Bet Andželo un Tomaso nebija samulsināmi. Viņi bija noķēruši merlino savā tīklā un ielaiduši atpakaļ jūrā, kur tai vieta. Abi bija ar mieru gaidīt, kamēr tā nomirst dabiskā nāvē un tad atstāj savus kaulus krastā, kur viņi tos atradīs kaut kad nākotnē. Tā taču bija laba zīme, un viņi, tāpat kā visi lagūnieši, ticēja zīmēm.
*
Piazza Maddalena bija pilna dejotāju. Hercogienes pilī noritēja lielā balle, kur visas svarīgākās personas bija krāšņākajos tērpos un maskās un baudīja smalkākos ēdienus. Bet tas netraucēja parastajiem beleciešiem svinēt laukumā savus svētkus. Un pēdējās trīs dienas tieši tādus ievadīja.
Patlaban visi kā viens bija labākajos tērpos, gatavi dejot augu nakti daudzo spēlētāju, kas pildīja kolonādes ap piazza , mūzikas pavadījumā. Šonakt visi maskās vīri un sievas, veci un jauni, precēti un nesaistīti. Spilgti krāsainu zīdu, satīna un brokāta, mirdzošu cehīnu un dzīvinošu lenšu vidū stampāja melni tērpts stāvs ar knābainu Mēra Ārsta masku.
Tieši šo masku patlaban varēja redzēt steidzamies uz Hercogienes pili, cilvēks bija nokavējis balles sākumu. Maska piestāja, lai apbrīnotu pūļa gaviļu pavadītu jaunieti, kas pa virvi slīdēja lejup no zvanu torņa. Ejot garām ugunskuram divu kolonnu vidū, cilvēks pielika soli. Lai gan viņš zināja, ka lelle ugunī ir no salmiem, tāds skats vēl aizvien uzdzina drebuli. Nu jau vīrs tuvojās Palazzo, kas bija atjaunota iepriekšējā krāšņumā, trūka vienīgi Spoguļzāles, un viņu ielaida pa sudraba kāpņu gala durvīm. Vīrs iegāja plašajā zālē, ar acīm meklēdams draugus, un apstājās pie durvīm, vērdamies pārpildītajā deju zālē. Pirmā pazīstamā persona bija sieviete, kas patlaban pienāca.
Kur tu biji? bezbailīgi tuvodamies šausminošajam ārstam, jautāja staltais stāvs purpura brokātā un sudraba maskā ar melnām spalvām gar malu.
Piedod, sirsniņ, teica Mēra Ārsts. Man bija jāpabeidz eksperiments. Bet nu esmu šeitan un līksmoju. Viņš paķēra no garāmejoša sulaiņa glāzi vīna. Kur mūsu draugi?
Purpura dāma aizveda viņu zāles otrā galā, kur divi vīri tumšzilā samtā un melnās maskās bija aizrāvušies improvizētā cīniņā. Garāka auguma jaunāks sarkanmatis arle-kīna tērpā un baltā grimā abus uzmundrināja.
Fiorentino gūst virsroku! sauca arlekīns, kad sīkākā auguma zilsamtis piespieda otru pie grīdas.
Pieprasu pārspēli, izdvesa smagākais virs, smiedamies zem sava brāļa auguma.
Paskat, viņi pat maskās nemaina tikumus, teica sud-rabmatis melnā samtā un sudraba lapsas maskā, uzsizdams Mēra Ārstam uz pleca.
Sveiks, veco zēn, atsaucās Doktors, draudzīgi atbildēdams ar to pašu. Kur tad jaunie?
Rau, tur, pamāja vīrs melnajā samtā, rādot uz glītu pārīti, kas patlaban grasījās laisties dejā. Tieši tobrīd pie vīra melnajā samtā pienāca dāma zaļā zīda tērpā un zaļā, cehinām rotātā maskā un ar Belecas sievietes pārdrošību pieprasīja deju. Viņš negribīgi piekrita.
Vai jums, Senator, ir skumjš prāts? klusā balsī pavaicāja sieviete, violetajām acīm mirdzot zem maskas.
Silvij! viņš nočukstēja, satverdams viņu ciešāk. Vai nebaidies, ka pazīs?
Karnevālā? viņa izsmējīgi teica. Manuprāt, šeit ir drošāk nekā jebkur. Labās rokas vidējā pirkstā dāmai bija vīrieša sudraba gredzens. Un viņam viņas. Vismaz to viņi savā vēl aizvien slepenajā dzīvē varēja atļauties.
Jaunā Hercogiene bija sudraba taftā, bet maska bija Burleskas vecmāmiņas darinātā sudraba mežģīņu fantāzija. Partneris, slaids jaunietis melnām cirtām pelēkā samta apmetnī un sudraba kaķa maskā, likās kā viņas ēna.
Abi virpuļoja pa zāli, radot ap sevi plašumu, pārējiem atkāpjoties, lai atbrīvotu vietu Hercogienes apjomīgajam, virpuļojošajam tērpam un dejotāju zibošajām kājām.
