Arlabunakti, auni, teica Arianna, ar roku novilkdama veiksmes zīmi un ievīstīdamās apmetnī.
*
Skaļa klaigāšana pamodināja Ariannu jau mazā gaismiņā; ļaudis bija atnākuši pēc vakardienas līksmības savest kārtībā Piazza. Izstaipījusi nosalušos, stīvos locekļus un izberzējusi no acīm miegu, viņa stīvi aizsnāja līdz balustrādei un pameta acis pāri laukumam uz kolonādi aiz zvanu torņa. Un sastinga.
Tur bija kāds svešinieks, zēns apmēram Ariannas gados, un viņš riskēja ar savu dzīvību. Spriežot pēc apģērba, tas nebija belecietis, pat tālietis ne. Arianna savu mūžu nebija redzējusi tik ārzemnieciskas drēbes, kādas zēnam bija mugurā. Nudien, baltais zvirbulis. Izskatījās, ka viņam par briesmām nav ne jausmas, paskat tik, šitā gozēties saulītē un ar tik muļķīgu sejas izteiksmi kā mēnessērdzīgajam. Varbūt viņam visi nav mājās?
Arianna daudz neprātoja. Paķērusi somu, viņa izslīdēja no lodžijas un tad, reibstot no augstuma, nodicba līdz milzīgās katedrāles apakšstāvam un tālāk pa muzeja pakāpieniem un pāri laukumam.
Ko tu ar to gribi sacīt nogalināt? zēns apstulbis prasīja. Kas tu tāds esi? Un kur es esmu? Viņš bezpalīdzīgi pamāja uz mirdzošo jūm, sudraba kupoliem un rosīgo laukumu.
Tu esi traks, Arianna ne bez gandarījuma konstatēja.
Kā tu vari būt Belecā tieši Giornata Vietata dienā, gada vienīgajā dienā, kad visiem, izņemot vietējos, aizliegts te būt, un nezināt, kur esi? No Mēness nokriti, vai?
Zēns papurināja melno matu cirtas, bet nebilda ne vārda. Arianna acumirklī saprata, kas jādara, lai gan tas nešķita patīkami. Viņa ievilka zēnu zvanu torņa ēnā un sāka raut no sevis nost puišu drēbes, nelikdamās ne zinis par radīto iespaidu.
Zēns apjucis skatījās, kā no zvejnieka cepures izris brūnu matu vilnis un parādās meitene, jāatzīst, mazliet vecmodīgā apakšveļā, un ritina no somas ārā svārkus.
Ašāk, nestāvi kā iemiets, velc manu zēna ģērbu uz savām ērmotajām drānām. Pasteidzies, lai kāds nepamana un neizvelk Belecas Padomes priekšā.
Zēns kā pa miegam paklausīgi vilka raupjās vilnas bikses un vamzi, vēl siltu no neparastās meitenes ķermeņa, tikmēr viņa, runādama bez apstājas, ģērba mugurā kādas citas drānas no somas. Likās, ka meitene ir bezgala sadusmota.
Man vajadzēja gandrīz vai gadu, viņa niknojās, lai dabūtu gatavu visu šo maskarādi, un tu vienā mirklī visu sagrāvi. Nu nāksies gaidīt nākamo gadu. Un tikai tāpēc, lai glābtu tādu pusdulnu svešinieku, starp citu, kā tevi sauc?
Lusjēns, viņš teica, pieķerdamies vienīgajai saprotamajai frāzei.
Lučiano, noteica meitene, likdama vina vārdam ska-nēt tik svešādi, cik sveša rādījās dzīve šai Belecā, kā viņa to nosauca.
Lusjēns nešaubījās ne mirkli, ka pilsētu tā nesauc, tāpat kā zināja, ka viņš nav Lučiano, tomēr nolēma meitenes noteikumus pieņemt. Tāpat šeit nekam nav jēgas.
Un kā sauc tevi? viņš pavaicāja, atsaukdamies rituālam, kas ierastajā dzīvē bija tāds pats.
Arianna, attrauca meitene un, ar mežģīņu šalli siedama atrisušos matus, uzmeta viņam kritisku skatienu. Nu vismaz tik traki nekritīsi acīs. Dieva laime, ka esam viena auguma. Bet ar tevi būs cauri, ja kāds ko pavaicās. Būs vien jāpaliek kopā ar mani.
Bet kāpēc tu izliecies par zēnu? Lusjēns painteresējās.
Arianna smagi nopūtās.
Gari jāstāsta. Ejam. Labāk laižamies no Piazza projām, pastāstīšu pēc tam. Un tu varēsi pastāstīt man, kā šeit gadījies tieši šajā dienā. Biju gatava vai derēt, ka visā pilsētā esmu vienīgā, kas nav no beleciešiem.
