Pēdējā laikā vairākkārt bijis tā, ka, ieejot no rīta pie Lusjēna, nekādi nespēju viņu uzmodināt, teica mamma, runādama ātri, mēģinot slēpt satraukumu. Ar to es negribu sacīt, ka viņš bija cieši iemidzis. Pirmajā reizē tas ilga pāris minūtes. Bet otrreiz gandrīz pusstundu, un man bija jāsauc ģimenes ārste. Pēc tam viņš modās kā parasti.
Ak, mamm! iesaucās Lusjēns. Kāda gan tam vairs nozīme?
Taču misters Laski izrādīja dziļu interesi, uzdodot daudzus jautājumus un ar nelielu lukturīti ielūkojoties Lusjēnam acīs.
Nespēšu neko konkrētu pateikt, viņš beigu beigās novilka, taču lūgtu jūs zēnu pavērot un, ja tas atkārtojas, atvest viņu atkal. Varat pie sekretāres pierakstīties uz steidzamo vizīti. Gribētu pārbaudīt Lusjēnu tieši tajā dienā, kad kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies. Šobrīd parakstīšu norīkojumu uz iespējami ātru ķīmiskās terapijas atsākšanu.
Vairāk, šķiet, nekā sakāma nebija, viņi sarokojās un devās projām.
Ariannas galva gāja riņķī. Dažu dienu laikā viņa, vienkārša salu meitene, bija iekūlusies briesmās un tad nonākusi iespējamās Hercogienes godā. Kad Hercogiene pavēstīja par viņas dzimšanu, neticība Ariannā jaucās ar dusmām un satraukumu. Tagad viņa apcerēja, kā tas ir pārvaldīt pilsētu, ko mīli, un nepavisam nespēja to iztēloties.
Pret Hercogieni Ariannas jūtas nebija mainījušās. Meitene neparko nespēja viņu iedomāties kā māti. Mātes vietā allaž nostājās Valērijas mīkstā, siltā klātbūtne, smaržojoša pēc svaigas maizes un dārzeņiem, šīs izjūtas bijušas kopā ar Ariannu visu mūžu. Hercogiene bija nežēlīga, egoistiska, stūrgalvīga, valdonīga sieviete, kurai negribējās sevi apgrūtināt ar pašas bērna audzināšanu.
Bet, dienām ejot, Arianna apjauta, ka viņu ar miesīgo māti kaut kas tomēr saista. Doma, ka viņa pati kļūs Hercogiene īsi pirms savas sešpadsmitās dzimšanas dienas, Ariannu šausmināja, un izredzes, ka Rodolfo būs padomdevējs, neko daudz nenomierināja, tomēr pats spožums sāka tā kā valdzināt.
Līdzīgi meitene jutās, kad atklājās viņas dzimšanas noslēpums: sākotnēji bija tāds kā lūzums, tad sekoja jūsma par dzīvi, tik atšķirīgu no iepriekšējās nolemtības. Likās, pagājis jau tik daudz laika kopš viņas karstākās vēlēšanās mācīties par mandoljeri.
Pirms izšķirošās atbildes Arianna lūdza atļauju atgriezties Toronē, lai kādu laiciņu pabūtu ar, viņasprāt, īsto ģimeni. Meitene ieklausīsies ģimenes padomos un ņems. tos vērā.
Neliedziet viņai to darīt, teica Hercogiene, kad Leo-nora bija izstāstījusi par Ariannas vēlmēm. Viņa ir mana meita atgriezīsies.
*
Pirms jaunās Hercogienes ievēlēšanas Belecai desmit dienas bija jāaizvada sērās. Pēc tam pilsētā sāka parādīties plakāti ar skubīgi uzrakstītu Frančeskas di Kimiči vārdu.
Pavalstnieki klusītēm ņēmās apspriest nākotni. Visa pilsēta vēl aizvien slīga apātijā, un tas nepavisam neizskatījās pēc lagūnas ļaudīm. Dzīvot depresijā un drūmē tas nebija viņu dabā. Taču nekas tik ļauns kā valdnieces nogalināšana pilsētā līdz šim vēl nebija gadījies. Jau kopš stikla maskas nakts pirms simts gadiem tāds trieciens nebija piedzīvots.
Neviens par di Kimiči klana valdnieci, kas pieliktu punktu beleciešu neatkarībai, nejūsmoja, taču citu kandidātu, kā rādās, nemaz nebija. Pie tā, ka nebija nokārtots valdnieces pēcteces jautājums, bija vainojama Hercogienes mītiskā nemirstība. Nebija daudz tādu, kas atcerētos viņas, toreiz jaunas divdesmitgadīgas sievietes, ievēlēšanu. Neviens neatcerējās arī viņas ģimenes vārdu vai izcelšanos.
Tolaik Silvija bija tikai spoža politiķe un oratore, ieguvusi vietu Padomē jau padsmitnieces gados. Iepriekšējai Hercogienei Beatrisei, pusmūža sievietei bez bērniem, jaunā meitene, dzimusi Belecā, bet uzaugusi Burleskas salā, bija ļoti iepatikusies, un viņa to audzināja sev par pēcteci. Mēra epidēmijas dēļ viss notika ātrāk, nekā domāts. Mērim goda tituli nebija svarīgi, un vecā Hercogiene bija viens no pirmajiem upuriem.
