Bet nedz veikalu, nedz ari skolas Toronē nebija. Arianna uz skolu Merlino, lielo salu, kur strādāja un namiņā jūras krastā dzīvoja brāļi, brauca laivā. Tur bija arī tirgus, kurā pārdeva pārtiku un greznumlietas no cietzemes. liet vasarā Toronē ik dienu sabrauca tirgotāji no mazākās Burleskas salas, atveda kūkas un vīnu, mežģīnes un stikla izstrādājumus un pārdeva to visu tūristiem. Turpretim ziemā Toronē bija tikai zivis no Merlino un tas, kas izauga salā. Tieši ziemas mēnešos Arianna visdedzīgāk sapņoja par bēgšanu.
Ariannas māte Valērija izsteidzās no balsinātā namiņa un paskarbi apskāva bēgli, reizē atviegloti raudādama un smiedamās, taču pēc brīža sāka bārties un kaunināt. Sardzes vīri laivā aizšāvās uz katedrāli, lai uzmeklētu Džanfranko un pavēstītu jaunumus.
Kur tu biji? Valērija nebeidza taujāt. Mēs raizējāmies, vai traki palikdami. Tomaso un Andželo nevar atrast sev vietu. Šodien viņi pelnījuši jauku brīvdienu, bet vai zini, ko viņi dara? Izbrauca ar laivu jūrā un tagad mēģina piekļūt Belecai, cik tuvu vien drīkst.
Arianna nomurmināja kaut ko par dabisko vajadzību kārtošanu un tad nomaldīšanos pūlī. Meitene ij necerēja, ka viņai noticēs. Ja nebija iespējams atrast brāļus, tad varēja palūgt vietu jebkurā laivā, kas brauca atpakaļ uz salām. Galvenais taču bija tikt projām no pilsētas.
Arianna tā īsti pat nebija izlēmusi, ko teiks ģimenei, ja Scuola viņu uzņems. Plāns beidzās ar iestāšanos Skolā. Varbūt, uzsākusi mācības, viņa savā blēdībā atzītos un Hercogiene būtu spiesta nākotnē pieļaut arī meiteņu apmācību. Taču, ja pavisam godīgi, diez vai pēc viņas uzdrīkstēšanās Skolu pārplūdinātu meiteņu pieteikumi. Ariannas plāni bija viņas plāni, un tikai.
Bārienu krusa bira un bira, un nenorima augu dienu; mājup atsteidzies, pievienojās arī tētis un brāļi, kas izsalkuši un apjukuši bija atgriezušies pēcpusdienā. Pat kaimiņi iemeta aci, lai redzētu, ka Arianna ir sveika un vesela, un pēc tam, jūtot līdzi vecākiem, purināja galvas par viņas negantību un nepaklausību.
Ariannai jau sen bija līdz kaklam allaž atrasties uzmanības centrā. Viņa ne vienu reizi vien bija vēlējusies, lai To-ronē būtu arī cili bērni, tad viņas nasta nebūtu tik smaga.
…un neviens nezina, cik ilgi tā vēl būs, nobeidza tētis. Ūdens ceļas katru gadu, un, ja netiks būvēti aiz-sargsprosti, pilsēta pazudīs jūras dzelmē tāpat kā Atlantīda.
Beleca tā nevarēja būt. Lusjēns bija drošs, ka sapņu pilsēta negrimst, lai gan pats neapjauta, kā to zina. Beleca nekāda nolemtības pilsēta nebija, tik rosīga, plaukstoša, pašpārliecināta. Turklāt, viņaprāt, Hecogiene, lai cik maz viņš to pazina, tomēr neļautu, lai jūra viņai nolaupa pilsētu.
Vai tevi interesē Venēcija? pajautāja tētis. F.s varētu atnest kādas grāmatas no bibliotēkas.
Lusjēns pamāja un uzrakstīja: “Vai tu kādreiz esi tur bijis?”
Tētis mazliet apjuka.
Vienvienīgu reizīti, viņš atzinās. Pirms iepazinos ar tavu mammu.
Lusjēns acumirklī saprata, ka tētis tur bijis kopā ar jaunības draudzeni.
“Vai tu biji arī kādā no salām?” viņš uzrakstīja.
Tēvs tā dīvaini viņā paskatījās.
No kurienes tev zināms par salām? Manuprāt, es tās pat nepieminēju. Mjā, mēs turp aizbraucām. Gribēju teikt, aizbraucu. Biju tajā, kur pūš stiklu, tad citā, kur visas mājas nokrāsotas dažādos toņos, un vēl kādā tur ir sena katedrāle ar zelta mozaīkām.
“Torone?” uzrakstīja Lusjēns.
Man tur viss likās lipīgi salds, samulsis atzinās tētis.
Bet nosaukums tiešām līdzīgs. Būs labāk, ja iešu un sadabūšu tev tās grāmatas.
