Un es gribu dabūt atpakaļ savas mantas, turpināja Lusjēns.
Tās tu dabūsi, teica Smirdošais, piemetinādams: Visas, izņemot, protams, grāmatiņu.
Lusjēns nevilšus sarāvās un uzreiz dzirdēja Smirdošo kaut ko apmierināti noņurdam.
“Lieliski,” Lusjēns nodomāja. “Esmu atklājis, ko viņi gribēja zināt. Vismaz nespīdzinās. Bet varbūt tagad nav jēgas atstāt mani dzīvu?”
Lusjēns iztēlojās, kā Smirdošais viņu pa sānielām aizved līdz Rodolfo un klusītēm iegrūž ribās merlino asmeni. Zināmā mērā Lusjēns to pat vēlējās, jo tādējādi viņš varbūt atgrieztos īstajā ķermenī savā pasaulē. Tikai kā dzīvs vai miris? Varbūt dzīvības būs tik, lai vismaz atvainotos vecākiem.
*
Detridžs bija atžilbis. Rodolfo pirms atgriešanās no Ariannas jaunās Hercogienes sabiedriskās iepazīstināšanas ceremonijas, kas notika Loggia degli Ārieti, bija norīkojis Alfredo, lai aizved veco angli uz jumta dārzu un pabāž viņa galvu zem ūdens strūklas. Izmirkušais un šķīstītais alķīmiķis tagad ķēra pie sāpošajiem deniņiem un mēģināja izdomāt, ko darīt lietas labā.
Varētu iemest aci spieģelī, viņš tagad prātoja. Man domāt, ka spēšu noteikt, ir viņš savā ķermenī vai nav.
Rodolfo pielēca pie spoguļa. Viņš bija pavisam piemirsis par logu, ko Detridžs bija atvēris uz Lusjēna pasauli. Tur vienmēr bija redzama Lusjēna istaba un viņš pats gultā, par spīti tam, ka Lučiano tobrīd bija Belecā. Daži sviru pagriezieni, un spogulī parādījās pazīstamā istaba. Pa logu spīdēja saule, taču gulta bija tukša.
Tas nav nekas slikts, teica Detridžs, vērdamies Ro-dolfo sāpju savilktajā sejā. Gan jau šamais būs dzīvē, tā rādās.
Nē, sarūgtināts iebilda Rodolfo. Viņš nav atgriezies. Es zinu, un tas viss manas vainas dēļ. Vecāki viņa ķermeni kaut kur aiznesuši, varbūt pie daktera. Svētā debess, kaut viņi neuzskatītu zēnu par mirušu.
Ai, nu jau satraukts sacīja Detridžs. Ļaudis, kad es stravagēju, allaž domāja, ka esmu miris. Detridžs bija tik uztraukts, ka izteica to, no kā pats baidījās visvairāk. Varbūt mani ielika šķirstā un es nevarēju paelpot? Un varbūt tieši tamdēļ es šeit nometinājos.
Rodolfo satvēra veco vīru aiz pleca. Mums jāgādā, lai ar Lučiano nekas tāds neatgadās. Viņš jāatrod un jānosūta mājās.
*
Barbarai atverot koka slēģus, jaunās Hercogienes gu-ļamkambarī ielija saule. Arianna modās no dziļa, veselīga miega, pirmajā mirklī īsti neaptverdama, kur atrodas. Tad Arianna atcerējās: viņa ir Hercogiene.
Atmiņā cits pēc cita atausa vakardienas notikumi vēlēšanu drudzis, pilna istaba tērpiem, zila satina kleita, kas sasprausta adatām, lai ieņemtu šaurāku, tad stāvēšana Log-gia degli Ārieti līdzās Senatoram Rodolfo. Tobrīd viņš likās tālāks kā jebkad, bet Arianna ilgot ilgojās kādam pastāstīt par pēdējo reizi, kad viņa uz šī balkona bija, naktī, kad notika Laulības ar jūru.
Man gribētos, lai šeit būtu Lučiano, tas bija vienīgais, ko viņa, graciozi mādama pūlim lejā, pateica. Meitene nosprieda, ka Lusjēns aizstravagējis mājup, žēl gan. ka neatvadījies.
Rodolfo viņu uzlūkoja savām milzīgajām, melnajām acīm, klusā balsi kaut ko noteikdams, un tas izklausījās:
Man negribētos, lai viņš te būtu.
Ariannai nebija iespējas pajautāt, ko Rodolfo īsti grib pateikt. Mazpamazām jāapgūst Belecas I Iercogienes dzīves likumi, proti, viņa nekad nav viena. Allaž ceļā gadās kalpotāji un sargi, un katru mīļu stundiņu jāpieņem simtiem sīku lēmumu. Arianna brīnījās, kā māte veselu gadsimta ceturksni spējusi to izturēt.
Tūlīt atkal viss sāksies no gala, viņai zvilnot gultā un sūcot karstu šokolādi. Barbara pļāpās par tērpiem, kad saucama šuvēja visu Hercogienei nepieciešamo ģērbu sagatavošanai, ieskaitot kronēšanas kleitu.
