Rodolfo acīmredzot domāja to pašu.
Vai tu zināji, ka kaut kas tāds notiks?
Hercogiene pamāja.
Mani brīdināja.
Vai zini, kas tas bija? Rodolfo cieši saspiestiem žokļiem pajautāja.
Ierocis bija parasts blēdis, kas cerēja nogalēt Belecu, bet patiesībā aizsūtīja nāvē savu līgavu, atteica Hercogiene.
īstais slepkava, protams, bija tas pats, kas iepriekšējā reizē, Rinaldo di Kimiči.
Kā jums tas viss tapa zināms? jautāja Lusjēns, vēl aizvien satraukts, ka Hercogiene sūtījusi citu sievieti drošā nāvē, lai arī tā kādā nebūt veidā bija iejaukta sazvērestībā.
Mana māte, Ariannas vecmāmiņa, darina Burleskā mežģīnes, iesāka Hercogiene, atbildēdama uz Lusjēna jautājumu.
Lusjēns nodomāja, ka Hercogiene vēl nav atguvusies.
Zinu, viņš teica. Esam tikušies.
Ak tā, pavisam aizmirsu, teica Hercogiene. Labi, ja jau esi redzējis Paolas darbus, tev jāzina, ka tie ir izcili. Ļaudis, kas vēlas ko īpašu, brauc pie viņas no visas lagūnas. Nesen ieradās jauna sieviete, lai veidotu brīnišķīgu kāzu tērpa ansambli. Viņa lielījusies ar naudu, kuru iecerētais saņemšot par slepenu Rinaldo di Kimiči labā paveiktu darbu.
Kāda sagadīšanās! iesaucās Lusjēns.
Hercogiene paberzēja acis zem maskas.
Es sakritībām neticu, viņa teica. Tas bija Liktenis. Mātei izdevās atsūtīt vēsti tikai man saprotamā formā. Kad es to izlasīju, nolēmu jauno sievieti šodien izmantot par dubultnieci iepriekš viņa bija to jau darījusi.
Bet, ja jau viņa zināja par briesmām, kāpēc piekrita? -Lusjēns neatlaidās.
Šaubos, vai viņa zināja, kad tieši tas notiks. Varbūt tikai pa daļai apjauta tos pavedienus, kurus pati iedeva manai mātei rokās. Meitene izskatījusies pagalam alkatīga un gribējusi iegūt vēl brangāku summu. Viņa bija arī lauzusi vienošanos, kuru mēs noslēdzām pirmās personifikācijas reizē.
Hercogienes skatiens meta izaicinājumu, kā provocēdams apstrīdēt viņas aizbildināšanos. Lusjēns jau atkal nodomāja, ka Hercogiene ir nežēlīgākā persona, kādu jebkad gadījies sastapt. Zēns pateicās labajam liktenim, ka šai bīstamajā un vardarbīgajā Tālijas politikas pasaulē viņš nav Hercogienes pretinieku nometnē.
Kas tagad notiks? pajautāja Rodolfo. Vai lai sūtu tavus gvardus arestēt di Kimiči?
Hercogiene piecēlās un ieskatījās spogulī, kas rādīja zāles postažu.
Nē. Kad atstāju savu istabu, neviena cita tur nebija. Gribējās tikt tālāk no trokšņa un jezgas. Taču tumšajā gaitenī sapratu, ka šo dienu varu vērst sev par labu.
Pagriezusies Hercogiene uzmeta viņiem īsu mirkli un tad lēnām, nesteidzīgi noraisīja tumšsārto masku.
Esmu izlēmusi: Hercogiene ir mirusi.
*
Bēres bija greznākās no visām, ko Beleca pieredzējusi. Tika pasludināta valsts sēru diena. Seši Hercogienes gvardi ienesa katedrālē ziloņkaula zārku ar sudraba inkrustācijām, kur to sagaidīja senatori un padomnieki. Divi no gvardiem, kas pēc sprādziena pirmie bija tikuši Spoguļzālē, zināja, cik maz atlicis no dižās dāmas, ko apbedīt. Sarkana zīda strēmeles un spalvu kušķi, viscaur noklāti tumši sārtiem traipiem, bija vienīgās mirstīgās atliekas, kuras pēc sprādziena izdevās identificēt. Neviens nešaubījās, ka izsmalcinātajā zārkā ir Hercogiene. Tas bija pēdējais Džuliānas personificējums.
Belecas bīskaps sudraba bazilikā vadīja ceremoniju. Senators Rodolfo, sabiedrībā labi pazīstams, ietekmīgs valstsvīrs, privāti tikai populārs nelaiķes Hercogienes mīlulis, bija galvenais sērotājs. Katedrālē viņš iegāja tūlīt aiz zārka ar sastingušu un drūmu seju. Viņam sekoja di Kimiči, kas pārstāvēja Remoru un Pāvestu.
