Tas, Lučiano, ir mans talismans, Rodolfo sacīja. Doktors Detridžs man to iedeva. Vai pavērosiet mani, kamēr būšu projām?
Tad, ne mirkli nešaubīdamies, viņš ieslīga bezsamaņā.
Kapsētas dežūrmācītājs, uzmetis acis apbedījamo dzīves datiem, saviebās. Viņam nepavisam nepatika izvadīt jaunus cilvēkus. Ne vien traģisma, pretdabiskuma un izmisušo vecāku dēļ: katram priesterim savā draudzē nākas ar kaut ko tādu sastapties. Nē, to jauniešu dēļ, kas nāca uz bērēm. Dažs labs melnā no galvas līdz kājām, lai gan nekāds sirdsdraugs nav bijis, cits atkal lūkoja tērpties līksmi, it kā aizgājējs kaut ko tādu būtu gribējis.
Meitenes allaž izplūda asarās, un ar zēniem nebija daudz labāk. Un sprediķis jānorunā tā, lai ir kam pieķerties, lai viestu visos cerību, pat ateistos un agnostiķos, kas parasti bija vairākumā.
Piemēram, šie atnākušie vecāki. Pateica, ka neesot nekādi baznīcā gājēji.
-Ja arī būtu, tagad vairs neietu, asi izmeta tēvs. Pēc tā, kas noticis ar Lusjēnu, nešaubos, ka Dieva nav.
Kuš, Deivid, teica sieva, bet arī viņa pajautāja, vai ceremonija varētu būt nereliģioza.
Nu, jūs varat iztikt bez lūgšanām un baznīcas dziesmām. mācītājs iespējami laipni attrauca, bēdu dēļ dāvādams viņiem atlaidi. Varat izmantot dzeju vai citus lasījumus pēc savas izvēles un mūziku, kas, jūsuprāt, dēlam piemērota. Bet vai drīkstu ieteikt bēru sprediķa laikā pārlasīt kopējo Lūgšanu grāmatu? Tajā ir ne mazums tiešām jauku rindkopu, un vienu otru tas nomierina, arī neticīgos.
Beigu beigās viņi vienojās par tradicionālo sprediķi ar divām baznīcas dziesmām: Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils un Jeruzaleme. Māte bija izvēlējusies visu pārējo mūziku, lūgusi dēla draugam nolasīt dzejoli un tad kā vilcinādamās piemetinājusi, lai piemin, ka viņi ir neticīgie.
Mācītājs neapvainojās. Ja jau Baznīca nespēj piesaistīt cilvēkus grūtos brīžos, tad kā lai cer uz panākumiem šaubu mirkļos. Viņš tikai noteica: Paļaušos tikai un vienīgi uz savas ticības spēku.
Un tagad viņš kāpa mazajā koka kancelē, lai sniegtu mierinājumu visiem šiem pārbiedētajiem padsmitgad-niekiem. Baznīcas otrā galā pēkšņi atvērās durvis, un pa tām ienāca kāds pavisam dīvains stāvs. Pirmajā acumirkli mācītājs nosprieda, vai nebūs no bezpajumtniekiem, kas lūko šeit patverties no aukstuma, bet tad apķērās: drīzāk jau cienījama izskata džentlmenis sudrabotiem matiem. Saģērbies kā lomai Šekspīra uzvedumā melnās samta biksēs līdz ceļgaliem, mīkstās krokās krītošā baltā kreklā, samta vestē un apmetnī. Kājās zamšādas zābaki, un tie garie mati. Rokās vīrs turēja melna samta cepuri un sprediķi vēroja uzmanīgāk par uzmanīgu.
*
Paldies tev, Tom, Vikija Malholenda pēc dievkalpojuma teica. Tavs lasījums bija tiešām labs. Tik jauki no tavas puses.
Toms pamāja un paspieda roku Lusjēna vecākiem. Pie otras rokas viņam cieši turējās skaista bāla meitene.
Kas tas tāds? jautāja Lusjēna tēvs, rādot uz dīvaino viru melnajā samtā, kas patlaban runājās ar vienu no jaunajiem. Manuprāt, varētu būt no skolas drāmas skolotājiem, atnācis tieši no mēģinājuma.
Nekad agrāk nav redzēts, atsaucās Toms. Taču viņš apjautājās par Lusjēnu. Izklausās pēc lāga čaļa, tāds satraukts, lai arī jocīgā paskatā.
Tagad viņi stāvēja līdzās ziedu jūrai ap plāksnīti ar Lusjēna vārdu. Lusjēna vecāki bija nolikuši baltu rožu pušķi, par tādām senlaicīgām, kas smaržo, nācās maksāt bargu naudu. Vēlāk būs jāatbrauc pēc pelniem, tos viņi izšķīrās vest uz Venēciju un izkaisīt Lielajā kanālā. Pelnus no Lusjēna un sudraba maskas, kuru viņi apbedītājam bija lūguši ielikt zārkā. Patlaban vecāki stāvēja un gaidīja, lai pateiktos bēru viesiem un tad uzlūgtu viņus mājās uz bēru tēju.
Vai viņu aicināsim? nočukstēja Vikija.
