Nelika mieru doma, ka viņas māte ir varena un haris-mātiska personība, pati Hercogiene. Tas Ariannai lika paskatīties uz sevi pavisam citām acīm. Viņa vairs nebija rāmu, padzīvojušu vecāku, mājsaimnieces un muzeja kuratora, bērns. Viņa bija meita pašai varenākajai Belecas personībai, vienīgajai Valsts galvai, kas spēj noturēties pret di Kimiči, politisko intrigu un sazvērestību plānošanas centru. Un pats sliktākais, ka, par spīti visam, šī doma Ari-annu sajūsmināja.
Jau no mazām dienām viņa bija sapņojusi par piedzīvojumiem un notikumiem, un tagad to bija tik daudz, ka vairs netikt nekādā galā. Nebūs jābaidās tikt izprecētai kādam garlaicības pūznim. Ja gribēs, varēs vispār neprecēties; Hercogiene taču tā varēja. Taču tas uzvilnīja nākamo domu virkni. Kas ir viņas tēvs?
Kas nekait Hercogienei teikt: jo mazāk zināsi, jo drošāk. Arianna vēl aizvien cerēja, ka tēvs ir Rodolfo, kaut arī meitenei no viņa bija mazliet bail. Arianna, tāpat kā citi Belecā, bija dzirdējusi baumas par Rodolfo attiecībām ar Hercogieni. Taču, atvedot vecākus tanti un tēvoci viņš izskatījās tik drūms un nepieejams, ka diez vai būs viņas tēvs. Un. lai gan vēl aizvien kārojās Hercogienei to pajautāt, Ariannai bija jāklusē, jo tagad valdnieci vienmēr pavadīja galminiece, lai kad viņa nāktu.
Tiesa Padomē paredzēta rītdien, un Arianna vairs nebaidījās no sprieduma. Taču viņa bažījās par Lusjēnu. Rodolfo gan apgalvoja, ka no Lusjēna vēl aizvien neesot ne ziņas, ne miņas un ka neesot zināms, kad viņš atgriezīsies.
Tiklīdz Malholendi, pārbraukuši Londonas mājās, izkravāja mantas, Lusjēns, aizbildinājies ar nogurumu, agri devās gulēt. Viņš nocēla virs gultas karājušos spoguli un uzkāra uz nagliņas sudraba masku; tā tagad tur tīri labi iederējās. Spoguli viņš atstutēja pret sienu gultas kājgalī. Tad nolika uz naktsgaldiņa zīmuli un pidžamas kabatā piezīmju grāmatiņu. Iekārtojies gultā, Lusjēns ilgāku laiku tumsā knosījās, taustīdams grāmatiņu un gaidīdams miegu, kas viņu aiznesīs uz Belecu.
Viljams Detridžs rokas klēpī neturēja. Laiciņš pagāja, mierinot Leonoru, kura vēl aizvien, neskatoties uz Rodolfo solījumiem, nespēja atgūties. Patlaban anglis lūkoja atrast metodi, kas ļautu sazināties ar Lusjēnu, tas būtu drošāk nekā stravagēšanās nezināmā laikā. rodolfo bija parādījis, kā darbojas spoguļi, un Detridžs tagad mēģināja nodibināt saikni ar pasauli, kurā viņš bija dzīvojis un kurā tagad dzīvo Lusjēns. Kombinēt savas okultās zinības no vienas pasaules ar Rodolfo zinātni no otras bija grūti izpildāms uzdevums, tomēr panākumi neizpalika.
Vienā no spoguļiem patlaban veidojās aina, ko viņš nekādi nevarēja izskaidrot. Iesākumā likās, ka tas ir kaut kur tepat Belecā, jo pavīdēja sudraba maska. Bet zem tās bija zēna galva uz spilvena. Detridžs tik tikko bija aptvēris, ka tas ir jaunais draugs, kad seja uz spilvena aizvēra acis un laboratorijā parādījās pats Lusjēns.
Māster Lusjēn! vecais vīrs iesaucās. Esmu patiesi priecīgs, ka jūs ieraugu! Bet šeit jūs nevarat palikt. Jūsu dzīvība ir briesmās. Jums jādodas pa pāva eju un jāgaida māsters Rodolfo. Viņš jums visu apskaidros.
Detridžs neļāva neko sev jautāt; viņš acumirklī virzīja Lusjēnu uz sienu un jau satvēra svečturi. Pēc mirkļa Lusjēns atradās pilnīgā tumsā slepenajā ejā. Bet tas nekas. Eju zēns bija izmantojis vairākkārt un tagad pārzināja to tik labi, ka tumsā varēja tikt līdz Hercogienes istabām. Drošības izjūtu vairoja apziņa, ka pie jostas vēl aizvien ir mer-lino duncis: kas zina, kas viņu gaida ejas galā.
