Mērija Hofmane
Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta
Pateicība
Paldies maniem itāliešu konsultantiem: Edgardo Cajini (Hdgardo Zagbini ) no Young Book Trust un Karlai Poesio (Carla Poeslo) Florence. Paldies ari Gracielai Rosi (Graziella Rosi) par palīdzibu un laipnību, veidojot sešpadsmitā gadsimta Auna zvaigznāju, Roberto Filiani par neiztrūkstošajām e-vēstulcm ar ziņām par Palio, Rubenam Raitam (Reuben Wright ) par biedriskumu jūlija Campo, Frānsisai Hārdingai (Frances Hardingē) un Sentam Galgano (Saini Galgano) par neccrēto meža pastaigu un melno spāri, tāpat Ailīnai Vokerei CEileen Walker ), kas neliedza man papildu ziņas par Augusta zirgu skriešanas sacīkstēm. Neatsverams uzziņu krājums man bija Alana Dandesa (Alan Dundes) un Alesandro Fallasi (.AUesandro Fallasi) grāmata La Terra in Piazza. Paldies ari profesorei Luidži Bemabei (Luigi Bemabei) no Santa Kjara un Džuliānai ar Džordžio Čiterio (Giuliana & Giorgio Citterio) no Podere Vignali par labvēlīgas vides nodrošināšanu, kurā varēju radīt sešpadsmitā gadsimta Retnom.
Redaktore Rūla Koluža
Veltījams Beksijai (Веху)-pilsētas zvaigznei
Notiek līgumu un savienību slēgšana, kas spēj atņemt labākajam zirgam uzvaru. Parastas zirgu skriešanas sacīkstes tās nav. Tas ir karš. Un, ja uzvaru nav iespējas gūt ar ātrumu un spēku, tā jānopērk vai jānozog.
William Heywood, Palio and Ponte, 1904
…No torņa bronzas skaņa lejā krīt: parāde uz priekšu slīd…
Tagadība gaist,
karodziņu meža tālē finišs kaist, lejā paliek dārdi, augšā brīves klaids, acu skatam neaizsniedzams tas…
Eugenio Montale, Palio, 1939
Nella vastitаdйlia casa mi aggiravo come in un bosco incantato. Bosco senza dragbi nascosti, pieno di liete merainglie.
(Staigāju pa pils bezgalīgajiem plašumiem kā pa apburtu mežu. Šajā mežā neslēpjas pūķi, bet notiek daudzi labi brīnumi.)
Giuseppe Tomasi di Lampednsa, Ricordi di infanzia, 1955
Prologs. Lidojošais zirgs
Čezare jau vairākas dienas tikpat kā neizgāja no staļļa. Viņa iemīļotā ķēve Zvaigžņugaisma gaidīja atskrienam kumeļu, un līdz dzemdībām Čezarem bija jābūt klāt. Pat naktis zēns pavadīja salmos tukšā steliņģī līdzās Zvaigžņugaismai, līdz beigās viņa brūnie mati salmu putekļos kļuva palsi, bet zem apģērba kņudēja un durstīja.
Pēc steigā iekostām pusdienām atsteidzies atpakaļ uz stalli, Čezare, zirgu kopdams, žagojās, ik pa brīdim klusītēm caur zobiem ķēvei uzsvilpjot. Zvaigžņugaismas krēpes mijkrēslī laistījās kā sudrabs, un, kad Čezare tās sukāja, ķēve nemierīgi grozījās steliņģī un nīgri bubināja.
Šobrīd galvenais bija Zvaigžņugaisma. Čezares ģimene dzīvoja staļļa tuvumā, viņa tēvs Paolo strādāja Auna zvaigznājā par zirgu meistaru. Paolo uzticēja dēlam rūpes par Zvaig-žņugaismu, un Čezare apņēmīgi tiecās tēvu nepievilt.
Nu jau ilgi vairs nebūs, manu drostaliņ, Čezare čukstēja, un ķēve viņam atgrudzināja. Staļļa pustumsā gandrīz vai izskatījās, ka Zvaigžņu gaisma pamāj ar savu palso galvu. Arī pārējie zirgi nevarēja rast mieru. Krustoti ar arābu rumakiem, tie bija gaužām jutīgi Aunam derēja tikai sacīkšu dzīvnieki. Staļļa tālajā galā pa miegam mīdījās un ausis kustināja jaunais bēris Arkandželo laikam jau sapņoja par uzvaru.
Čezare iekārtojās salmos uz gulēšanu, un ari viņam sapnī rādījās uzvara. Gan dienu, gan nakti viņam bija viens sapnis -jāt ar Auna zirgu Zvaigžņu sacīkstēs un uzvarēt.