Bet Ariannu doma par jaunajām kārtām nevaldzināja. Pretēji Silvijai viņa nebija iedomīga. Viss, kas tagad viņai rūpēja, bija valsts pienākumi: Padomes un Senāta sēdes, parādīšanās sabiedrībā, darīšanas ar Remanas vēstnieku. Viņa pasniedza Barbarai savu tasīti un ietuntuļojās atpakaļ gultā. Daudz vieglāk būt par mandoljeru.
Lusjēns bija intensīvās aprūpes palātā. Viņam izdarīja vēl vienu medicīnisko skenēšanu, rentgena uzņēmumu un elektroencefalogrammu. Bija astoņi vakarā, bet Lusjēns vēl nebija pamodies. Patlaban viņš gulēja savā pidžamā slimnīcas gultā, seja bija bāla, bet mierīga, tikmēr māte, satvērusi dēla roku, sēdēja līdzās.
Misters Laski pētīja diagrammas un rādīja nopietnu vaigu.
Audzējs, salīdzinot ar iepriekšējo skenēšanu, ir mazliet palielinājies, viņš sacīja. Taču nesaprotu, no kurienes tā bezsamaņa.
5
Un kādēļ? pajautāja tētis, mēģinādams apspiest paniku, kas viņu bija pārņēmusi.
Misters Laski papurināja galvu. Nudien nezinu. Taču pagaidām vēl nevajadzētu uztraukties. Domāju pakontrolēt elpošanu un smadzeņu aktivitāti divdesmit četru stundu garā posmā un konstatēt, vai nav radušās izmaiņas. Un viņu pārbaudīs arī neirologs. Mēģiniet pārlieku neuztraukties. Mūsu komanda ne vienu reizi vien redzējusi, kā pacients atgūstas no komas.
Komas? pārjautāja misis Malholande. Tātad tiktāl.
Rodolfo gulēšana nebija ne prātā. Viņš palika nomodā augu nakti, ar saviem spoguļiem iztaustīdams visas vietas pēc kārtas Belecā un arīdzan citās Tālijas pilsētās, kur vien Lučiano varētu atrasties. Līdzko atausa diena, Rodolfo, ieturējis steidzīgas brokastis, pa parasto ceļu, nevis slepeno eju devās uz Hercogienes pili. Viņš lēnītēm šķērsoja Piazza, kuru cilvēki patlaban uzkopa pēc vakardienas dzīrošanas. Kā lai paziņo Ariannai, ka Lučiano pazudis? Rodolfo nebija pat pateicis, ka zēns atkal saslimis. Un bija vēl kas svarīgs sakāms. Bet labāk visu pēc kārtas.
Rodolfo piestāja un paberzēja acis. Lai gan di Kimiči neizdevās Silviju nogalināt un jaunā Hercogiene bija pašas Silvijas izvēlēta, šorīt kopš daudziem mēnešiem Rodolfo pirmoreiz juta, ka ienaidnieks gūst virsroku.
Ariannu viņš atrada īso audienču zālē.
Labrīt, Jūsu Augstība. viņš, lietišķi paklanījies, sveicināja.
Labrīt, Senator, atņēma Arianna, bet es tā vēl neesmu, vai ne? Es domāju Jūsu Augstību -, kamēr vēl nav notikusi kronēšana.
Tā jau ir, piekrita Rodolfo. Un viens no jautājumiem, kas mums apspriežams, ir ceremonijas sagatavošanas darbi. Mums jāapsver, cik daudz laika nepieciešams, lai sarūpētu vajadzīgos tērpus un tā tālāk.
Ja Arianna tobrīd negrasītos apsēsties, tad piecirstu kāju.
Jau atkal tērpi! Vai tiešām tas ir viss, kam Hercogiene domāta? Gribu zināt, cik naudas ir manā rīcībā, cik stundu dienā man jāstrādā un kad sākšu izdot likumus. Pretējā gadījumā neesmu pārliecināta, vai maz vēlos tikt kronēta, ievēlēta vai neievēlēta.
Rodolfo, pirms atbildēt, ilgi nolūkojās Ariannā, tad nopūtās un nobraucīja seju.
Jums pilnīga taisnība, viņš beigās sacīja. Neviens jums neprasīja, vai vēlaties kļūt par Hercogieni. Jūs esat gandrīz vēl bērns, un, lai gan esmu pārliecināts, ka būsiet lieliska pilsētas valdniece, paies gadi, līdz varēsiet pieņemt lēmumus bez citu palīdzības. Būs ne mazums apnicīgu pienākumu, un darbs reti kad liksies žilbinošs un iepriecinošs. Tomēr, ja jūs, tāpat kā Silvija un es, ticat, ka di Kimiči dzimtai uzticēties nevar un ka viņu ietekmes palielināšanai mūsu valstī jāpieliek punkts, tad neatliek nekas cits, kā vien turpināt Belecas pretošanos. Un tas iespējams vien tādā gadījumā, ja jūs pieņemsiet kronēšanu.