Ar zirgu vīriem, laimē starodams, atbildēja Čezare.
Mums ar sabiedrotajiem paveicies, vai ne?
Vai stalli ir katrā zvaigznājā? jautāja Džordžija. Meitene pēkšņi jutās kā pilsētas iedzimtā.
Protams, sacīja Čezare. Katrā zvaigznājā ir stallis un zirgu meistars, kas sagatavo rumaku Stellata sacīkstēm.
Tavs tētis runāja tieši par šīm sacīkstēm, vai ne? nerimās Džordžija.
Jā, par Zvaigžņu sacīkstēm, atbildēja Čezare. Šogad mēs tajās piedalīsimies ar Arkandželo.
Lielo bēri? jautāja Džordžija. Lielisks. Es pati labprāt sēstos tādam mugurā. Kas būs žokejs?
Cerams, ka es, kautri teica Čezare, bet Džordžija ievēroja, ka zēns aiz lepnuma piepūšas.
Sacīkstes notiks Campo, viņš turpināja, Campo delle Stelle.
Ko, tajā apaļajā laukumā, ko tikko šķērsojām? brīnījās Džordžija. Bet tas taču ir maziņš! Nu, kā piazza (laukums) tīri plašs, bet ne jau kā trase. Cik ilgi rit sacīkstes?
Čezare izskatījās aizvainots.
Vismaz pusotru minūti, skanēja atbilde.
Džordžija pēc zēna sejas noprata, ka smieties būtu nevietā. Čezare nejokoja. Sacīkstes, kas šai neparastajai pilsētai nozīmēja tik daudz, beigsies ātrāk nekā īsziņas uzrakstīšana. Bet, ja viņa grasās šurp atgriezties, jāiemācās cienīt pilsētas paražas. Džordžija juta, ka viņa to vēlas. Ļoti, ļoti.
Kā nolasījis meitenes domas, Čezare pameta skatienu debesīs.
Pēc stundas satumsīs, viņš teica, labāk atgriezīsimies Aunā.
Džordžija uzrāvās gultā sēdus. Viņa bija nosvīdusi, un pie durvīm klauvēja māte.
Džordžij, pasteidzies, nokavēsi skolu! sauca Mora. Man labāk patiktu, ja tu savas durvis neaizslēgtu.
“Kas noticis?” Džordžija iztrūkusies domāja. Tikai pēc laiciņa viņa attapās, ka atgriezusies īstajā dzīvē. Izredzes pavadīt dienu Bārnsberijas videnē pēkšņi šķita nepanesami drūmas.
Pinns brīža Džordžija bija atgūlusies uz raupja matrača Paolo bēniņos un aizmigusi ar spārnoto zirdziņu rokā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija Paolo un Čezare, kas grasījās vest Merlu uz drošu vietu Santa Finā (ej nu sazini, kur tāda atrodas).
Būs nākamreiz jāuzprasa, Džordžija murmināja, virzīdamās uz vannasistabu. Pēc brīža, apķērusies, ka vēl aizvien tur rokā etrusku zirdziņu, meitene aši iemeta to treniņbikšu kabatā. Negribējās, lai talismanu ierauga Rasels.
Vienalga, ko tas viss nozīmē, lai kur īstenībā atrodas zirgu pilsēta Remora, bez spārnotā zirdziņa tajā neatgriezties.
4. nodaļa. Spoks
Auna zvaigznājā, pieturā pie zirgu meistara mājas, apstājās zirgu vilkta ekipāža. No tās izkāpa divi ceļinieki viens bija stīvs un kustējās piesardzīgi. Otrs, krietni jaunāks, lunkani izlēca no ratiem un pasniedza vecākajam vīram palīdzīgu roku. Abus saistīja acīmredzama pieķeršanās. Viņus varētu noturēt par tēvu un dēlu, ja ne viņu atšķirīgā āriene. Zēns bija slaids, kupliem, melniem, cirtainiem matiem, kas bija ataudzēti pēc tāliešu paražas un viegli atsieti uz aizmuguri ar purpura lenti. Viņa apģērbs liecināja par bagātību, bet ne ārišķību.
Vecākais vīrs bija plecīgs un, kaut arī kustējās gausi, tomēr likās tīri rosīgs. Sirmiem matiem, cienīgs tāds varētu izskatīties universitātes profesors, taču rokas vīram bija sastrādātas, radušas pie fiziska darba.
Abi ceļotāji agrā, dzestrā rītā stāvēja uz Remoras bruģa un meta ziņkārus skatienus visapkārt.
Vēl vien’ pils-sēta, Lučiano, ierunājās vecākais virs.
Bet smalka arīdzan. Interesanti, ko šamie teiktu, uzzinājuši, no kādas tālienes atvažojām?
Jauneklis nepaspēja atbildēt, kad mājas durvis atvērās un viņu priekšā nostājās liela auguma sirms virs.
Maestro! virs, acīm iemirdzoties, iesaucās. Sumināts! Priecājos jūs redzēt. Tāpat arī jūsu dēlu.