Pa staļļa durvīm ieslīdēja pelēks kaķēns un graciozā solī devās tieši pie aizmigušā Čezares. Lēnītēm, uzmanīgi ieritinājies zēna rokas izliekumā, mincis sāka murrāt.
īsi pirms pusnakts stallī radās citi trokšņi. Zvaigžņugaisma sāka nemierīgi mīņāties. Čezare, acumirklī pamodies, juta tēva klātbūtni. Gandrīz vai sametās baisi: kā tas tēvam izdodas? Paolo vienmēr zināja, kur un kad ierasties. Ienācis ar lāpu, zirgu meistars to piestiprināja augstu pie sienas, lai salmos neiešvirkst dzirksteles. Čezare pielēca kājās, iztramdīdams neapmierināto kaķi, kas, aizgājis līdz durvīm, sāka mazgāties.
Lāpas plīvojošajā gaismiņā tēvs ar dēlu rimti ņēmās ap ķēvi bija klāt viņas stunda. Dzemdības nebija smagas, Zvaigžņugaismai tās nebija pirmās. Kad kumeļš ieslīdēja Čezares rokās, zēns atsprāga atpakaļ kā apdedzinājies.
Kas tad nu? čukstus noprasīja Paolo. Šķita, ka stallī neviens vairs neelpo.
Nezinu, atčukstēja Čezare. Vai tu nejuti? Kumeļš tāds jocīgs. Tikko tam pieskāros, uzreiz jutu triecienu tikpat kā zibens izskrēja cauri.
Zvaigžņugaisma, pagriezusi skaisto galvu, aplaizīja kumeļu. Piedzimušais mazulis bija ne tikai mikli tumšs, bet piķa melns, melns kā nakts aiz durvīm, kur pilsētas dievnamu zvani sita pusnakts stundu. Uzstīvējies kājās, kumeliņš neapzināti prasīja mātes pienu kā jau zīdainis.
Durvīs, ko Paolo bija atstājis pusvim, pēkšņi iebrāzās vējš. Stallī ielija mēness upe. Čezarem aizrāvās elpa. Mēnesnīcas sidrabotajā gaismā ar lāpas mesto zelta atblāzmu kumeļš, kas nule bija ieradies pasaulē, līdzinājās teiksmainam burvju tēlam.
Garkājainais mazulis rāvās pie mātes pupa un siltajā nakts gaisā aši apžuva. Melnais akots laistījās mirdzoši melns: jau tagad varēja pateikt, ka tas būs izcils sacīkšu zirgs. Bet tas jau nebija viss. Pavingrinājis zaļoksnos muskuļus un stingrāk nostājies uz izstīdzējušajām kājām, kumeļš sarāva augšup plecus un izpleta divus mitms, melnus spārniņus apmēram tik lielus kā jaunam gulbim.
Dia! strauji ieelpojis, izsaucās Paolo. Tas tik ir notikums! Mums Aunā piedzimis spārnots zirgs!
Pat pelēkais kaķis, pienācis tuvāk, nolūkojās kumeļā. Čezare ievēroja, ka visi zirgi stallī, pat Arkandželo, pēkšņi pamodušies, noskatās jaundzimušajā kumeļā. Zēnu pārņēma mežonīgas jūtas. Viņš nezināja, ko darīt līksmi aurot vai raudāt. Viens gan bija skaidrs tas ir ārkārtējs notikums, kas mainīs viņu dzīvi.
1. nodaļa. Dažādas ģimenes
Spārnoto zirgu sedza smalku puteklīšu kārta. Tas stāvēja neliela antikvariāta pārpildītā skatloga stūri, kurā Džordžija, kopš zirdziņš tur parādījās, ik dienu atceļā no skolas mēdza iemest skatienu. Pirmoreiz viņa zirdziņu pamanīja pirms mēneša un bija gandrīz sakrājusi naudas summu, kas vīdēja uz zirdziņa kaklā uzkārtās baltās papīra strēmeles.
Sakrāt nebija viegli, lauvas tiesa no kabatas naudas aizgāja Džordžijas jāšanas skolas nodarbībām, kuras viņa varēja atļauties tikai vienreiz divās nedēļās.
Kāpēc viņai vajadzīgs tāds dārgs vaļasprieks? patēvs Ralfs, iegādājoties pameitai ķiveri un jātnieku bikses, kurnēdams jautāja Džordžijas mātei. Kāpēc viņa nevarētu aizrauties ar meitenēm raksturīgām lietām?
Tu domā, ka sanāktu lētāk? Džordžijas māte zobgalīgi at-vaicāja tā bija viena no retajām reizēm, kad Mora nostājās meitas pusē. Priecājies, ka tev katru nedēļu nepieprasa jaunu apģērba kārtu, knišļus, mobilo telefonu vai matu krāsu. Un, ja kas, izdevumus maksu par trenēšanos Džordžija sedz pati.