Grāmatā netrūka ziņu par Romulu, ieskaitot interesanto faktu, ka neviens nezina, kur palicis viņa ķermenis pēc nāves. Pēc tam Romuls tika iecelts dievu kārtā. Taču Džordžijas uzmanību īpaši saistīja īsa zemteksta piezīme, kas aprakstīja dvīņu strīdu par pilsētai piešķiramo nosaukumu: Roma vai Re-mora. Džordžija aiz pārsteiguma atsēdās. Tātad Tālijā cīņa risinājusies citādi. Rems bija nodibinājis pilsētu, kum viņa apmeklēja, līdz ar to Remora Tālijas vēsturē ieņem tikpat nozīmīgu vietu kā Roma Itālijā.
“Tad jau Tālijā,” Džordžija nosprieda, “Romuls Remu nemaz nenogalināja”
Pēc stundām Džordžija iegriezās Goldsmita kunga veikaliņā. Ieraudzījis meiteni, viņš nopriecājās.
Tik ātri atpakaļ? Goldsmita kungs brīnījās. Cerams, ka zirdziņu atpakaļ neatnesi?
Nē, nepavisam, atbildēja Džordžija, kas talismanu bija pārlikusi džinsu kabatā. Man viņš ļoti patīk. Vispār jau es gribēju, lai jūs man par viņu kaut ko pastāstāt.
Jautā droši, vedināja Goldsmita kungs. Bet vispirms uzvārīšu mums tēju.
Gaetano kopā ar tēvu apmeklēja Remoras staļļus. Lai kur viņi ietu, viņu apciemojums remoriešus, kaut arī biedēja, tomēr pagodināja. Visos staļļos pēc kārtas viņiem izrādīja sacīkšu zirgus sirmjus, bērīšus, meļņus un dūkainos, salnos un dābolainos.
Norunāts, Džordžija piekrita, lai gan parak aizkavēties nedrīkstu: jāiet uz vijoļspēles stundu.
Svam apciemojumu di Kimiči atlika uz beigām. Ar gudru ziņu, jo Kundze un Svari bija pretinieki. Jau Vērša zvaigznājā viņus pārņēma ērmota izjūta, jo Nikolo un dēls, būdami Kundzes pilsētas Džiljas valdnieki, tomēr ar Remoru sadzīvoja labi, bet Dvīņi un Vērsis taču bija zvērīgi ienaidnieki. Naida un savienību attiecībām Remorā bija senas saknes, kas iesniedzās gadsimtu dzīlēs.
Svaru zirgu meistars Džakomo sveica hercogu Nikolo un jauno princi visumā sirsnīgi. Lai gan ar Kundzes zvaigznāju Svari naidojās, tomēr Dvīņi bija viens no Svaru sabiedrotajiem, un Dvīņu ģilde vai nav dīvaini bija ķīmiķi [2] .
Tomēr, redzot savā stallī zaļas un purpursārtas lentes, Džakomo jutās aizkaitināts, un nācās likt lietā visas pieklājības rezerves, lai apspiestu balsī dusmas.
Šo zirgu seglosim Stellata vajadzībām, Jūsu Gaišība, Džakomo iespējami vēsā balsī paziņoja. II Coruo (Krauklis).
Melnis acumirklī iekaroja Gaetano simpātijas. Stalts un visai nervozs, kā jau visi labākie Remoras zirgi, taču arī skaists, spēcīgs, skaidri izteiktu siluetu. Gaetano labprāt sēstos tādam mugurā.
Par to, protams, nebija ko domāt: Hercogs Svaru staļļu apciemojumu saīsināja līdz galējai pieklājības robežai.
Tad nu esam galā, viņš dēlam teica. Pienākums izpildīts. Nu esmu apciemojis visus. Ko tu domā par šo pretendentu?
Tiešām skaists, atbildēja Gaetano. Žēl, ka neuzvarēs.
Nikolo uzmeta dēlam neizdibināmu skatienu.
Pravietojums, vai? Vai tad viens no senākajiem remoriešu sakāmvārdiem nepauž, ka uzvarētājs pirms beigām nav zināms?
Jā, piekrita Gaetano, varbūt sākotnēji teiciens nemeloja. Varbūt tolaik Stellata notika godīgi un atklāti kamēr nesāka izdabāt mūsu dzimtai.
Abi di Kimiči, nonākuši Campo, nedomādami šķērsoja bruģi, lai atgrieztos Kundzes sektorā. Pat Džiljas Hercogs nevēlējās palikt ienaidnieka teritorijā ilgāk, nekā vajadzīgs.
Nikolo sarauca uzacis. Tādas runas gaišā dienas laikā viņš neatzina, sevišķi jau Svaru zvaigznāja tuvumā.
