Un kur tad viņa dzimusi? taujāja prokurors, lai gan viņam pēkšņi uzmācās baisas aizdomas, ka atbilde jau skaidra.
Šeit, Belecā, atbildēja Džanfranko.
Jūsu Augstība, pamazām zaudēdams pamatu zem kājām, teica prokurors, — šī informācija ir kas jauns. Lieciniekam jāuzrāda pierādījums. Citādi jebkurš šādā noziegumā apsūdzētais apgalvos, ka dzimis Belecā.
Patiešām, piebalsoja Hercogiene. Vai jums ir pierādījumi, sinjor Gasparini?
Ja Jūsu Augstība ļautu iesaukt vēl vienu liecinieku, kādu sinjoru Landini, varētu palūgt pierādījumus viņai.
Hercogiene pamāja, lai iesauc liecinieci. Ariannai nebija ne jausmas, kas tā tāda ir, tāpat arī, tas bija skaidri redzams, prokuroram.
Lūdzu, nosauciet savu vārdu, sinjora, viņš uzrunāja ienācēju.
Marija Madalēna Landini, ducīgā apmēram sešdesmit gadus vecā sieviete atbildēja.
Un kā jūs esat saistīta ar apcietināto?
Es biju vecmāte, kas viņu pieņēma, vecā sieviete teica.
Un kur tas notika?
Šeit, ser, Belecā.
Un kas bija māte?
Hercogiene aiz maskas bija gluži apātiska. Vecā sieviete skatījās taisni uz priekšu.
Domāju, ka uz šo jautājumu man nav jāatbild.
-Jūsu Augstība? lūdza prokurors.
Bērna vecāki uz lietu neattiecas, norādīja Hercogiene. Vienīgi dzimšanas vieta. Ja tā ir Beleca, tad lieta tiek pārtraukta.
Kas notika pēc tam, kad bērns piedzima? prokurors turpināja.
Es parādīju mazuli mātei, kas bija augstdzimusi dāma, -sinjora Landini skaidroja, un viņa man lūdza, vai nevarot to aizvest kādam pārim Toronē, kas piekrituši bērnu audzināt.
Un vai tas ir tas, ko izdarījāt? jautāja prokurors, juzdams lietu izslīdam caur pirkstiem.
Jā, es to izdarīju, atbildēja sinjora. Tajā pašā naktī es mazuli aizvedu laivā kādai ģimenei Toronē, viņu uzvārds ir Gasparini. Māte man dāsni samaksāja, un ar to arī viss beidzās.
Tad iejaucās Hercogiene.
Manuprāt, visiem skaidrs, ka noticis pārpratums. Noziegumam nav pamatojuma. Atbrīvojiet apcietināto un nododiet audžutēvam.
No tiesas sēdes Hercogiene atgriezās manāmi pacilāta. Lusjēns un Rodolfo viņas apartamentos gaidīja, līdz Padomes apspriede būs galā.
Kas ar Ariannu? jautāja Lusjēns. Apmeklēt meiteni pils cietumā bija sāpīgi, lai gan izskatījās, ka viņa tur jūtas tīri labi.
Brīva un laimīga, es tā ceru, atbildēja Hercogiene.
Džanfranko, manuprāt, būs viņu jau aizvedis pie tantes.
Vai varu viņu apciemot? Lusjēns turpināja.
Iet uz ielas, kad tur vēl patrulē, nebūtu prāta darbs, -iebilda Rodolfo.
Sardzi es atsaukšu, teica Hercogiene. Pateikšu, ka vienas lietas izbeigšana rada šaubas par otras likumību. Dodies atpakaļ pa eju pie Rodolfo, un, kolīdz draudi būs garām, nosūtīšu vēsti Ariannai. Tad viņa bez bailēm varēs ierasties pie tevis.
Bet neaizmirsti, ka pirms došanās mājās tev jāatgriežas laboratorijā, piekodināja Rodolfo.
Lusjēns juta tikpat kā akmeni noveļamies no sirds. Ari Hercogienē viņš tagad lūkojās citām acīm. Zinot, ka viņa ir Ariannas māte, gribējās meklēt līdzības. Un Hercogiene, kad viņai bija labs prāts, līdzinājās meitai, viņa bija tikpat jestra, un tas bija lipīgi.
Nu tad ejiet, jūs abi, Hercogiene noteica. Man kārtojami arī citi smagi jautājumi.
*
Enriko, slādams gar kanālmalu, svilpoja. Viņš bija ticis pie ļoti noderīgām ziņām. Draugam Džuzepem, Hercogienes spiegam, bija vēl cits draugs Merlino salā, kas pazina amatnieku, kurš bija montējis Spoguļzāli. Izmantojot šo ķēdes posmu, vienā virzienā bija ceļojis sudrabs, un tas, ejot no vienām rokām citās, dila, turpretim informācija atgriezās, no mutes mutē augdama aizvien lielāka.
