar Džanfranko bija viņu maldinājuši.