Man tiešām liekas, ka viņai te ierasties ir bīstami, viņš teica. Viss, kas zināms par šo pilsētu, vedina domāt, ka te ir neģēlības perēklis proti, di Kimiči pasaules centrs, vai tad tā nav?
Soļodams Lučiano bija nonācis iepretim durvīm. Ieraudzījis slaido, īsmataino meiteni ar sudraba riņķi uzacī, viņš palika stāvam ar vaļēju muti.
Džordžija bija tikpat satriekta. Viņa pazina melnmataino zēnu. Pirms dažām stundām Džordžija bija skatījusies viņa fotoattēlā vijoļspēles skolotājas mājās.
Es solīju tev vēl divus stravaganti, vai atceries, džordžij? -paolo smaidīdams jautāja.
Lusjēn! Džordžija iesaucās un izgaisa.
5. nodaļa. Šaubu ēnā
Džordžija pamodās pēkšņi savā gultā Londonā, sirds viņai dauzījās kā negudra. Līdz rītam vēl bija tālu. Mājās valdīja klusums un tumsa. Meitene jutās satriekta un samulsusi. Sapņot par pilsētu ar lidojošiem zirgiem bija viens ari apzinoties, ka tas nebūt nav sapnis un pilsēta tiešām pastāv, bet nonākt aci pret aci ar savas pasaules cilvēku, par kuru zini, ka viņš ir miris, bija pavisam kas cits.
Cieši satvērusi spārnoto talismanu, Džordžija gulēja tumsā, gaidīdama, kad sirds beidzot nomierināsies un satrauktās domas norims. Gribējās tūlīt atgriezties Remorā un tajā pašā laikā metās bail. Zēns, ko viņa ieraudzīja Paolo mājās, tiešām bija Lusjēns. Džordžija par to nešaubījās ne mirkli lai arī viņš bija sešpadsmitā gadsimta tāliešu apģērbā. Lai nu ko, bet Lusjēnu Malholendu Džordžija pazītu visur un vienmēr.
Kad Džordžija iestājās Bārnsberijas vidusskolā, Lusjēns mācījās vienu klasi augstāk. Abi jau bija tikušies Lusjēna mātes mājās Džordžija pēc stundām gāja turp uz vijoļspēles nodarbībām. Bet tikai desmitajā klasē viņas jūtas pret zēnu mainījās. Rasels maldījās par zēniem Džordžija interesējās, vismaz par vienu. taču viņa bija kautrīga un arī nelaimīga, un savu jūtu aizsardzības nolūkā viņa pieņēma čaļa tēlu.
Lusjēns, ja arī zināja par Džordžijas jūtām, tad neko neizrādīja. Abi spēlēja skolas orķestri; vēl tagad Džordžija domās sevi zobgalīgi dēvēja par Lusjēna otro vijoli. Lai nu kā, pēc iestāšanās orķestrī Džordžijai pavērās iespēja biežāk tikties ar Lusjēnu, turklāt, satiekoties viņa mājās, Lusjēnam bija ar Džordžiju jāninā. Pamazām vien meitene saprata, ka arī Lusjēns kautrējas. Draudzenes viņam nebija lai nu kā, tomēr mierinājums.
Džordžija jau sāka lolot cerību, ka viņi sadraudzēsies un varbūt viendien Lusjēns uz viņas jūtām atsauksies, bet zēns negaidot saslima. Gulēdama tumsā, Džordžija jau atkal pārdzīvoja pērngada drausmas, kad nācās uzzināt par Lusjēna neārstējamo slimību, kad ķīmijterapijas seansu dēļ viņš nedēļām kavēja skolu un zaudēja savus skaistos matus. Lusjēna māte pārtrauca vijoļspēles stundas, un Džordžija palika pilnīgā neziņā, šo to dzirdēdama tikai no skolas tenkuvācelēm.
Pagājušajā vasarā Džordžija vairākas nedēļas atsāka ticēt, ka Lusjēnam kļūs labāk un rudenī viņš vesels atgriezīsies skolā. Atsākoties vijoļspēles stundām, Džordžija pat bija Lusjēnu sastapusi. Zēns izskatījās tāds kā vecāks un noslēgtāks, taču nevarētu teikt, ka nedraudzīgs, tikai nobažījies. Džordžija jau bija izšķīrusies atklāt Lusjēnam, cik ļoti viņš tai patīk, kad pienāca drausmā vēsts, kas pielika punktu visām iecerēm: Lusjēns atkal nokļuva slimnīcā, tad bija komas stāvoklī un beigās nomira.
Uz bērēm Džordžija devās kā zombijs, nespēdama noticēt, ka vienīgais zēns, kas viņai jelkad paticis, aizgājis uz neatgriešanos. Tikai redzot sērojošos vecākus un dzirdot, kā Lus-jēna labākajam draugam, lasot dzeju, aizlūst balss, Džordžija līdz galam saprata, ka Lusjēns tiešām miris.
