Beidzis sev tik neierasti garo runu, tēvs izšņauca degunu. Arianna bija gatava mesties viņam ap kaklu, vienīgi pārsteigumā nespēja pakustēt. Un tas būtu sods? Tikpat labi bērnam, kurš nočiepis marcipānu, varētu piespriest veselu nedēļu saldumu veikalā. Arianna tanti tikpat kā nepazina, zināja tikai, ka viņai nav bērnu, bet tantes vīrs, Džanfranko vecākais brālis, pirms dažiem gadiem aizgājis viņsaulē, atstādams vērā ņemamu bagātību, kurā iedzīvojies, pārdodams tūristiem greznumlietiņas. Māja bija labiekārtota, bet Leonora vēlīga. Turklāt vēl Belecā! Arianna nespēja ticēt, ka tik viegli tikusi cauri.
Bet, kolīdz vecāki un brāļi sāka atvadīties, meitenes acīs neviļus sariesās asaras. Lai gan dzīve Toronē Ariannu garlaikoja ar dažu cilvēku bezgalīgo apnicīgumu un piedzīvojumu trūkumu, tomēr viņa, juzdama ilgas pēc mājām, tagad piekļāvās mātei, lūgdama piedošanu.
*
Lusjēns, pamodies cietajā gultiņā, vēroja saules gaismu, kas plūda pa logu. Palūkojies ārā, viņš ieraudzīja zaļu kanālu zem spoži zilām debesīm.
Lusjēns atkal bija te. Šķiet, Belecā ir jau nākamā diena, lai gan tobrīd, kad viņš atstāja savu pasauli, tur valdīja nakts stunda. Diena Londonā bija bezgala drūma un pagāja gultā, to atdzīvināja vien krāsainie attēli tēta atnestajās bibliotēkas grāmatās par Venēciju.
Lusjēns pieskārās ar roku galvai, gandrīz vai neuzdrīkstēdamies cerēt, bet pirksti ieslīga biezās matu cirtās.
Pie durvīm klusi pieklauvēja, un tad pa tām pabāza galvu ērmīgs vīrelis.
Aši, viņš čukstēja. Mums jāskrien, kamēr neviens neattopas, ka tevis te nav.
Negaidīdams atbildi, vīrs satvēra Lusjēnu aiz elkoņa un veda ārā no istabas, pāri pagalmam, lejā uz Scuola piestātni, kur pietauvota gaidīja spoži melna mandola. Iestūmis Lusjēnu laivā, vīrs to meistarīgi iestūrēja kanāla vidū un tad iespaidīgā ātrumā traucās projām.
Kurp mēs dodamies? vaicāja Lusjēns, nevarēdams saprast, vai tas ir glābiņš vai nolaupīšana. Patlaban lieti noderēja Belecā gūtā pieredze, un Lusjēns, secinājis, ka laiva peld pa straumi, tīksmi atslāba, juzdamies neparastajā gaisotnē gluži vienkārši vesels.
Uz laboratoriju, īsi attrauca mandoljers. Sinjors Rodolfo jūs jau gaida.
Tā kā šis vārds Lusjēnam neko neizteica, viņš apklusa, tikmēr mandola slīdēja uz piestātni, kas noteikti atradās kaut kur netālu, varbūt otrpus lielajam Piazza, kur viņš bijis iepriekšējā dienā. Lusjēns manīja katedrāles sudraba kupolus vīdam turpat virs jumtiem.
Zēna pavadonis taisni no kanāla tagad soļoja augšā pa marmora pakāpieniem, iekšā pa smagām koka durvīm, kas, šķiet, pastāvīgi bija atvērtas. Mājā vai pilī, lai kas tā būtu, valdīja tumsa, un Lusjēns paklupa, jo acis pēc spožās saules gaismas virs kanāla tagad ar grūtībām pielāgojās tumsai.
Augšup un vēl augšup, līdz Lusjēns saprata, ka augstāk vairs nav, kur kāpt. Mandoljers apstājās pie smagām koka durvīm, pieklauvēja un, atvēris tās, stūma Lusjēnu iekšā.
Lusjēns, stāvēdams uz. sliekšņa, mēģināja aptvert, pēc kā telpa izskatās. Darbnīcas, ķīmijas laboratorijas un bibliotēkas mistrojums. No griestiem nokārušos izbāztu aligatoru gan nemanīja, bet tas, bez šaubām, te labi iederētos. Telpa mudžēja no ādas vākos iesietām grāmatām, plauktos rindojās burkas un stikla pudeles ar krāsainiem šķīdumiem un nezināmiem priekšmetiem. Turpat bija redzami milzu globusi, bet stendā vīdēja dīvainu metāla apļu struktūra: Saules sistēmas modelis. Lusjēns nešaubījās, tas kustējās.
Istabas stūrī pie loga ar zemu palodzi sēdēja cilvēks, ģērbies melnā samtā. Tērps izskatījās dārgs, un Lusjēns acumirklī noģida, ka tā ir nozīmīga persona, lai gan to pauda ne tik daudz viņa drānas, cik izturēšanās. Vīram bija sudraboti mati, un pats viņš bija slaids un kalsns. Sakumpis kā ērglis zarā, viņš sēdēja atzveltnes krēslā.