Patlaban Enriko rokās bija uzmetums, kādā veidā zāle samontēta. Viņš lēsa lielo lomu.
Džuliānu atkārtoti lūdza iemiesoties Hercogienes tēlā. Protams, viņai ne prātā nenāca teikt uē. mīlestība uz sudrabu jau sāka aizēnot pat mīlestību pret Enriko. Šoreiz viņa grasījās peļņu paturēt sev, tāpēc par jauno darījumu līgavainim nemaz neteica. Šai reizē viņai sabiedrībā nebija jāparādās, tikai Hercogienes audienču telpā jāuzklausa lūdzēji. Jārunā viņai nebūs; galma dāma paskaidros, ka Hercogienei sāp kakls. Jāuzģērbj Hercogienes tērps un jāparādās, lai uzklausītu dažus lūgumus, un pēc tam jāziņo Hercogienei. Valdnieces lēmumi tiks lūdzējiem nosūtīti vēlāk.
Džuliāna jutās pārsteigta, uzzinot, ka Hercogiene arī nelielas saslimšanas gadījumā izmanto dubultnieci; viņa bija domājusi, ka tas notiek tikai Valsts pasākumos, taču bija ar mieru turpināt krāpšanu. Patlaban viņa pārcilāja augošo skaisto drēbju kaudzi ciedru lādē. Nu jau knapi varēja aizvērt vāku. Džuliānas alkas pēc grezniem tērpiem un rotām, un mājas, kura tai reiz būs, jau sāka pārmākt jūtas pret Enriko. Dažkārt viņš likās tikai neizbēgams ļaunums, pagrieziens ceļā uz labāku dzīvi.
*
Lusjēns atrada Ariannu vārda tiešā nozīmē dejojam ap strūklaku. Bija jau par vēlu, lai kaut kur kopā ietu. Teju, teju jāstravagē mājās. bet arī pastaigāt pa ielām, nejūtot trulas bailes, kas dienām nomāca Lusjēnu, bija ko vērts.
Vai tu savas mācības turpināsi? jautāja Arianna. Un vai mums būs arī kopējas pēcpusdienas?
Kāpēc lai nebūtu? atjautāja Lusjēns. Par strava-gāciju un par belecu man vēl jāmācās un jāmācās.
Par savām jaunajām bažām viņš Ariannai neteica. Kas notiks ar dzīvi Belecā, kad septembrī būs jāatgriežas skolā?
Nebūs viegli iedzīt visu iekavēto un atkal pilnu krūti mesties skolas dzīvē, ja nakti no nakts jāzaudē miegs.
Šobrīd jābauda atlikušais brīvlaiks, taču gaisā jautās pārmaiņu tuvums, un Lusjēnam tas nebūt nepatika.
*
Lūdzu, vēl vīnu, Dottore, piedāvāja leonora.
Tencinu jūsiem, pateicās Detridžs. Jūs ir pati laipnība. Bet kur patlaban ir jaunie?
Kaut kur pilsētā, cenšas kopā labi izbaudīt atvēlēto laiku, atbildēja Leonora. Metas jau tumšs. Lučiano jāatgriežas Rodolfo laboratorijā un tad jāsteidz mājup.
Tad jums zināms, kas viņš ir? doktors pajautāja.
Bet kā tad citādi, Leonora klusā balsī sacīja. Zināju jau no paša sākuma. Taču viņš ir krietns zēns, un vai nav vienalga, no kādas pasaules nācis?
Detridžs kļuva domīgs.
Vai jūs iedomātu, ka arī es biju tāds pats kā viņš?
Leonora viņu uzlūkoja.
Nē, bet jūs teicāt biju. kas galu galā notika?
Detridžs izteiksmīgi nopūtās.
Mani piemeklēja briesmas un negadījums. Tas stāsts šim brīdim par garu. Viendien, kazi, jums pavēstīšu. Taču jūtos gana gandarīts, ka vairs neesmu tāds kā māsters Lu-čians. Tagad esmu šeitan un tas ir uz labu.
Leonora pieliekusies papliķēja viņam roku.
Priecājos, to dzirdot, viņa teica.
*
Rinaido di Kimiči ārdījās dusmās par Padomes tiesas iznākumu un kļuva vēl negantāks, uzzinot par Lusjēna meklēšanas atsaukumu.
Enriko tikai paraustīja plecus.
Vienreiz kaut kas iegūts, citreiz kaut kas zaudēts, -viņš noskaitīja. Kāda gan tam būs nozīme rītdien, kad Hercogicne būs mirusi?
Di Kimiči neviļus nodrebēja. Enriko asinskāre biedēja. Izmantot viņu sava mērķa sasniegšanai bija tikpat kā ēst izsmalcinātu ēdienu ar netīru dakšiņu. Māsīca Frančeska jau bija Belecā, gaidot uz savu lomu sazvērestībā. Viņai padomā bija viens otrs Belecas aristokrāts, kuru sazvērestības veiksmes gadījumā varētu precēt.