Tieši tobrīd vīrs pienāca pie vecākiem. Viņam bija suģestējoši melnas acis, tāpēc, kad viņš saņēma Lusjēna mātes roku, Vikija aizmirsa pavaicāt, no kurienes vīrs ieradies.
Man tik ļoti, ļoti žēl, vīrs neviltotā sirsnībā sacīja.
Kaut jel viss būtu pavērsies citādi.
Paldies jums, teica Vikija. Un tas ir mans dzīvesbiedrs Deivids.
Vīrs sarokojās ar Lusjēna tēvu un tad pateica kaut ko pavisam dīvainu.
Zināt, jūsu dēls ir dzīvs, tikai citā vietā. Un viņš nekad jūs neaizmirsīs. Viņš par jums domās nemitīgi, tāpat kā jūs par viņu. Izaugs spēcīgs un vesels, un kādudien jūs visi atkal satiksieties.
Asaras aizmigloja Vikijai acis, un, kad skats noskaidrojās, dīvainais vīrs jau bija pazudis.
Kāds no aptaurētajiem, Lusjēna tēvs dusmojās. Acīmredzot reliģiski aptaurētais, no tiem, kas vazājas pa bērēm, ļerkšķēdami par nākamo pasauli. Neņem viņu galvā, neuztraucies.
Viņš mani neuztrauca, Deivid, Vikija teica. Un pēc aptaurētā viņš neizskatās. Patiesībā viņš man sniedza mierinājumu.
*
Lusjēns un Detridžs norūpējušies dirnēja pie Rodolfo gultas. Blakus telpā dega sveces un skanēja triju sieviešu balsis, viņas vēl aizvien bija tepat laboratorijā.
Beidzot šķietami aizmigušais augums, izdvesis dziļu nopūtu, atvēra acis. Rodolfo piecēlās gultā sēdus un novilka no pirksta gredzenu.
Vai satikāt viņus? vaicāja Lusjēns. Vai par mani kaut ko pastāstījāt?
Rodolfo pamāja. Un, izņēmis no krekla krokām baltu rozi, klusi pasniedza to zēnam.
Lusjēns izdvesa:
-Jūs to atnesāt no turienes?
Ne jau tāpat vien, atbildēja Rodolfo. Bet tagad, Maestro, ja jūs neiebilstu, man jāparunājas ar Lusjēnu divatā.
*
Pagāja krietns laiciņš, pirms abi atkal izgāja no istabas. Ārā lauzās ausma, un bāli zilganā Belecas gaisma, kurai līdzīgas nav visā pasaulē, ja nu vienīgi Venēcijā, tagad ieplūda laboratorijā. Lusjēns izskatījās neparasti bāls.
Arianna pieskrēja klāt, lai pasniegtu viņam roku. Visu garo nakti viņa bija runājusies ar Silviju un Leonoru, un Detridžu un ieguvusi lielāku skaidrību par notiekošo. Uz māti un tēvu viņa vairs ļaunu prātu neturēja, nebaidīja arī pašas pienākumi; sirdī patlaban kādām citām jūtām nepietika vietas, tikai aizvien pieaugošajām bēdām par draugu.
Lusjēns viņai uzsmaidīja. Zēns jutās līdz nāvei noguris. Tomēr viņš zināja, ka šajā pasaulē ir vesels. Vēzis viņam līdzi uz Belecu nesekoja, un tagad bija skaidrs, ka viņš no tā ir aizbēdzis pavisam. Tomēr šķita, ka jāpaiet ilgam laikam, lai Lusjēns atkal justos dzīvs un laimīgs.
Dažas lietas mums pa visiem vēl jānokārto, teica Rodolfo. Iedzīvojies mūspasaules notikumos, Lučiano ir zaudējis savējo. Mums jādāvā viņam draudzība, sapratne un aizsardzība. Šaubos, vai Lučiano ir pilnīgā drošībā. Un, tā kā zēns vēl nav pilngadīgs, es piedāvāju kļūt par viņa audžutēvu.
Nē, iebilda Detridžs. Puiškanam lon divi vecāki, un, ja to nevar, tad visu cieņu, augsto lēdij, viņš pagriezās pret Silviju, dzīvo vien ar savu likumīgo vīru slepenībā, ja tas vajadzīgs izdzīvošanai.
Lusjēns apjuka. Hercogienes likumīgais vīrs? Rodolfo izskatījās samulsis, un zēns saprata, ka pa viņa gūsta laiku šeit daudz kas noticis.
Bet varbūt Arianna nemaz nevēlēsies viņu par brāli, — negaidīti piemetināja Leonora. Arianna nosarka. Dīvaini, tante allaž zina, ko teikt viņas vietā.
Tad kas mums atliek? noprasīja Hercogiene. Rūpes par Lusjēnu var uzņemties tikai tas, kas zina viņa noslēpumu.
Elementāri, sarunā iespraucās Detridžs. Es piedāvājos, kauc vecs esmu, būt par puiškana papu, un, tā kā šamā laipnā lēdija piekritusi nākt pie manis par sievu, viņa būs tikpat kā māte. Neredzu šai laulībā nekā ļauna, jo vecajā dzīvē esmu miris un pie savas sievas tai pasaulē tāpat atgriezties nevaru.