Tie beliecieši, kam katedrālē iekļūt neizdevās, nodurtām galvām stāvēja Piazza , klausīdamies pa sudraba durvīm plūstošajā mūzikā, svinīgajās Rekviēma skaņās, jo durvis visu dievkalpojuma laiku bija plaši atvērtas.
Divas stundas pēc dievkalpojuma seši izcilākie Hercogienes mandoljeri aiznesa zārku uz melnu mandola di morte, kas, vientuļam zvanam dunot tornī, jau gaidīja lagūnā. Bēru mandola bija izdrapēta melnām mežģīnēm, aizkari bija atvilkti, lai pavalstnieki varētu uzmest pēdējo skatu iemīļotās valdnieces zārkam.
Mandoljeri pēc kārtas airēja laivu visa Lielā kanāla garumā un tad tālāk uz ziemeļu galu Isola dei Marti virzienā.
Sēroja visa pilsēta. Ik belecietis, jauns vai vecs, bija pievienojies kanāla malās stāvošajiem tūkstošiem. Abi lielie ūdensceļu tilti bija tik ļaužu pārpilni, ka draudēja iebrukt. Belecieši devās ārpus pilsētas uz Rialto, kur pavadīja visu nakti, lai nodrošinātu vietu pie margām, no kurienes māt Hercogienei ardievas. Tie, kas dzīvoja mājās ar skatu uz kanālu vai kam tur bija draugi, tagad stāvēja balkonos, vērojot svinīgo braucienu.
Nedaudz tālāk aiz Rialto vīdēja kāda ģimenīte, kas savas jūtas nepauda tik klaji kā citi belecieši. Divas pusmūža sievietes, divi vīrieši apmēram tādā pašā vecumā un meitene, kas maskai vēl bija par jaunu. Aizmugurē stāvēja garš, rudmatains cilvēks. Sievietes bija ģērbušās atturīgi, bet pieklājīgi, melnās drānās, tāpat kā pārējie belecieši. Pat meitenes brūnās cirtas slēpa melns mežģīņu plīvurs. Leonora un Arianna bērēs nepiedalījās gluži vienkārša iemesla pēc: nelaiķe stāvēja līdzās. Glītajai sievietei ar violetajām acīm bija mugurā viena no Leonoras kleitām; laimīgā kārtā viņas garderobē atradās vairāki sēru tērpi.
Hercogiene bija izlēmusi turpināt savas nāves mistēriju un tāpēc aizsūtīja Lusjēnu pie Ariannas, lai paziņotu, kas noticis īstenībā, un lai patapinātu necilu tērpu. Hercogienes vecākā galma dāma Zuzanna, kas bija nolīgusi Džu-liānu viņas pēdēja dienā, acīmredzot bija visu sapratusi un metusies uz slepeno eju. Viņa bija to izredzēto vidū, kas zināja par tās esamību. Zuzannas vēlme atrast Hercogieni dzīvu Silviju tā aizkustināja, ka abas nolēma palikt kopā.
Tāpat arī nelielais vīru pulciņš kanālmalā nebija tik satriekts kā belecieši viņiem apkārt. Edžidio un Fiorentino bija vēl divi no nedaudzajiem, kas zināja, ka Hercogienes zārkā nav. Arīdzan Gvido Parola to zināja. Izdzirdis par otrā uzbrukuma izdošanos, viņš bija cietis tik drausmīgas mokas, ka abi brāļi, kuriem patiesību bija pateicis Rodolfo, lūdza, lai Silvija atļauj jauneklim noslēpumu atklāt.
Tagad viņi vēroja, kā bēru mandola lēni slīd pa kanālu, tai seko laiva ar Rodolfo un Remanas vēstnieku, tad vēl viena ar bīskapu un priesteriem, tālāk Barcone ar daudziem padomniekiem un senatoriem uz klāja, kapela tiem līdzās spēlēja sēru mūziku, kuras bangojošie akordi saplūda ar zvanu tornī skanošo monotono motīvu.
Kanāls pildījās ar ziediem, kurus belecieši meta uz zārka. Daži iekrita mandolā, un tās bargi melnais siluets izplūda krāsu pārpilnībā. Tomēr vairums necili sakrita ūdenī un tagad peldēja blakus kortežai līdzās lētiem, Dievietei veltītiem rotājumiem.
Lielais zvans tornī dunēja bez mitas.
Kolīdz mandola ar zārku pabrauca garām nelielajam ģimenes pulciņam, Silvija sāka uzmanīgi vērot pavalstniekus sev blakus. Mandolai braucot garām, visi raudāja, daudzi, nokrituši ceļos, meta krustus vai arī veiksmes zīmi. Citi sauca “Lai Dieviete viņu svētī!” vai “Beleca ir mirusi!” vai arī vienkārši vaimanāja. Veca sieviņa Silvijai līdzās noteica: “Otras tādas Hercogienes mums nekad vairs nebūs -vismaz manā laikā ne!” Silvijai bija jānolaiž plīvurs zemāk, lai apslēptu smaidu sejā un gandarījumu, kuru izjuta. Hercogiene bija līdz sirds dziļumiem aizkustināta.