Abi apskāvās kā brāļi, un mirkli vēlāk zirgu meistars ar spēcīgajām rokām apkampa arī jaunekli. Jums jātiekas ar manu Čezari esat vienos gados. Nāciet abi iekšā! Teresa jums sagatavojusi kārtīgas brokastis.
Dienas lielāko daļu Džordžija aizvadīja kā pa miglu. Brokastu laikā viņa pat nedzirdēja, ka Rasels nosauc viņu par narkomāni. Pirmo reizi pēc ilga laika Džordžijas prāts bija tik aizņemts, ka Rasels palika neievērots.
Jau Tālijā Džordžija nodomāja, ka pēc atgriešanās savā pasaulē zvaigžņu pilsēta šķitīs kā sapnis. Tomēr tas nebija sapnis. Kaut gan tajā pasaulē Džordžijai nebija ēnas, viņa tomēr dzīvoja pilnasinīgi, pirms aizmigšanas bēniņos iemalkoja alu, ieēda maizi un olīvas. Vienubrīd gan šķita, ka nebūs pa spēkam aizlaisties projām kaut vai tāpēc, ka Čezare un Paolo naktī grasījās pārvietot spārnoto zirgu Merlu un tās māti Zva igžņuga ismu.
Džordžija labprāt būtu palikusi un piedalījusies piedzīvojumā, taču Paolo brīdināja, ka, paliekot pa nakti Tālijā, viņas ķermenis no rīta Londonā tiktu atrasts guļam nesamaņā.
Tavi vecāki nobītos, Paolo skaidroja. Nodomātu, ka esi saslimusi. Tiklīdz aizmigsi, tev noteikti jāatgriežas un tu atgriezīsies savā pasaulē, tikai neaizmirsti talismanu!
Paolo izrādījās taisnība. Vai nu alus dēļ, vai arī tāpēc, ka sanāca dzīvot divas dienas bez pārtraukuma, Džordžija acumirklī iekrita dziļā miegā.
Atmosties savā istabā likās neparasti. Viss šķita skaļš un skarbs radio, kas taurēja politiskās un laika ziņas, pat tosters un tējkanna, kas pildīja rīta pienākumus, un māte, kas pārjautāja, vai kāds nav kaut ko aizmirsis. Kad iezvanījās Ralfa mobilais, daudz netrūka, lai Džordžija nokristu no krēsla.
Tomēr ne tikai skaļuma un burzmas dēļ pierastā pasaule pēkšņi šķita sekla nesakarīgs, bezmērķīgs un amorfs notikumu un darīšanu jūklis. Džordžija saprata, ka Remoras regulārā veidojuma un neskaitāmo likumu dēļ, tāpat ari apsēstības ar zirgiem dēļ mājās viņu pārņem ērmota izjūta likās, ka šajā pasaulē viņas nemaz nav.
“Vai nav jocīgi,” Džordžija sprieda, “es taču pavadīju tur tikai vienu pēcpusdienu un pat nezinu, vai kādreiz tur vēl atgriezīšos.” Un tomēr prātā bija tikai Camfx> cielle Stelle, spārnotais zirgs, Čezare. Džordžija bija kā iemīlējusies, tikai ne atsevišķā cilvēkā, bet visā turienes pasaulē. Atklāsme uzvilnīja ar negaidītu spēku. Džordžijai Čezare patika: izskatīgs, divus gadus vecāks zēns. Ja tā padomā, vajadzētu ieķerties viņā līdz ausīm, bet tas taču būtu vājprāts tikpat kā iemīlēties renesanses laika gleznā. Lai nu kā, aizrāvusies viņa nebija.
Gluži vienkārši bija patīkami atrasties kopā ar zēnu, kas tevi neienīst. Džordžija satriekta atklāja, ka tā viņa varētu justies normāla brāļa sabiedrībā. Pirmo reizi pa visu laiku meitene uzdrošinājās domāt, ka sarežģījumi ar Raselu ir viņa problēma, nevis viņas.
Pusdienu pārtraukumu Džordžija pavadīja bibliotēkā pie skolas datora, lūkodama sameklēt Tāliju, Remoru, di Kimiči un Stellatu. Nekas tamlīdzīgs monitorā neparādījās, kaut gan Džordžija izmēģināja vairākas rakstības formas. Atmetusi ar roku datoram, meitene ieskatījās grieķu-romiešu mitoloģijas vārdnīcā, kur atrada rakstus par Romulu un Remu, dievu karalienes Silvijas un dieva Marsa dēliem.
Romula un Rema piedzimšana bija kaunpilns noslēpums: vectēvocis bija iesviedis zēnus upē, pēc tam piesavinādamies viņu vectēva karaļvalsti. Remu un Romulu baroja vilcene šis vēstures stāsts Džordžijai bija zināms -, bet vēlāk zēnus audzināja gani. Izauguši un atguvuši savas tiesības, dvīņi nolēma celt pilsētu. Viņi nespēja vienoties par vietu, tāpēc katrs sāka būvēt savu pilsētu. Kad Romuls bija uzcēlis robežsienu dažu centimetru augstumā, Rems pārlēca tai pāri un dusmu karstumā brāli nogalēja.