Dosimies uz neitrālu joslu, Hercogs ierosināja, vedinādams Gaetano lejup pa Strada delle Stelle. Nosoļojuši pa ielu Kazas pusē, abi iegriezās nelielā skvērā Porta della Luna (Mēness vārti), kur atradās kluss krodziņš.
Mani šeit tik labi nepazīst, teica Nikolo, varēsim netraucēti parunāt.
Traktiera saimnieks piedāvāja viesiem zaļganu vīnu un lielu šķīvi ar cukurotām kūciņām, kas saistīja tikai Gaetano uzmanību.
Tev kaut kas neliek mieru, ierunājās Nikolo, uzlūkodams dēlu, kas bija pievērsies kūkām. Vai nepateiksi man, kas tieši?
Pati pilsēta, izvairīgi attrauca Gaetano, piestūķējis muti ar trauslajām maizītēm. Tā ir samākslota. Viss glīti salikts pa plauktiņiem un pakļauts likumiem. Tomēr, kad nonākam līdz lolotajām sacīkstēm, likums tiek apiets ar līkumu. Uzvar zvaigznājs, kas var atļauties lielāko kukuli.
Hercogs pameta bažīgu skatienu visapkārt. Arīdzan neitrālā joslā par dažiem tematiem labāk runāt klusināti vai labāk nerunāt vispār.
Pats zini, kā šajā pilsētā tic pazīmēm un pareģojumiem, -Nikolo klusi teica. Ja neuzvarēs Kundze vai Dvīņi, visi to iztulkos kā mūsu spēku panīkumu.
Tikpat labi taču varētu neliegt uzvaai Vērsim, Skorpionam vai Kazai, iebilda Gaetano. Mūsu dzimta taču valda visās šajās pilsētās. Vai pat Svari: Belona taču ari ir mūsējā.
Nikolo nopūtās. Remoras arhaisko uzticības principu visvarenība, zināms, tracināja. Katra zvaigznāja pienākums veidot savienību ar vienu no divpadsmit pilsētvalstīm bija gadsimtiem vecs, daudz senāks par di Kimiči dzimtu; un tā uzreiz to mainīt nevarēja. Protams, pavalstnieki visi bija remorieši, un, atrodoties ārpus pilsētas, viņiem nebija nekā, tikai lielā uzticība pilsētai. Divi remorieši svešatnē apsēstos un sadzertu pat tad, ja nāktu no sāncenšu zvaigznājiem.
Tikmēr pilsētas robežās augu gadu plosījās īsts neprāts, kas ilga no vienām Stellata sacīkstēm līdz nākamajām. īpaši bīstami ielās bija pirms un pēc sacīkstēm jo tuvāk atradies Campo, kas bija ari sacīkšu vieta, jo trakāk. Taipus visiem četrpadsmit pilsētas vārtiem ļaudis dzīvoja svētā mierā, turpat atradās arī staļļi. Tikmēr apļveida pilsētas segmentētā uzbūve noteica, ka ik zvaigznājs sašaurinās līdz nāvējošai dunča smailei, kas vērsta pret Cam[x) sirdi. Atrasties Stellata sacīkšu dienā ārpus dzimtā zvaigznāja robežām būtu pašnāvība.
Zodiaka veidolu pilsētai savulaik piešķīra pāvests, lūkodams iegūt to cilvēku labvēlību, kam tuvāka astroloģija, nevis baznīca. Pagāja desmitiem gadu, kamēr pārdēvēja visas ielas un skvērus, izveidoja ģerboņus un moto, un karogus katram zvaigznājam; tikmēr tuvredzīgais pāvests bija aizgājis mūžībā. Taču remorieši pie jaunās sistēmas pierada kā pīle pie ūdens.
Jau no seniem laikiem pilsēta bija sadalīta aptuveni divpadsmit daļās, uzticības jūtām pret pilsētu bija senas saknes. Jaunajam pāvestam Benediktam atlika izveidot plašu neitrālu bulvāri un izdaudzināto Camļx) par pārējo parūpējās pavalstnieki.
Varbūt kādam citam pāvestam derētu pilsētu atkal pārveidot? Nikolo iedomājās brāli Ferdinando, kas sēž omulīgajā pilī, no kuras galvenās durvis ved uz Campo delle Stelle dvīņu segmentu. Pāvests taču varētu laiku pa laikam nākt klajā ar paziņojumu un ierobežot pārspīlētās uzticības jūtas pilsētām, izņemot pašu Remoru. Nikolo pieķēra sevi skatāmies pār iztukšoto kūku šķīvi dēlam acīs. Pār aristokrātiskajiem sejas vaibstiem pārslīdēja sapīkuma ēna. Varbūt tiešām negausīgajam dēlam īstā vieta būtu baznīcā? Varētu abi ar Ferdinando sacensties ar vēderu izmēriem, lai tik paiet laiciņš.