Rodolfo balss aizlūza, un viņš, pielēcis kājās, metās soļot turp atpakaļ pa dakstiņu terasi. Lusjēns atcerējās, ka tieši tā bija noticis pirmajā tikšanās reizē.
Vai manu, tas nu gan ir rūgti, ja tev neuzticīga sieva, -sarunā iejaucās Detridžs. Rodolfo solis aprāvās.
Ne jau tas, ka kundze būtu tāda, steidzīgi piebilda elizabetietis. Bet tava sirds smagme vienalga spiež. Tevim jāizprasa viņai, ko vēlies zināt.
Lusjēns apjuka. Viņš saprata, ka nestāv šiem vīriem ne tuvu, abi bija krietni par viņu vecāki un gudrāki. Un ar savu ne visai garās dzīves pieredzi viņam grūti bija ko jautāt Detridžam. Elizabetietis līdz šim vēl nekad nebija pieminējis sievu, kuru nemūžam vairs nesatiks, nedz arī runājis par bērniem.
Patlaban Lusjēns juta uz sevi vērstu Rodolfo skatienu.
Lučiano! teica skolotājs, pienākdams klāt un saņemdams zēna roku abās savējās. Esmu pielaidis lielu kļūdu. Apmaldījies paša rūpestos, pavisam aizmirsis, ka tev savā pasaulē bijis visai svarīgs notikums. Pasaki, kas notika, kad aizgāji uz slimnīcu.
Lusjēns šo jautājumu bija gaidījis ar bailēm, taču caur puķēm runāt nevarēja.
Ziņas bēdīgas, viņš sacīja. Nākotnes izredzes rādās visai sliktas.
Detridžs izlēca no šūpuļtīkla, un abi tagad viņu klusēdami apkampa. Abiem acīs bija asaras, un Lusjēnā uzbangoja siltas jūtas. Vai nepietiek, ka nāksies atstāt vecākus, ko mīli. Kas zina, vai nav jāteic ardievas arī Belecai un cilvēkiem, kas viņam nozīmē tik daudz.
Rinaldo di Kimiči dzīvoja kā uz naža asmens. Nekas gan neliecināja, ka viņa saistība ar sazvērestību kādam būtu zināma. Jaunā māsīca Frančeska jau bija pilsētā, un mūks bija novadījis laulību ceremoniju ar pavecāku Bele-cas padomnieku, kurš nospēlējis un nodzēris gandrīz visu ģimenes mantojumu. Frančeska tagad bija beleciete un tiesīga kāpt Hercogienes tronī.
Tuvāko dienu laikā vainagosies Vēstnieka cerības izcelties dzimtas vidū. Beleca jebkura di Kimiči acīs būtu smalks dārgakmens Vēstnieka godkārības kronī. Jāiegūst tas, kas ir zēnam. Tāpēc Vēstnieks kārtējo reizi sūtīja pēc Enriko.
Taču uz Vēstnieka namu spiegs nedrīkstēja nākt. Viņi satikās nelielā bārā pie vecā teātra. l)i Kimiči bija satriekts, redzot, kā vīrs izmainījies. No vecās bravūras ne ēnas, uz sejas trīs dienu veci bārdas rugāji.
Ko vajag? vīrs izdvesa, kolīdz viņa patrons bija atnesis lielu glāzi ar strega. mana līgava izčibējusi neviens nezina, kur viņa ir. Un neviens nezina, kur ir sudrabs.
Di Kimiči tīri cilvēciski iedomājās, ka meitene varbūt pārdomājusi un nolēmusi ar tik nepievilcīgu vīru nesaistīties, taču tādu izskaidrojumu piedāvāt nevarēja. Tālab viņš bārstīja mierinājuma vārdus, kādi nu tobrīd iešāvās prātā, tomēr viņš taču nebija nācis pļāpāt par spiega sirdslietām.
Tu esi man vajadzīgs vēl vienam darbiņam, Vēstnieks beigās paziņoja.
Tas jums maksās, Enriko automātiski atteica.
Protams, atsaucās Vēstnieks.
Kas tas par darbu?
Es gribu, lai tu, ē, sagūsti zēnu.
Vai gribi, lai viņu novācu?
Di Kimiči nodrebinājās.
Nav obligāti. Vienīgi, ja pretojas. Gribu, lai tu atņem visu, kas pie viņa ir, un atved pie manis. Visu, liec aiz auss, vienalga, lai cik mazsvarīgs tas liktos.
Enriko iztaisnoja muguru. Izredzes gūt papildu sudrabu viņu atmodināja no letarģiskā miega. Šāds darbiņš kaulus nelauž. Zēna izspiegošana viņam nebija jāmāca.
*
Atgriezusies Belecā, Arianna devās taisni uz tantes māju un dažas stundas palika divatā ar Silviju. Tad abas nosūtīja ziņu uz Rodolfo mājām, un pēc brītiņa visi trīs stravaganti dārzā ar strūklaku piebiedrojās viņām.
