Tas jaunais cilvēks, rau, tur. Vediet viņu augšā.
Visi pagrieza galvu, arī Lusjēns. Hercogiene rādija ar pirkstu. Tieši uz viņu. Nē, tas ir pārpratums, viņš protestēja. Neesmu šeit, lai kļūtu par mandoljeru.
Taču spēcīgas rokas Lusjēnu jau stūma uz skatuvi. Viņa acis tramīgi meklēja Ariannu. Vienu mirkli meitenes seja pūlī tā kā pavīdēja bezgala nikna. Un tad viņa jau bija projām. Lusjēnu grūda uz Hercogienes pusi, un zēns juta, ka viņas klātbūtne hipnotizē.
Hercogienes acis mirdzēja cauri sudraba taureņa maskai. Tās bija violetas, tāpat kā Ariannai. “Laikam tā šeit parasta lieta,” Lusjēns nosprieda. Balss bija zema un maiga, un smaržot Hercogiene smaržoja neaprakstāmi brīnišķi. Lusjēna māte smaržas tikpat kā nelietoja, un ar meitenēm viņam nekādas pieredzes nebija, un tagad zēns bija tuvu ģībonim.
Hercogiene pastiepa roku, ar tādu labvēlību viņa šodien bija pagodinājusi tikai vienu, varbūt divus kandidātus.
Kā jūs sauc, jauno cilvēk? viņa jautāja.
Lučiano, atbildēja Lusjēns, atcerēdamies Ariannas variantu.
Lučiano, lēnām atkārtoja Hercogiene, izgaršodama zilbes kā īpaši smalku kūku.
Lusjēns juta, ka vaigi svilst. Ko Arianna bija teikusi? Visiem zināms, ko Hercogiene dara ar izskatīgākajiem. Zēns jutās ne savā ādā. Viņš negribēja būt ne mandoljers, ne kāds no Hercogienes favorītiem. Šobrīd Lusjēns vēlējās tikai vienu tikt mājās, lai apkārt viss būtu skaidrs un saprotams. Bet tajā pašā laikā Lusjēns nojauta, ka varētu būt mandoljers; šeit, Belecā, viņš bija pietiekami stiprs, un mandola ir pavisam kas cits nekā plakandibena laiva.
Tu man atsauc atmiņā kādu jaunu cilvēku, kuru izvēlējos pirms daudziem gadiem, sacīja Hercogiene, un pēc balss Lusjēns noprata, ka viņa smaida. — Jā, manuprāt, no tevis izveidosies smalks mandoljers. Esi sveicināts Skolā!
Pūlis pieklusa. Ja Arianna vēl bija šeit, tad, redzēdama Lusjēnu starp veiksmīgajiem kandidātiem kopā ar Hercogieni nokāpjam no skatuves, viņa nebija izdvesusi ne skaņas. Lai cik stiprs Lusjēns šajā sapņu pilsētā jutās, tomēr pārņēma izjūta, ka tā visa viņam ir par daudz.
Mandoljeru kursam atlasītos jaunekļus visi kā viens izskatījās mazliet vecāki par Lusjēnu kā jērus aizveda uz jaunajām mītnēm. Visiem bija tuvinieki, kas apmīļo un, lai arī ar asarām, tomēr lepni pavada. Pat Lusjēnu pāris reižu apmīļoja bezgala sajūsminātas mātes un māsas.
Beidzot viņš bija viens savā istabiņā ar koka gultu, vecmodīgu, kokgriezumiem rotātu lādi, porcelāna krūzi un bļodu. Draudzīgais pavadonis, kas viņu šurp atveda, bija teicis: “Līdz ritam mazā gaismiņā!” un tad aizgājis. Lusjēns sēdēja uz gultas malas, seju paslēpis rokās. Zēns nekādi nespēja aptvert notiekošo, un piepeši viņu pārņēma smags nogurums. Viņš uzmeta kājas uz cietā matrača un nolika galvu uz spilvena. Mēģinādams iekārtoties ērtāk, zēns juta kaut ko duramies sānos un, taustīdamies zem vilnas vamža, izvilka no pidžamas kabatas Venēcijas grāmatiņu.
Gulēdams ar grāmatiņu saujā un pārlikdams, vai jelkad redzēs mājas, Lusjēns pēc brīsniņa ieslīga dziļā miegā.
3. nodaļa. Dārzs gaisā
Atgriešanās paša ķermenī notika ar pēkšņu grūdienu. Lai nu kā, bet tieši tā viņš to izjuta. Acumirklī krūtīm uzgūla bezgalīgs nogurums. Ja Lusjēns jau neatrastos gultā, droši vien tagad nogāztos zemē. Rīkle izkaltusi un jutīga. Viņš pacēla roku, lai aptaustītu matus, bet tur nebija nekā cita kā vien kaila galva. Acīs sariesās asaras; zaudēt matus pa otram lāgam bija vēl jo sāpīgāk.