Meitene veda Lusjēnu cauri pārejai zem milzīga pulksteņa un tad pa šauru ieliņu labirintu, augšā un lejā pa tiltiņiem, pāri šauriem ūdensceļiem un visu aizmirstiem laukumiņiem. Izskatījās, ka pilsēta vēl nav pamodusies. Lusjēns sekoja, priecīgs, ka var iet neaizelsdamies un turēties līdzi noslēpumainajai, sparīgajai meitenei, just, kā saule glāsta plecus cauri raupjajam kamzolim, un būt tikpat laimīgs kā neatminamās sendienās.
Nu viņi jau bija laukumā ar slēgtu skatuvi, kur tirgotāji miegainām acīm izlika dārzeņus un kāds vīrs vēra vaļā kafejnīcu. Pirms ienirt kafejnīcā, Arianna palēnināja mērķtiecīgo soli un pamatīgi nopētīja vīni. Lusiēns sekoja pa pēdām.
Kafejnīcā brīnumjauki smaržoja, saldi un sīvi viss juku jukām. Strādnieki pie bāra letes malkoja melnu kafiju no mazām tasītēm. Arianna pamāja Lusjēnam, lai sēstas pie galdiņa, tad atnesa divas krūzes ar šokolādi un dažas kraukšķīgas kūciņas.
Nu, noprasīja Arianna, kāds būtu tavs stāsts?
Vispirms pastāsti par sevi, teica Lusjēns. Kādēļ tu esi tik noskaitusies?
Laikam ne tu vien būsi pie vainas, pirmoreiz viņu tikšanās laikā atslābusi, atbildēja Arianna. Diez vai tu gribēji man visu saputrot. Es šo dienu plānoju mēnešiem. Ja nu tev par Belecu tiešām nav ne jausmas, viņas balss pārgāja čukstā, tad tu nemaz nezini, ka šodien ir vienīgā diena gadā, kad, piedraudot ar nāvi, aizliegts te ierasties. Giornata Vietata, nākamā diena pēc Laulībām ar jūru.
Tad, redzēdama, ka Lusjēns nesaprot, Arianna turpināja:
Par Laulībām ar juru tu taču zini?
Labāk uzskati mani par baltu lapu, sacīja Lusjēns.
Tā būs parocīgāk.
Lusjēnam vajadzēja laiku, lai saprastu, kas te īsti notiek, vai vismaz to, kas notiek ar Ariannu.
Katru gadu maijā, viņa sāka skaidrot, Hercogiene tiek laulāta ar jūru. Viņu iegremdē ūdenī, un, kolīdz ūdens sniedzas gandrīz līdz vidum, laulības uzskata par notikušām un pilsētas labklājība nodrošināta vēl uz vienu gadu. Saprotu, tas izklausās traki, taču lagūnieši tam tic. Nākamajā dienā pēc ceremonijas saskaņā ar tradīcijām ikviens, kas grib kļūt par mandoljeru, piesakās Scuola Skolā.
Pagaidi, Lusjēns pārtrauca, mandoljers kas tas tāds?
Protams, tas, kuram uztic mandolu, meitene nepacietīgi skaidroja. Hercogiene izvēlas pašus izskatīgākos jaunekļus, un tad viņu liktenis ir izšķirts. L!n neviens nešaubās, ko viņa ar izskatīgākajiem dara.
Arianna nogaidoši viņu uzlūkoja. Lusjēnam bija skaidrs, ka jau kopš pirmajiem tikšanās mirkļiem viņam nekas nav skaidrs no tā, ko meitene saka.
Un kāds tev ar to sakars? viņš uzmanīgi pavaicāja.
Virti paši piesakās, Arianna teica ar uzsvaru. Visi mandoljeri ir vīrieši. Kā tu domā, vai tas ir gtxlīgi? Esmu tikpat gara un spēcīga kā mana vecuma zēns, stiprāka par tādiem kā tu, uzmetusi nievīgu mirkli Lusjēna augumam, viņa turpināja, un uz mani ir tīkami skatīties, ja tam ir nozīme.
Meitene uz brīdi pieklusa, un šoreiz Lusjēnam vārdi nebija jāmeklē.
Uz tevi skatīties ir patīkami, viņš piebilda.
Arianna sabozās, nebūt nejuzdamās pateicīga par komplimentu, kuru pati bija izprasījusi; viņa tikai gribēja pierādīt savu taisnību. Un galu galā arī pilsētu pārvalda sieviete.
Hercogiene, atsaucās Lusjēns, priecīgs, ka šo to sapratis.
Nūja, Hercogiene, Arianna neiecietīgi pārtrauca. Nelaime tā, ka tieši viņa izgudro visus likumus un, ja iekāro glīto mandoljeru, viņa to arī dabū.
Bet kas notiks, ja tevi pieķers? pajautāja Lusjēns.
Tu gribēji teikt, kas būtu noticis? Arianna rūgti pavīpsnāja, šķaidīdama kūciņu drumstalās. Tagad, ģērbusies kā meitene, es taču vairs pieteikties nevaru. Skaties, ka nenotver un nevelk pie tiesas. Tevi tāpat. Atliek cerēt: neviens nenojautīs, ka neesam belecieši, viņa čukstus piemetināja.