Patlaban garām slīdēja Valsts mandola. Divkosis, -nočukstēja Silvija. Rinaldo di Kimiči turēja sejai piespiestu mutautu, it kā bēdu sagrauzts.
Viņam nekas cits neatliek, šis necieš kanāla smaku, -Hercogiene nomurmināja.
Rodolfo, kā sastindzis sērās, sēdēja tieši līdzās Vēstniekam. Bet mazajai kompānijai bija skaidrs, ka patiesībā viss notiekošais, kam tagad nācās tēlot līdzi, viņam bija vienaldzīgs. Rodolfo seja gan izskatījās sakritusies, it kā pēdējo dienu notikumu ietekmē viņš būtu novecojis. Cilvēku pūlis juta Rodolfo līdzi, saskatot viņā romantiska vīrieša tēlu, kas nupat zaudējis dzīves mīlu un arī valdnieci, tāpat kā visa pilsēta.
— Nabaga cilvēks! kāds turpat līdzās izsaucās. Dzirdēju, ka šī viņu dancinājusi pēc velna.
Silvija uzmeta niknu mirkli, taču kāds, kam šodien kritika par Hercogieni nebija tīkama, runātāju bija jau apklusinājis.
Nākamajā Lielā kanāla līkumā vērotāju vidū stāvēja Viljams Detridžs un Lusjēns. Zēns pilnībā izjuta izrādes melīgumu, un, bēru mandolai slīdot garām, viņa acis paliks sausas. Taču Viljams Detridžs atklāti šņukstēja par Hercogienes nāvi, lai gan taču zināja, ka viņa dzīva.
Samā bija dižena kundze, Detridžs Lusjēnam teica, un bija skaidrs, ka viņš nebūt netēlo. Ko gan pilsēta bez viņas iesāks?
Negaidīti arī Lusjēns tika ierauts lielajā emociju vilnī. Jā gan. Silvija ir dzīva, taču arī tas, ka Hercogiene mirusi, zināmā mērā bija patiesība. Neviens vairs viņu neredzēs fantastiskajā maskā ar skaistajiem dārgakmeņiem un krāšņā tērpā. Palikusi tikai Silvija Bellini, Belecas pavalstniece, un Lusjēns nevarēja iedomāties, ko viņa iesāks atlikušajā dzīves posmā.
Cilvēku pūļi klusi un stingi stāvēja kā postenī, līdz bēru mandola, bērinieki un Barcone pagriezās uz Isola dei Morti pusi. tur apbedīšanas ceremonija bija īsa un svinīga, un tad mandola pa to pašu ceļu atgriezās. Atpakaļ pa Lielo kanālu tā slīdēja nu jau bez nastas, visapkārt valdīja klusums, ko izretis pārtrauca ātri apslāpēts šņuksts vienā vai otrā krastā. Ziedus neviens vairs nemeta, un muzikanti vairs nespēlēja.
Kolīdz mandola iebrauca molā, zvans mitējās dunēt un šķita, ka visa Beleca izdveš nopūtu. Hercogiene tik tiešām bija aizgājusi.
*
Pilsētas ziemeļdaļā mazs pulciņš baudīja dzīvi. Necik ilgi viņiem pievienojās Lusjēns un Detridžs. Šobrīd Beleca līdzinājās spoku pilsētai. Ielās ne dvēseles. Vēlāk, kad katrs savās mājās veldzēsies ar vīna malku, viss mainīsies.
Ielās atkal manīs pavalstniekus, kas, iespējams, pat uzsāks dziesmu, pēkšņi uzliesmos improvizētas svinības, taču jāpaiet laikam, jāatgūstas no rīta pārdzīvojumiem. Fiorentino mājās bija sapulcējies nepilns ducis cilvēku, kas zināja, ka Hercogiene palikusi dzīva. Pati Silvija, Arianna, Valērija un Džanfranko, Lusjēns, Leonora un Detridžs, kas bija cieši iedraudzējušies, Edžidio, Fiorentino, Gvido Parola un galma dāma Zuzanna. Pēc brīža viņiem piebiedrojās Rodolfo, kas bija atļāvies atstāt bēru svinības. Neviens nebija viņam neko jautājis, saprotot bez vārdiem, ka Rodolfo, bēdu sagrauzts, nespēj uzturēties sabiedrībā.
Nu pulciņš bija pilnā sastāvā, un likās, ka visi kaut ko gaida. Acis pievērstas Silvijai, gaidot kādu uzrunu, taču beigu beigās tas bija Rodolfo, kas pajautāja:
Kas tagad notiks?
Vispirms, teica Silvija, uzdzersim Hercogienes piemiņai tāpat kā pārējie lojālie Belecas pavalstnieki.
Par Hercogieni! cita caur citu skanēja balsis, un pulciņš iemalkoja sarkanvīnu.
Bet tagad, Silvija lūkoja turpināt, taču Rodolfo viņu atturēja.
Pirms saki vēl kaut ko, pieminēsim nelaimīgo sievieti, kuras mirstīgās atliekas atdusas zārkā, un aizlūgsim par viņas dvēseli.