Ari toreiz Beleca apjuka, taču jaunā Silvija sevi pieteica uzreiz, tiklīdz pilsēta, cietusi zaudējumu, sāka lūkot pēc stingras valdnieces. Tolaik di Kimiči nule bija sākuši nostiprināties valsts rietumos, tāpēc īstas konkurences nebija.
Ja maz pieredzējušajai politiķei, pārņemot valdības grožus, arī bija kāda opozīcija, to neapšaubāmi uzveica viņas daiļums un prāts. Tomēr viss jau sen bija nogrimis aizmirstībā. Nu jau gadiem ļaudis Hercogieni uzskatīja par neaizstājamu.
Laiks pēc Hercogienes bērēm Lusjēnam izvērtās visai dīvains. Arianna joprojām kavējās Toronē, un nebija neviena, ar ko pēcpusdienās paklejot pa pilsētu. Lai gan Ari-annas pietrūka, tomēr Lusjēns, klaiņodams pa Belecas ielām, kas zaudējuma sāpēs bija pieklusušas, izjuta smeldzīgu prieku. Gaisotne lieliski atbilda viņa noskaņojumam. Daudz laika aizgāja domās par perspektīvām paša pasaulē.
Līdz šim brīdim slimība par sevi vēl neatgādināja, taču Lusjēnam bija skaidrs, ka, atsākoties ārstniecības kursam, viss mainīsies. Nezin kāpēc likās, ka šoreiz viņš neizķe-purosies. Lusjēns saprata, ka arī misters Laski domā tāpat. Ko gan lai saka draugiem Belecā? Līdz šim Lusjēns visu paturēja sevī, un tas sagādāja prieku, vismaz skaistajā pilsētā nebija slimības, kas var viņu nogalināt.
Pēc Venēcijas iepazīšanas Beleca sajūsmināja vēl vairāk. Protams, Beleca nebija tik sakopta, tomēr izskatījās tāda kā svaigāka, ēkas jaunākas un viscaur rosījās dzīvība un cerība. Protams, pirms nebija notikusi katastrofa ar Hercogieni.
Lusjēnam jau atkal uzmācās doma, cik ērti būtu izmantot dubultķermeni visos sarežģītajos brīžos, kad pašam negribējās sparoties. Nāve bija kronis visam. Hercogienei tas bija izdevies. Lusjēns pārliecās pār tiltiņa akmens margām un pameta skatu drūmajos ūdeņos, atcerēdamies sarunu ar vecākiem pēc diagnozes uzzināšanas.
Tētis lūkoja visam likt pāri, teikdams mierinājuma vārdus, kuriem pats, Lusjēnaprāt, nemaz īsti neticēja. Bet mammai, sīkai un trauslai, sparu piedeva niknums, tādu mammu Lusjēns vēl nebija redzējis.
Mums viņam jāpalīdz, mamma teica, laizdama roku pār savām melnajām cirtām, tik līdzīgām kā reiz Lusjēnam.
Lusjēn, mums jāparunā par tādu variantu, kad otrreiz nepaveicas.
Zinu, mamm, viņš, cik klusi vien varēdams, teica. Taču viņi neparunāja. Tovakar ne. Sarunu pārcēla uz nākamo dienu, un Lusjēns, aizbildinādamies ar vēlēšanos agri iet gulēt, pie pirmās izdevības metās projām uz Belecu.
Rīts Rodolfo mājās ieguva īpašu gaisotni. Visi trīs stravaganti aizvadīja laiku, spriezdami, vai Arianna piekritīs kāpt Hercogienes tronī. Silvija vēl aizvien bija drošībā pie Leonoras, noslēpusies pašā sirdī pilsētai, kas to uzskatīja par mirušu.
Rodolfo bija pagalam apjucis.
Silvija vēlas, lai daru zināmu, ka Arianna ir viņas bērns. Un tad man jākļūst par reģentu. Rādās, ka Ariannas gadi, ja cilvēki noticētu stāstam par viņas dzimšanu, ievēlēšanas gadījumā varētu būt vienīgais šķērslis.
Un jūs to negribat darīt? pajautāja Lusjēns.
Patlaban visi trīs bija jumta dārzā, gozēdamies vēlīnajā
rudens saulē. Detridžs valstījās šūpuļtīklā, tikmēr Lusjēns un Rodolfo sēdēja uz viena no marmora soliem. Rodolfo tagad nopietni uzlūkoja mācekli.
Man grūti par to runāt, viņš iesāka. īpaši jau manos gados. Tā sacīdams, negribu tevi apvainot, tomēr fakts paliek fakts, esmu ierauts sirdslietās, kas tev tuvākajos gados vēl nedraud. Silvija pat nepajautāja, gribu šo nastu uzņemties vai ne; viņai liekas tik pašsaprotami, ka pakļaujos viņas untumiem. Divdesmit gadus, kopš esam kopā, tas tā ir iegājies, un pēdējā gadā jo īpaši. Viņai arī tīri labi zināms, ka ikviens belecietis darītu visu, ko varētu saukt par kalpošanu pilsētai. Ja tā būtu kāda cita jauna sieviete! Bet uzņemties gādību par cita vīrieša bērnu…