Arianna, veltījusi Lusjēnam vienu no saviem saulainajiem smaidiem, tūlīt atkal kļuva nopietna. Lusjēnaprāt, dažu prombūtnē pavadīto dienu laikā meitene tapusi pie-augušāka. Nez vai arī es izskatos vecāks, viņš nodomāja.
Esmu izšķīrusies, Arianna bez aplinkiem pateica.
*
1 Iercogienes vēlēšanu diena bija klāt. Piazza Madda-lena laukumā uzbūvēja koka skatuvi, un pilsētas ierēdnis apsēdās pie galda ar pavalstnieku sarakstu. Viņam priekšā stāvēja divas skalu kārbas ar melniem un baltiem oļiem, un ikvienam pavalstniekam, kam bija vēlēšanu tiesības, proti, kas sasniedzis sešpadsmit gadus, tagad bija jāizvēlas. Balts Frančeskai di Kimiči, melns otrajai kandidātei, kuras vārds vēl nebija paziņots.
Atlasītie akmeņi bija jāliek bļodās, lai pēc tam Padomnieku kambarī tos varētu saskaitīt, un vēlēšanu rezultāti tajā pašā vakarā jādara zināmi atklātībai. Klida baumas, ka otrā kandidāte esot pavisam īsta, taču neviens nezināja teikt, kas viņa tāda ir. Pavalstnieki mazpamazām pulcējās Piazza, un pūlī ņirbēja pirmie satraukuma vilnīši. Palazzo vēl aizvien iežogoja pamatīgi koka stabi. Tūristu bija mazāk kā parasti, bet tos, kas tur bija, gaidīja kas īpašs.
Kolīdz zvanu tornī nosita vienpadsmit, uz skatuves parādījās neliels ļaužu pulciņš Rodolfo, Arianna un sinjora Landini. Frančeska di Kimiči, tagad vīra uzvārdā Albāni, ieradās no citas puses kopā ar saviem atbalstītājiem, jauno vīru un Vēstnieku. Pūlis sāka murdēt. Senators bija pietiekami pazīstama persona, un daži cilvēki atcerējās, ka meitene apsūdzēta nodevībā, bet vecmāti nepazina neviens. Savukārt di Kimiči kandidātei par labu nenāca tas, ka viņa bija kopā ar Vēstnieku, kura misija Belecā bija zināma bez teikšanas.
Vēlēšanu ierēdnis patlaban apspriedās ar Rodolfo un tad piecēlās.
Belecas tauta, viņš uzsauca. Mums ir divas kandidātes. Viena, Frančeska Albini, beleciete pēc laulībām ar šejienes padomnieku. Otrā, Arianna Gasparini, beleciete no dzimšanas. Ar katru kandidāti iepazīstinās viņas atbalstītāji.
Rinaldo di Kimiči piecēlies uzrunāja tautu. Vēstnieka runa bija neizteiksmīga. Tās gatavošanai daudz laika netika atvēlēts, jo, pēc Vēstnieka domām, lai nodrošinātu sev vēlamo iznākumu, beleciešiem pietiekami bija maksāts sudrabā. Di Kimiči uzmanību novērsa arī ziņkāre par otro kandidāti. Kam gan, pie joda, Senators piespēlē? Hercogienes nāve būs izsitusi viņu no sliedēm.
Kad di Kimiči apsēdās, šur tur atskanēja vāji aplausi. Daudz vairāk entuziasma jautās plaukšķināšanā, kad piecēlās Rodolfo. Cilvēki vēlējās dzirdēt, kas viņam sakāms.
Līdzpilsoņi, Rodolfo iesāka. Kopā esam piedzīvojuši sāpes. Pūlī nošalca saprotošs vaids. Esam zaudējuši kādu, ko mīlējām, kādu, kas mums ilgu laiku šķita neaizstājama. Viens otrs varētu teikt, ka šo zaudējumu nav iespējams atgūt. IJn vienā otrā ziņā es piekristu. Taču izmisumā dzimst cerība. Tumsā gail jaunas ausmas stars. Hercogiene nenomira, neatstājusi bērnu.
Rodolfo teiktais radīja sensāciju. l)i Kimiči, uztverot māsīcas nešpetno skatienu, pārklājās sviedriem. Tā kā Rodolfo grasījās turpināt, pūlis pieklusa, kāri tverdams katru vārdu.
Šī jaunā sieviete, kam nav vēl sešpadsmit, lai atspēkotu ļaunu, pret sevi vērstu apsūdzību nodevībā, reiz jau bija spiesta pierādīt, ka dzimusi Belecā. Sinjora Landini šeit, Padomē, zvērēja, ka saņēmusi Ariannu augstdzimušai belecietei un tad nogādājusi Gasparini ģimenē audzināšanai Toronē. Pārējo viņa jums pastāstīs pati.