Nonācis galā, Lusjēns izdzirda balsis otrpus durvīm un bridi vilcinājās, līdz vienā no runātājiem pazina Rodolfo. Uzmanīgi viņš pagrūda durvis un pēkšņi atradās uzmanības centrā.
Rodolfo, viņu ieraugot, neviltoti nopriecājās. Lai gan skolotājs smaidīja, zēnam šķita, ka Rodolfo pamatīgi novecojis. Izskatījās, ka Lusjēna īsās prombūtnes laikā raižu bijis bez sava gala. Arī Hercogiene Lusjēnu uzņēma laipni. Un viņiem bija tik daudz ko stāstīt, ka zēns apstulba.
Arianna apcietināta? viņš iesaucās. Vai drīkstu viņu apciemot?
Kāpēc gan ne? smiedamās attrauca Hercogiene.
Mana cietuma kamera būs pēdējā vieta, kur pilsētas kārtībnieki tevi meklēs. Arī Ariannai būs tev ko pastāstīt.
Es tevi aizvedīšu, teica Rodolfo. Varam iziet cauri Padomes zālei un tad pāri Bēdu tiltam. Bet ilgi tur nepaliec, mums vēl jāpadomā, kā pasargāt tevi no tiesas.
*
Māster Rodolfo, teica Detridžs, kad stravagante bija atgriezies laboratorijā. man domāt, esmu uzgājis savu seno pasauli.
Viņš parādīja Rodolfo spogulī redzamo, un abi stra-vaganti ielūkojās lusjēna guļamistabā. Pagāja brīdis, pirms viņi saprata, kas tas īsti ir, jo istaba nelīdzinājās ne Rodolfo Tālijas, nedz arī Detridža Anglijas istabai, taču guļošo zēnu viņi pazina. Klusēdami abi vērās, kā tēls viegli elpo, gandrīz vai nepakustēdamies.
Droši vien, stravagējot šurpu, es izskatījos tāpatās, -secināja Detridžs. Vai brīnums, ka mani ne vienu reizi vien ieskaitīja aizgājējos. Pagāja labs strēķis, kamēr man pašam pielēca, ka jāceļo naktī.
Satriecoši! noelsās Rodolfo. Un uzsita vecajam vīram uz pleca. Krieni pastrādāts, Duttore, jūs paveicāt kaut ko vienreizēju un mūsu Brālībai tas var lieti noderēt.
*
Belecas Padome ātri tika galā ar izskatāmajiem mazajiem likumpārkāpumiem. Visi dedzīgi vēlējās ķerties pie dienas galvenā jautājuma. Padomes darbs publikas acīm un ausīm nebija paredzēts, tāpēc Rodolfo tur nebija. Nebija arī Rinaldo di Kimiči, taču Vēstnieks bija uzpircis kādu padomnieku, kas spiegoja viņa labā.
Ieveda apcietināto, un, lai gan viņa bija vairākas dienas pavadījusi ieslēgta kamerā, cietumniece izskatījās uzkrītoši svaiga un daiļa. Pret viņu vērsta liecība parādījās neliela bāra saimnieka izskatā.
|ā, aizliegtajā dienā es viņu redzēju, vīrs negribīgi teica. Viņa ienāca manā bārā ar vēl vienu personu, zēnu, un dzēra karstu šokolādi.
Jūsu Augstība, zēns nav atradies, paziņoja prokurors.
Ļoti labi, par zēnu vairs nerunāsim, teica Hercogiene. Jau labu laiku Padomes sēdes viņai nesagādāja nekādu prieku.
Tagad uzrādīšu pierādījumus, ka meitene nav Belecas pavalstniece, teica prokurors. Iesauciet Džanfranko Gasparini.
Gasparini ienāca un nodeva zvērestu.
Sinjor Gasparini, iesāka prokurors. Pastāstiet Padomei, kur jūs dzīvojat.
Toronē, atbildēja Džanfranko. Esmu tur katedrāles muzeja kurators.
Un vai apsūdzēto jūs pazīstat? jautāja prokurors.
Jā, teica Džanfranko. Viņa ir mana audžumeita.
Arianna tik tikko valdīja asaras. Arī tagad, to dzirdot,
viņa izjuta skumjas. Padomes zālei izskrēja cauri murdoņa.
Audžumeita? atkārtoja prokurors, pāršķirstīdams savus pierakstus. Vai gribat teikt, ka neesat meitenes miesīgais tēvs?
Tieši tā, atbildēja Džanfranko. Mēs ar sievu viņu uzaudzinājām, taču viņa nav mūsu bērns.
Bet man kļuvis zināms, turpināja prokurors, ka Toronē viņa bijusi plaši pazīstama kā Figlia delli Isola, vienīgais daudzu gadu laikā dzimušais bērns.
Džanfranko pamāja.
Vienīgi viņa nav tur dzimusi.
Dzirdētais Padomē radīja sensāciju.