Un nu viņš pēkšņi atradās Tālijā, izskatījās lieliski un tikpat žirgts kā orķestra mēģinājumos, sēžot Džordžijai priekšā, kad viņa vēroja tā matus sprogojamies virs krekla apkakles. Ko gan tas varētu nozīmēt? Džordžiju pārņēma šaubas: varbūt Tālija ir viņas zemapziņā izveidojusies iedomu pasaule patvēmms, kur aizbēgt. Zirgi, turklāt ar spārniem, pēc tam zēna, kurā viņa līdz ausīm ieķērusies, augšāmcelšanās tik simboliski, ka grūti ietērpt vārdos.
Bet ko lai dara? Tikšanās ar Lusjēnu nesīs sāpes lai to aptveru, pietika viena acumirkļa, bet vai tad iespējams atteikties no ceļojumiem uz Tāliju? Džordžija pameta skatienu uz melno zirdziņu savā plaukstā. Ne jau velti talismans nokļuvis viņas rokās. Gan jau viņai Tālijā veicams noteikts uzdevums, citādi jau viņa nebūtu turp aizstravagējusi. vai ar lusjēnu bija tāpat? kāpēc viņš patlaban tur atrodas? Vai tam būtu kāds sakars ar viņa nāvi?
Džordžijai pēkšņi sametās bail. Savā īsajā Remoras pieredzē meitene jau bija iejutusies izrādes skatītājas lomā, kas vēro notikumu gaitu. Bet, satiekot Lusjēnu, pārņēma izjūta, ka viņa pati ir uzvilkta uz skatuves un tagad spiesta piedalīties lugas darbībā. Džordžija zināja, ka turpmāk, ierodoties Tālijā, nāksies aktīvi piedalīties drāmā, kas tur tiks izspēlēta. Viņa nojauta, ka tas ir bīstami.
Paolo mājās valdīja apjukums. Lučiano bija nobālējis kā nāve, Čezare rādīja izbiedētu vaigu, bet Paolo ar Detridžu -bija galīgi apmulsuši.
Vai jūs esat pazīstami? jautāja Paolo, un Lusjēns tik tikko paspēja apstiprināt, kad Džordžija jau bija atpakaļ.
Lučiano vienīgais zināja, kas te notiek. Aizvedis meiteni līdz krēslam, viņš lūdza Paolo atnest kaut ko dzeramu. Džordžija klusi sēdēja un malkoja spīvu sarkanvīnu, ļaudama sevi aprūpēt, baudīdama Lusjēna uzmanību, kas pirmoreiz nedalīti tika pievērsta viņai.
Meitene jutās viegli apskurbusi dīvaini gan, kāpēc viņa bija atgriezusies gandrīz tajā pašā mirklī, kuru tik spēji bija pametusi? Pagāja taču vairākas stundas, kamēr izdevās iemigt -Paolo teica, ka bez miega uz Tāliju aizslravagēt nav iespējams. noteikti bija jālaižas miegā ar talismanu rokā un jādomā par Remoai. Pirmīt naktī, kad viņu vēl nebiedēja tikšanās ar Lusjēnu, viss šķita nesalīdzināmi vieglāk.
Atgriežoties Tālijā, meitenei šķita, ka nospiests taustiņš pauze un aina sastingusi brīdī, kad viņa Tāliju atstāja.
Atkārtoti stravagējot vienā laika posmā, skaidroja Lučiano, tajā pašā dienā vai naktī, beigās atkal nonāksi Tālijā, kur kopš tavas aizstravagēšanas būs pagājušas tikai dažas minūtes.
Bet kāpēc viņa mūs pameta? Čezare jautāja, piesardzīgi lūkodamies Džordžijā kā parādībā.
Laikam jau, ieraudzījusi mani, viņa noģība, atbildēja Lučiano, ar talismanu rokā. Zaudējot samaņu Tālijā, ja rokās ir talismans, pat nedomājot par mājām, beigās tur nonāksi. Kaut kas līdzīgs aizkavētai darbībai.
Nu viņš vērsās tieši pie Džordžijas, un meitene piekrītoši pamāja: izklausījās sakarīgi.
Mēs ar Džordžiju savā pasaulē dzīvojām vienā vietā, -turpināja Lučiano. Gājām vienā skolā. Viņa zināja, ka esmu miris. Laikam jau nodomāji, ka spokojos, Lusjēns teica, vērsdamies atkal pie Džordžijas.
Meitene atkal pamāja, vēl aizvien nespēdama parunāt.
Vai tu man neparādītu savu talismanu? Lusjēns maigi jautāja.
Džordžija atlieca labās rokas pirkstus. Spārni, iespiedušies meitenes pirkstos, bija atstājuši tur sarkanas švīkas tik cieši viņa talismanu turēja. Džordžija sniedza zirdziņu Lučiano -nav jau žēl, lai apskatās.