Tātad tas tomēr bija sapnis. Bet amizants sapnis. Tik ticams. Un kā viņš varēja ne no šā, ne no tā izgudrot Ari-annu un Hercogieni, un visu neticamo pilsētu, kas it kā bija un tomēr nebija Venēcija? Tas viss tik ļoti līdzinājās īstenībai, ka gultai piekaltā dzīve likās kā ļauns murgs, un Lusjēns gandrīz vai sajuta Ariannas vamzi un bikses. Bet nekā. Mugurā bija tikai zilā pidžama, kurā viņš bija aizgādāts uz Belecu.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca tēvs.
Labrīt, dēls. Tu izskaties mazliet labāk. Vaigos atgriezies sārtums.
Lusjēnu dzirdētais pārsteidza. Viņš likās kā caur elles dzirnām izmalts. Tā vai citādi, kontrasts ar Belecu, kur viņš bija juties tik mundrs un vesels, bija pārāk liels. Un šobrīd, kad viņš ir atkal savā ķermenī, bija varbūt tikai kādu nieku labāk nekā iepriekš. Vai varbūt savā gultā. Vai arī kādā citā ziņā.
Rīkle vēl sāp? līdzjūtīgi apvaicājās tētis. Tu vari rakstīt grāmatiņā, neaizmirsti!
Grāmatiņa! Lusjēns izslidināja to no kabatas un ierakstīja: “Pastāsti man vēl kaut ko par Venēciju.”
Ariannas vecāki spēra vai zemes gaisā, bet meitene nelikās to manām. Pēc tam kad Hercogiene aizsauca Lusjēnu uz skatuvi, Arianna, vaigiem kaistot, pa sānieliņām metās atpakaļ uz Santa Madalēnu, kur pietauvotas stāvēja vairākas laiviņas. Ar Scuola pieteikšanās maksai sakrāto naudu meitene uzpirka laivinieku, lai tas nogādā viņu atpakaļ Toronē.
Nācās krietni papūlēties, lai nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru īstu belecieti pierunātu doties projām no pilsētas. Vīrs burkšķēja vienā laidā līdz pašai salai, bet Arianna nelikās dzirdam. Ar vienu roku ieķērusies laivas malā, ar otru viņa spieda ciet muti, lai izmisumā nebrēktu.
Vai tad tas ir godīgi? Lučiano, tas puika, sagrāva Ariannas plānus tikpat kā kāršu namiņu un tad vēsā mierā iekāpa viņas vietā. Kaut kur saprāta dziļumos Arianna juta, ka zēns tur nav vainojams, Hercogienei acīs taču viņš tīšām nelīda. Tāds vientiesis neko nezināt par Hercogieni, neko par mandolu lietu, pat par Belecu ne.
Bet citā prāta stūrītī gruzdēja mežonīga greizsirdība. Ar tumšajām acīm, cirtainajiem matiem un kautro smaidu Lu-čiano drīz vien airēs tūristus pa Lielo kanālu pretī veiksmei, drošai veiksmei. Par to, ka Hercogiene viņu izvēlēsies arī sev, Arianna nešaubījās ne mirkli. Lusjēns gan izskatās tikai nule kā sasniedzis piecpadsmit gadu slieksni, kā Scuola ziņojusi savos uzņemšanas noteikumos, turklāt tik trauslu augumu, tomēr viņa pievilcība nodrošina vietu Skolā. Turklāt viņš pat nebija belecietis, pat ne tālietis.
Arianna, atslābinājusi roku, iemērca plaukstu ūdenī, tad apslacīja seju. Nu viņi jau kuģoja atklātā lagūnā, tālu prom no sāļajiem kanālu ūdeņiem. Lusjēns teicās esam anglis, tam Arianna ticēja, kaut arī viņš runāja tāliski, bet visam pārējam vairs ne. Kāpēc lai viņa ticētu? Lusjēns ieminējās par slimību, lai gan, skaidrāks par skaidru, bija vesels, teicās esam plikgalvis, kad uh! Pie šīs domas Arianna no-sprauslojās. Melo vienā melošanā. Visam Lusjēna stāstam nav nekādas jēgas. Varbūt viņš arī nav vientiesis, tomēr negants viltnieks gan.
Brīdī, kad laiva sasniedza Torones piestātni, Ariannas ugunīgais niknums bija jau noplacis līdz trulam, rūgtam izmisumam. Sardze, izsūtīta jūrā vērot viņas atpakaļ-braucienu, pēc rokas pacelšanas sveicienam aizbrāzās pa galvenā kanāla krastmalu, bet Arianna vilkās mājup.
Arianna labāk par visiem zināja, kādu satraukumu Toronē izraisījusi viņas prombūtne. Viņa bija Figlia clellt Isola Salas meita. Vienīgais bērns, kas pēdējo divdesmit gadu laikā šeit piedzimis.
Toronē visi bija krietni gados. Ariannai nebija rotaļ-biedru, vienīgi tēvs ar māti un abi daudz vecākie brāļi. Toronē vispār bija maz ģimeņu. Ariannas tēvs Džanfranko, nodzīvojis salā visu mūžu, bija maza katedrāles muzeja kurators. Torones katedrāle bija senākā celtne visā lagūnā, būvēta pirms daudziem gadsimtiem, kad Belecas vietā vēl stiepās purvs. Tūristi brauca šurp no visas pasaules, lai apskatītu katedrāli ar brīnišķīgajām sudraba mozaīkām.