Bet puiku, ja gribat, varam mierīgi dabūt rokā, solīja Enriko. Kad mums būs jauna Hercogiene un mēs kļūsim par Republikas sastāvdaļu, varēsim uz viņu attiecināt jūsu jauno burvestību likumu. Kaut kas viņā neapšaubāmi ir pretdabisks.
Di Kimiči nopūtās. Zēns viņam bija vajadzīgs. Patiesībā līdz Frančeskas ievēlēšanai nemaz nav jāgaida. Kāpēc neizraut no Enriko rokām netīro ieroci un pašam nenolaupīt zēnu? Bet pagaidām jānogaida, kas sekos rītdienai.
*
Reizi mēnesī katrs belecietis varēja nākt pie Hercogienes ar sūdzību. Ja tas nebija nekas liels, Padomē to nemaz neiesniedza; Hercogiene pati varēja nokārtot nesaskaņas starp kaimiņiem, mantojuma tiesību jautājumus ģimenes lokā, saimnieka un īrnieka strīdu.
Parasti tas Silvijai patika kas vainas tā sēdēt Spo-guļzālē, kura citkārt paredzēta tikai ietekmīgiem vēstniecību darbiniekiem. Viņa tīri labi saprata, ka belecieši, kas bija ieguvuši bēdīgu slavu sava ķildīguma pēc, bieži pie viņas ieradās ar nelielu ieganstu, lai tikai savām acīm paskatītos uz lielo dāmu un nedaudz ar viņu parunātos. Tā bija viena no paražām, kas pavalstniekiem lika ar sirdi un dvēseli pieķerties valdniecei.
Mājup tie devās, juzdami vēl lielāku godbijību pret viņas varenību un samulsuši par redzēto. Spoguļzāle bija tieši līdzās Hercogienes privātajām telpām. Slīdošas durvis ļāva viņai ieiet tieši audienču zālē. Taču šodien Hercogienes stikla tronī sēdēja dubultniece.
Telpa uzdzina Džuliānai reibinošu sajūtu. Viņa neuzdrīkstējās nokāpt no troņa, baidījās paspert pat divus soļus. Viss šeit bija ilūzija un krāpšana; kurš lai izšķir, kas te īsts un kur atspulgs. Džuliāna nodrebinājās; telpā virmoja kaut kas rēgains. Vienīgi Hercogiene spēja kaut ko tādu izfantazēt.
Klausoties pirmos trīs lūdzējus, Džuliāna sīkumos neiedziļinājās. Skatiens zem sarkanās spalvu maskas šaudījās visriņķī neparastajai telpai, kas viņu atspoguļoja, un, spoguļoto paneļu labirintos sašķelts un sagriezts, atgriezās pie viņas atkal un atkal. Viņai iesāpējās galva.
Ceturtais lūdzējs Džuliānas sapņainību izgaisināja. En-riko! Protams, uzrunāt līgavaini nevarēja, taču seja zem maskas pietvīka, pieskaņojoties tās tonim. Ko gan viņš grasījās lūgt? Džuliāna bija gandrīz vai pārliecināta, ka tas būs kaut kas par kāzām.
Taču Enriko neteica ne vārda. Varbūt viņu mulsināja telpa, tāpat kā citus cilvēkus? Bet nē. Enriko skatījās tieši Džuliānā, spoguļstikls viņu nebūt nemulsināja. Piepeši Enriko tā kā pamāja, pieliecās un, šķiet, pameta kaut ko līdzīgu bumbai viņai zem krēsla. Tad apmetās apkārt un steigšus atstāja zāli.
Sprādzienu Rodolfo dzirdēja, atrazdamies laboratorijā. Lusjēns nule kā bija ieradies uz rīta nodarbībām. Pēkšņi nogranda apdullinošs blīkšķis, kam sekoja plīstoša un džinkstoša stikla skaņas.
Rodolfo zināja, kur todien un tobrīd Hercogienei jābūt, viņš to zināja vienmēr. Vienā spogulī nepārtraukti bija redzama audienču zāle. Tagad viņš, šausmu pārņemts, skatījās stiklu un asins sajaukumā. Maz ticams, ka Hercogiene bīis palikusi dzīva. Taču šobrīd Rodolfo bija gatavs kailām rokām mesties stiklos, lai viņu meklētu.
Ātrākais ceļš līdz Hercogienei bija slepenā eja. Atstājis Detridžu un Lusjēnu sev aiz muguras, Rodolfo metās pagriezt svečturi un, negaidīdams, līdz iedegas ugunsak-mens, ieskrēja tumsā. Ausīs dunēja paša elpa, kas spalgi šķēla akmens gaiteni. Kāda balss vaimanāja:
Lūdzu, Dieva dēļ, nē! Rodolfo pat neapzinājās, ka tā ir paša balss.