Tiklīdz tētis bija projām, mamma ienesa brokastis. Lusjēns pieveica pāris karotes piemirkušu graudu pārslu un pustasīti tējas, tad, spēkus zaudējis, atslīga spilvenos. Viņš vēl dzirdēja noklikšķam durvis, kad mamma ar paplāti devās projām, un tad ieslīga smagā snaudā.
Lusjēns pamodās, sapnī nosvīdis: viņš stāvēja spīdīgas melnas laivas galā un rokā turēja garu airi. Hercogiene bija tālāk, laivas otrā galā, un rakstīja grāmatā piezīmes, kā atzīmēdama viņa veikumu.
-Ja nesasniegsi rekordu, viņa teica, noņemšu masku.
Sapnī tas likās pats drausmīgākais. Lusjēns labprātāk piespieda sevi pamosties nekā aci pret aci tikties ar briesmām, kas, viņaprāt, glūnēja no maskas apakšas. Bet te, sakarsušam un aiz bailēm nosvīdušam, viņam ienāca prātā interesanta doma. Ja šis ir sapnis, tad tas iepriekšējais gan ne. Šis bija parastais šausmeņu gabals no Belecas nakts
vizītei piemītošās loģiskās realitātes. Turpretim pilsēta ar Ariannu un Hercogieni ir reāla; par to viņš nešaubījās. Tagad atliek tikai izdomāt, kā tur atgriezties.
Nākamā diena bija svētdiena, un, lai gan vecāki ar Ariannu vēl aizvien nerunāja, Santa Madalēnas gadskārtējo misi meitai tomēr liegt nevarēja. Visa ģimene jau mazā gaismiņā laivā devās uz Belecu un tur pietauvojās pie Piazetta līdzās daudziem citiem lagūniešiem.
Klusajā katedrālē Ariannas skats aizklīda līdz galerijai, kas veda uz Loggia degli Ārieti , kurā viņa iepriekšējā apmeklējuma laikā bija aizvadījusi neomulīgo nakti starp auniem. Vienā no koka ejām, kas zem paša jumta veidoja labirintu, Ariannas skatu piesaistīja stāvs brūnā talārā. Meitene atcerējās, ka tieši tādu vai arī līdzīgu bija manījusi, kāpdama augšā uz slēptuvi.
Toreiz Arianna, steigšus īstenodama savu nodomu, redzēja viņu pa acu galam, bet patlaban, visapkārt dūcot dievkalpojumam, pietika laika pārdomām. Kāpēc mūks toreiz bija katedrālē, nevis ārā kā visi citi, kas vēroja uguņošanu?
Belecieši, arī priesteri un mūki, vairāk uzmanības pievērsa valsts ceremonijām un svinībām nekā reliģijai. Lagūnā pats galvenais bija tradīcijas. Tradīcijas un māņticība. Tieši tāpēc jau Ariannas ģimene šobrīd te bija, jo pēc tradīcijas, braukdami uz misi Santa Madalēnas bazilikā nākamajā svētdienā pēc Laulībām ar jūru, salinieki ignorēja savu baznīcu, pat Torones dievnamu. Hercogiene patlaban bija apsēdusies redzamā vietā pirmajā rindā, slaida kā zaļoksna līgava, visa baltā, ar sudraba kaķa masku.
Visus savas dzīves piecpadsmit gadus Arianna bija pakļāvusies rituālam, un tajos allaž bija viens un tas pats. liet ne šodien. Tikko izgājuši no katedrāles, vecāki stūrēja uz šaurajām ieliņām centrālā laukuma ziemeļu pusē.
— Apciemosim tanti Leonoru, tas bija viss, ko viņai paskaidroja.
Un tad viņi jau bija Džanfranko brāļasievas mājās, aiz Campo San Salien, kur Ariannai allaž patika ciemoties apbrīnas vērtā dārza un akmens strūklaku dēļ. Ar ūdeni apjoztas pilsētas sirdī ūdens šķita kas neparasts. Bet viens gan šobrīd bija skaidrs: apciemojumā nekādi draudi neslēpjas.
Leonora visus laipni uzņēma un ielēja sarkanvīnu. Tomēr gaisā virmoja spriedze. Ariannas brāļi nervozi dīdījās uz Leonoras garkājaino krēslu malām. Džanfranko no-skremšļojās.
Tā kā tu, Arianna, nepaklausīji ne vien mums, bet arī pilsētas likumiem, viņš iesāka, pakļaudama briesmām sevi un likdama mums uztraukties, palūdzām tanti, lai viņa kādu laiciņu ļauj tev padzīvot šeit. Varbūt tad izmetīsi Belecu no galvas. Varbūt iemācīsies novērtēt mājas, kuras, lai arī nav nekādas jautrās, ir drošas un kurās ir tevi mīloši cilvēki.