Pirmajā brīdī likās, ka Silvija iebildīs, tomēr arī viņa pacēla glāzi. Par Džuliānu, ģimenes vārds nezināms, lai dus mierā.
Visi atkal iedzēra.
Vai drīkstu turpināt? pajautāja Silvija, uzlūkodama pārējos. Iestājās klusums.
Kā vairums no jums zina, viņa atsāka, kad notika sprādziens, es savā istabā biju viena. Nobijusies no blīkšķa un deguma smakas, aizskrēju pa slepeno eju pie Rodolfo. Man bija jāizdomā, ko darīt tālāk. Biju šīs pilsētas Hercogiene divdesmit piecus gadus, kalpoju tai, kā varēdama. Nolēmu, ka jāizmanto izdevība, lai sāktu dzīvot kā privātpersona.
Lusjēnam vēl aizvien likās dīvaini redzēt Hercogieni bez maskas, taču jāatzīst, tā bija lieliska maskēšanās. Nebūs daudz tādu ārpus šīs istabas, kas redzējuši viņas seju veselu gadsimta ceturksni. Kā uz burvju mājienu viņa bija kļuvusi neredzama.
Taču Remoras un di Kimiči priekšā padoties negrasos, -viņa turpināja. Mainīšu tikai taktiku, darbošos aiz skatuves.
Kur jūs dzīvosiet? pajautāja Fiorentino. Gribu, lai zināt, ka pie manis jums vienmēr būs mājas.
Vai pie manis, pasteidzās piebilst Edžidio.
Vai arī pie manis, piemetināja Leonora.
Rodolfo neteica ne vārda, lai gan Lusjēns redzēja, ka Viljams Detridžs visai uzkrītoši bukņī viņam sānā.
Pateicos jums visiem, teica Silvija. Bet Belecā es nepalikšu. Tas būtu pārlieku bīstami, pat salās. Esmu iecerējusi doties uz Padāviju. Tas ir mazāk nekā vienas dienas attālumā, un, tiklīdz būšu vajadzīga šeit, varēšu viegli atgriezties. Zuzanna krietni papūlējusies manā labā, pa slepeniem ceļiem pārvēršot mani bagātā Belecas atraitnē. Viņa dosies man līdzi, tāpat, cerams, arī jaunais Gvido.
Parola pietvīcis uztrūkās kājās, tad noliecās pār Silviju un noskūpstīja viņai roku. Lusjēns pēkšņi izjuta skaudru greizsirdību. Iepriekšējā reizē, kad viņi tikās, Parola taču grasījās Hercogieni nogalināt, un tagad vai tas maz iespējams? viņš Hercogieni sargāšot. Lusjēnam gan bija teikts, ka tagad slepkava esot pavisam cits cilvēks. Zēns vēlējās piedāvāt savus pakalpojumus, bet ko gan viņš varētu? Kad nav pat īstas pārliecības, vai varēs Tālijā ierasties arī turpmāk.
Un ko ar di Kimiči? pajautāja Fiorentino. Vai atkal palaidīsiet šo ar veselu ādu tāpat kā viņreiz?
Nē, smaidot atbildēja Silvija, taču līdzās likumam ir ne mazums citu iespēju, kā viņu sodīt. Turklāt diez vai es Padomē varētu liecināt pati par savu nāvi, vai ne?
Lusjēns nevarēja nociesties. Man gan nav saprotams, kas tagad būs. Kas būs nākamā Hercogiene? Kas būs ar Belecu? Kā gan var tik vienkārši nolikt ieročus? Di Kimiči taču noteikti iekļaus Belecu savā Republikā?
Nešaubos, ka Rinaldo di Kimiči jau sameklējis sev tīkamu kandidāti, Silvij, Rodolfo piemetināja.
Iespējams, tev taisnība, atbildēja Silvija, vērsdama savu violeto acu skatienu uz viņu. Bet man arī tāda ir.
Kuru esat iecerējusi? pajautāja Lusjēns.
Tev par mūsu politisko sistēmu lielas skaidrības nav, vai ne, Lučiano? attrauca Silvija. Bet varbūt tomēr būsi dzirdējis, ka Hercogienes vietu var ieņemt viņas meita. Protams, viņa jāievēl, taču neviens cits kandidāts nemūžam negūs virsroku pār Hercogienes mantinieci. Un, manuprāt, Arianna būs brīnišķīga Hercogiene!
18. nodaļa. Viva Bellezza!
Lusjēns pamodās pēkšņi. Ausīs mežonīgi džinkstēja modinātājs, un pirmajā acumirklī viņš pat neaptvēra, kāpēc to uzlicis. Tad Lusjēns atguvās: šodien viņa lielā diena pārbaude. Pēc tā, kas pārdzīvots gada sākumā, šķita gandrīz vai neticami, taču, ierauts Belecas notikumos, par spīti tam, ka pavisam nesen bija notikusi skenēšana, Lusjēns par šo dienu daudz nedomāja.