17. nodaļa. Hercogienes nāve
Enriko gāja lejup pa Hercogienes pils kāpnēm un tad soļoja pāri laukumam, cik lēni un rāmi vien varēdams. Bet, tikko iejucis ikdienišķajā tūristu burzmā un izdzirdis sprādzienu, viņš metās uz mājām, ko kājas nes. Ar di Kimiči bija norunāts, ka Enriko viņu nemeklēs. Palazzo viņš bija uzdevis svešu vārdu un tagad pāris dienas centīsies pazust no visu acīm. Kolīdz Vēstnieks atsūtīs naudu, Enriko paņems Džuliānu un abi laidīsies projām uz Re-moru. Tas skaidrs pat muļķim.
Arī Rinaldo di Kimiči dzirdēja sprādzienu savās mājās Lielā kanāla malā. Pēc tā iestājās klusums, šķita, ka visa Beleca aizturējusi elpu. LIn tad kliedzieni. Vieni skrēja uz pili, bet sargi centās viņus aizturēt un nelaist ēkā, citi savukārt lauzās cauri Spoguļzāļes gruvešiem.
Di Kimiči par varītēm centās izturēties normāli. Kā gan Remanas vēstniekam, saistītam ar asinspirti Palazzo, būtu jāizturas? Viņš prātoja. Jāparādās sabiedrībā, jāizrāda pārsteigums, pat bēdas, ja ne, var rasties aizdomas, ka viņš tur iejaukts. Di Kimiči paskandināja zvaniņu, lai pasauktu kalpotāju un ievāktu ziņas, tomēr uzzināja vienīgi to, ka Piazza Maddalena pusē notikusi eksplozija. viņš kāpa lejā uz piestātni pie savas mandolas.
Laivai šķeļot ūdeņus, Vēstnieks redzēja daudzus satiksmes līdzekļus traucamies tajā pašā virzienā. Laukums bija pilns cilvēkiem kā svētkos. Taču melnie dūmi, kas cēlās no Palazzo jumta, karnevāla gaisotnē neiederējās. Bele-ciešu ugunsdzēsēju komanda sūknēja ūdeni no lagūnas uz Palazzo, cik sparīgi vien spēdami.
Vēstniekam, Piazetta piestātnē izlecot no mandolas, ausīs iegriezās pirmais kliedziens: Bellezza e morta! ar to viņam pietika. pēc neveiksmes Madalēnas svētku laikā viņš nespēja ticēt, ka sazvērestība beidzot izdevusies. Tomēr kliedzieni vēstīja tikai vienu: Hercogiene ir mirusi.
*
Rodolfo tumsā uzskrēja kam mīkstam kāds nāca viņam pretī. No sākuma viņš to sagrāba aiz pleciem, lai pagrūstu malā, tomēr kaut kas atturēja. Smarža, aizturētas elsas, tādi kā šņuksti, un tad jau augums bija Rodolfo rokās. Viņam nebija saprotams, kā Hercogiene izglābusies, taču tā tik tiešām bija Silvija, nepārprotami viņa.
Paldies Dievietei! viņš nomurmināja.
Sieviete nopūtās un ievilka dziļu, trīsošu elpu.
Dieviete varbūt palīdzēja, Silvija drebošā balsī teica,
bet es viņai pasniedzu roku.
Šķiet, labu laiciņu viņi tā stāvēja tumšajā tunelī, kamēr sirdspuksti atgriezās parastajā ritmā, un tad abi lēnām virzījās pa eju uz Rodolfo laboratorijas pusi.
Lai slavētas debesis! ieraudzīdams abus parādāmies, Detridžs sauca. Domājām, ka noticis pats ļaunākais.
Daudz netrūka, Dottore, atsaucās hercogiene. bet, lai nogalētu mani , ar di Kimiči vien nepietiek.
Lučiano, sauca Rodolfo. Pasniedz Hercogienei glāzi vīna. Viņa pārcietusi milzu triecienu.
Kas īsti notika? iedams uz skapīti un liedams vīnu Rodolfo lepnākajās sudraba glāzītēs, pajautāja Lusjēns.
Pirms atbildēt, Hercogiene iedzēra krietnu malku. Viņa bija tumši sārtā tērpā un spalvotā maskā, tieši tādu viņi to bija redzējuši spogulī īsi pirms sprādziena. Ja neņēma vērā putekļu pēdas un dažus slepenajā ejā uzķertos zirnekļa tīmekļus, viņas ārējais tēls nebija cietis. Uz krūtīm un ausīs mirdzēja rubīni, un vēdeklis, kuru viņa vēl aizvien turēja cieši sažņaugtu, bija no asinssarkahām mežģīnēm.
Šodien uz publisko audienci nosūtīju dubultnieci, -Hercogiene teica, un viņas klusajā balsī jautās tik tikko manāmas trīsas. Kā rādās, šī ideja atmaksājās.
Lusjēnam pārskrēja šermuļi. Nevainīga sieviete devusies drošā nāvē. Viņš zināja, ka valdnieces dzīve ir briesmu pilna. Vienā atentāta mēģinājumā Lusjēns jau bija viņu izglābis. Pēkšņi zēnam prātā iešāvās drausmīga doma: Hercogiene dubultnieci sūtījusi Spoguļzālē, labi zinādama, ko dara.