Taču nekā biedējoša šajā cilvēkā nebija, kaut arī no viņa plūda apvaldīts spēks. Cilvēks pateica kalpam Alfredo, lai tas iet, un Lusjēns dzirdēja aiz viņa smagi aizcērtamies durvis.
Sumināts, teica Rodolfo.
Vīra acis sajūsmā mirdzēja. Likās, ka viņš aiz prieka tūlīt sāks berzēt rokas.
Es tevi jau gaidīju.
Cilvēks, kas mani atveda, teica to pašu, Lusjēns apmulsis atsaucās. Bet es nezinu, kā. Gribu teikt, nezinu, kā es šeit nokļuvu. Vai arī kālabad.
Bet tev taču vajadzēja noprast, ka tas ir kaut kā saistīts ar grāmatiņu, teica Rodolfo. Proti, tu to paveici jau divas reizes.
-Jā, bet… Lusjēns apklusa. Kā šis cilvēks zina par grāmatiņu un divām reizēm? Mājās, mēģinot aizmigt ar grāmatiņu rokā, pagāja vesela diena miegs nāca smagi kā pret kalnu. Grāmatiņu, pirms parādījās svešinieks, Lusjēns bija iebāzis atpakaļ kabatā, un tā vēl aizvien bija turpat, lai arī paslēpta zem Ariannas beleciešu viltus zēna tērpa, kas Lusjēnu, redzot to atkal sev mugurā, iepriecināja.
Es nezināju, vai tu esi tas, ko gaidu, Rodolfo teica.
Taču, ieraugot tevi pie Scuola Mandoliera, šaubas izgaisa.
Es jūs tur gan nemanīju, teica Lusjēns.
Mani tur nemaz nevajadzēja manīt, Rodolfo atbilde skanēja vienkārši.
Viņš piecēlās un pamāja, lai Lusjēns seko tumšajā istabas stūrī, kur sienu sedza sudraba brokāta aizkars. Kad Rodolfo to atvilka, Lusjēns acumirklī nespēja aptvert, kas tur atrodas. Izskatījās pēc televīzijas ekrānu pults, kaut gan tas skanēja moderni un atbilda augstāko tehnoloģiju līmenim, bet kā lai netic acīmredzamajam?
Seši miniatūri ovāli spoguļi greznā ierāmējumā, iespējams, ziloņkaulā, rādīja kustīgas ainiņas, dažas Lusjēnam šķita tādas kā redzētas. Scuola un Piazza, kur viņš pirmoreiz ieraudzīja Ariannu, tad vēl varbūt kaut kas līdzīgs lielās katedrāles interjeram un trīs citas vietas, visas bagātīgi greznotas, tās likās neredzētas, tomēr laikam atradās kaut kur tepat Belecā.
Zem spoguļiem rindojās sarežģīta kloķu rinda robainām malām un misiņa svirām dažas līdzinājās zodiaka zīmēm, bet dažas Lusjēns redzēja pirmoreiz. Viņš vairs nepūlējās saprast, kas te notiek. Nudien, vieglāk ļauties domai, ka Beleca ir sapnis.
Rodolfo pamāja uz spoguļa pusi, kurā vīdēja Scuola Mandoliera, un Lusjēns, it kā atgriezies iepriekšējā dienā, palūkojās uz sevi no malas. Gluži kā apburts viņš skatījās, kā ovālajā spogulī ieslīd neliela mandola un no tās vieglā solī izkāpj elegants miniatūrs stāvs, kuru, verdziski klanīdamies, ielenc Skolas ierēdņi.
Vai tā ir Hercogiene? Lusjēns jautāja.
Būs ieradusies pārbaudīt savus jaunos rekrūšus, paskaidroja Rodolfo. Viņa droši vien brīnīsies, kas noticis ar tevi.
Tas spogulis, spogulis uz sienas, iesāka Lusjēns. Bet Rodolfo izlikās nesaprotam. Maģija, piebilda Lusjēns.
Nepavisam, Rodolfo negribīgi atbildēja. Zinātne.
Tad tā jūs mani redzējāt, secināja Lusjēns. Bet kā jūs zinājāt, ka esmu tas, kuru gaidāt? Vai tāpēc, ka nelīdzinos belecietim?
Rodolfo uzmeta Lusjēnam caururbjošu mirkli. Vai tad tu tiešām nesaproti? viņš vaicāja. Nāc nu, paskaties pats.
Rodolfo piegāja pie zemā loga un, atvēris to, pārmeta garās kājas pār palodzi. Arī Lusjēns pārsteigts tuvojās logam, tad ārpusē ieraudzīja tādu kā jumta dārzu. Rodolfo pamāja, un zēns sekoja.
Tā bija oāze pilsētas sirdī. Lusjēns acumirklī noģida, ka dārzs aizņem vairāk vietas, nekā izskatās. Tas pārklāja daudz plašāku laukumu nekā ēkas jumts, uz kura viņi šobrīd stāvēja. Dārzs stiepās tāltālu, un Lusjēnam likās, ka tālumā redzami pāvi.