Vai tik neesi bijis deju kursos! smiedamās un pavisam bez elpas beidzot piestājot, apvaicājās Arianna.
-Jā, elsa Lusjēns. Varu saderēt, tev ne prātā nenāca, ka Doktors Detridžs savā laikā bijis dejas dēmons. Viņš nosprieda, ka šovakar man viņam jādara gods.
Dejot tu dejo labāk nekā airē, zobojās Arianna.
Dod man laiku, attrauca Lusjēns. Man ir ne viens vien skolotājs.
Mēra Ārsts bija aplaudējoša pūļa priekšgalā, kad Hercogiene ar partneri atstāja deju grīdu.
Paņemsim pa saldējumam, ierosināja Arianna. Šajā tērpā ir tik karsti.
Šobrīd viņa Palazzo jutās jau krietni omulīgāk. Kopš brīža, kad viņu sudraba kāpņu galā kronēja un oficiāli iecēla Belecas pilsētas Hercogienes godā, visi bija tik vēlīgi. Nebija nemaz viegli, ja katru mīļu stundiņu apkārt ir kalpotāji, kas nolasa no acīm visu, kas tev vajadzīgs, un nodrošina visu, ko vēlies. Patlaban sulainis ienesa divas stikla glāzes pēc melonēm smaržojoša saldējuma, un, viņiem ejot pie atspirdzinājumu galdiņa, ledus kristāli dzirkstīja gluži kā Merlino salas muzeja dārgumi.
Arianna, graciozi pamājusi partnerim, ieslīdēja galerijā, kas ieskāva Palazzo pagalmu. Lučiano nostājās līdzās un baudīja saldējumu, kas liegi kusa uz mēles un vēsināja kaklu. Viņam salīdzinājumā ar Ariannu jāpierod pie daudz kā vairāk. Pirmajās dienās pēc tā, ko Detridžs bija iedēvējis par pārtulkošanu, Lusjēns bija sastādījis sarakstu gan galvā, gan uz. papīra ar to, ko viņš vairs nekad nepiedzīvos.
It kā sīkumi, bet pēkšņi tas viss šķita tik nozīmīgi. Nekad viņš vairs neies uz futbola maču vai filmu, neēdīs picu un nebaudīs karstu dušu. Nekad neskatīsies TV un negrauzīs popkornu, nedz arī brauks metro vai peldēsies baseinā. Nekad negulēs zem pēļa un nepirks loterijas biļeti vai Game Boys un nekošļās košļeni. Nekad nelidos lidmašīnā un netrauksies ar rolleri, un nevilks džinsus. Nekad neliks skolas eksāmenus, pat neies vēlēt, nedz arī likumīgi iedzers krodziņā. Saraksts kļuva aizvien garāks.
Lusjēns neierakstīja, ka neredzēs draugus vai vecākus, jo prāts vēl aizvien, viņus atceroties, atslēdzās. Taču maz-pamazītēm, piepalīdzot Rodolfo un jaunajiem audžuvecākiem, nāca atklāsme, ka, aizvadot atlikušo dzīvi Belecas pavalstnieka statusā, bija savi plusi. Pats labākais, ka viņam šeit jau ir draugi, labi draugi. Tāpat omulīgas mājas ar Detridžu un tanti Leonoru, kas tagad bija precēts pāris.
Un arī darbs kā Rodolfo māceklim, jāatzīst, bija labāks par jebkuru citu, uz kuru viņš varētu cerēt vecajā dzīvē. Bija spriests par Lusjēna sūtīšanu uz universitāti Padāvijā pēc pāris gadiem. Lusjēns apzinājās, ka ir viens no privileģētākajiem cilvēkiem Belecā, tuvs draugs jaunajai Hercogienei un viņas reģentam. Bet pats labākais, protams, bija tas, ka viņš vispār dzīvoja.
Turklāt viņš bija arī gluži turīgs, viņam piederēja no kanāla izbagarētais sudrabs un atlīdzība no iepriekšējās Hercogienes par viņas izglābšanu sazvērestības laikā. Hercogiene! Lusjēns nešaubījās, ka bija manījis viņu ballē dancojam ar Rodolfo.
Tas bija viņai raksturīgi. Lai gan Silvija ar Zuzannu un Gvido Paroļu, pārdzimušo slepkavu, un saviem uzticamajiem kalpotājiem patlaban dzīvoja Padāvijā, viņa laikpalai-kam tomēr klusiņām atslīdēja līdz Belecai, papilnam izbaudīdama jauniegūto brīvību, klaiņoja pa ielām bez pavadoņiem, uzlasīdama tenkas, kuras varētu noderēt notiekošajā cīņā pret di Kimiči. Un lai tiktos ar Ariannu.
Neparasta ģimene, Lučiano, beigdams ēst saldējumu, prātoja: vecāki nedzīvo kopā ar bērnu, un vīrs dzīvo šķirti no sievas. Taču jāatzīst, ka visi trīs satiek labāk nekā daudzas viņam zināmās ģimenes iepriekšējā pasaulē. Jo ilgāk Arianna pali bija Hercogiene, jo labāk, šķiet, saprata māti.