Mats matā kā mūsu Merla, ierunājās Čezare.
Vai Merla jau drošībā? jautāja Džordžija. Aizvedāt?
Jā, atbildēja Paolo, abas ar Zvaigžņugaismu jau ir Santa Finā. Ceram, ka di Kimiči viņas tur neatradīs. Lai gan nekad neko nevar zināt. Kā par nelaimi, di Kimiči arī Santa Finā ir vasaras pils, tomēr, uzturēdamies pilsētā, viņi tur neiegriezīsies. Un uz Roderigo varam pilnīgi paļauties.
Vai es nevarētu doties uz turieni Merlu apskatīt? -pavaicāja Džordžija.
Bet, protams, atbildēja Paolo, nav jau tālu. Turp atpakaļ var izbraukāt pāris stundās.
Lučiano atdeva Džordžijai talismanu.
Sargā rūpīgi! viņš piekodināja. Di Kimiči tavs spārnotais zirgs interesēs ne mazāk kā oriģināls.
Skat tik, meiča, āre, nudien meiča, ierunājās Det-ridžs. Nedaudz apjucis, vecais vīrs uzmeta skatienu Džordžijas zirgu puiša apģērbam.
Tālijā viņa ir zēns, skaidroja Paolo, bet savā pasaulē -meitene.
Ak tā, novilka Detridžs. Maskēšanās. Skaidrs. Mēs tādu gājienu izmantojam daudzos mūsu pils-sētas kumēdiņu namos.
Kāpēc viņš tik jocīgi runā? Džordžija čukstus jautāja Lučiano.
Lučiano pasmaidīja.
Ak tad tu ari ievēroji? Viņš ir no mūsu pasaules, vienīgi no Elizabetes laiku Anglijas, četrarpus gadsimtu senas pagātnes. Lūdzu, iepazīsties ar Doktoru Viljamu Detridžu, strava-gācijas ciltstēvu! Šeit, T'ālijā, Doktora vārds gan ir Guljelmo Krinamorte: Belecā viņš ir liels vīrs.
Detridžs palocījās.
Mani šeit, rādās, Sauc Džordžio, stādījās priekšā Džordžija.
Mani jau ari pārdēvēja, piebilda Lučiano. Tagad esmu Lučiano Krinamorte. Dottore krinamorte un viņa sieva leonora ir mani audžuvecāki.
To pateicis, zēns aši novērsa skatienu.
Taču Džordžija paspēja ievērot vēl kaut ko.
Vienu gan es nesaprotu, viņa atzinās, — es esmu stra-vagante no citas pasaules, vismaz paolo tā saka, un to viņš zina tāpēc, ka man nav ēnas. Jums abiem ar Doktoru Detridžu ir skaidri izteiktas ēnas, bet mēs visi taču ieradāmies no vienas pasaules, vienīgi Doktors no gadsimtiem senākas pagātnes. Vai kāds, lūdzu, var man to izskaidrot?
*
Rinaldo di Kimiči ar lielu prieku atgriezās Remorā. Savas pagaidu uzturēšanās laikā Belecā viņš jutās neomulīgi brīžiem uzmācās bailes, un Rinaldo nebija drosminieks. Belecu ar tās smakojošajiem kanāliem un pavalstnieku nesaprātīgo prieku Rinaldo ienīda. Tāpat arī zirgu neesamību. Taču viskvēlāk Rinaldo neieredzēja Hercogieni, kas bija tik gudra, skaista un pieredzējusi diplomāte, ka lika justies viņam kā pienapuikam.
Lai nu kā, Rinaldo viņai atriebās. Briesmīgās Belecas Hercogienes vairs nebija, un, lai arī neizdevās viņu nomainīt ar di Kimiči ģimenes locekli, Hercogienes meita, kas mantoja troni, ir nieka skuķēns un nebūs nekāds pretinieks tēvocim hercogam Nikolo.
Rinaldo bija ceļā uz Dvīņu staļļiem. Nevar zināt, kā turpmāk iegrozīsies viņa karjera, bet šobrīd vairāk par visu gribējās aši traukties zaļoksna zirga mugurā.
Pēc tēva nāves pirms diviem gadiem, kad vecākais brālis kļuva par Volanas hercogu, Rinaldo palika bešā. Titulu, ko mantot, nebija, nespīdēja arī nekāds darbs, tāpēc nācās laisties uz Remoru un apmesties vienā no tēvoča Ferdinando daudzajām pils istabām, līdz hercogs Nikolo iecēla Rinaldo par Belecas Vēstnieku.
Dvīņu zvaigznājā Rinaldo jutās kā mājās, gluži kā savā visnotaļ drūmajā ģimenes pilī Volānā, kas atradās jūdzēm tālu uz ziemeļaustrumiem. Šeit viņš bija piestājis atceļā no Belecas, lai apciemotu Alfonso un jaunāko māsu Katerinu, un tagad jutās kā piektais ritenis. Brālis bija kā apsvilis uz precēšanos un gribēja izzināt, vai Hercogam šajā sakarā nav sakāms savs vārds. Rinaldo saņēma uzdevumu to uzzināt.
Rinaldo pārlika, vai nepiedāvāt māsīcu Frančesku, nesekmīgo pretendenti Belecas Hercogienes tronim. Di Kimiči, šķiet, bija visai iedegušies uz savstarpējām laulībām, tāpēc Nikolo šādu ieceri varētu uzlūkot labvēlīgi. Viena no Rinaldo kārtējām misijām Remorā bija pārliecināt tēvoci Ferdinando izšķirt Frančeskas laulības, kuras Rinaldo tik pārsteidzīgi bija nokārtojis ar krietni vecāko Belecas padomnieku, lai varētu māsīcu izvirzīt pilsētas valdnieces vēlēšanām.
Labrīt, Ekselence, sveicināja Dvīņu zirgu meistars. Esmu apseglojis un sagatavojis jums bēro ķēvi Bacio (skūpsts).
Vienreizēji! iesaucās Rinaldo, maigi uzlūkodams ķēvi. Tas bija viņa mīļākais zirgs Dvīņu stallī: ne jau sacīkšu uzvarētājs kā Benvenuto, bet skaists dzīvnieks ar vienmērīgu gaitu.
Labā formā, vai ne? piebilda pazīstama balss ēnā, un Rinaldo palēcās.
Ieraudzījis runātāju, Rinaldo satrūkās. Enriko bija viņam Belecā pielipis kā nelaba smaka, no kuras jaunais Vēstnieks nespēja tikt vaļā. Pēc Hercogienes nāves nedz viens, nedz otrs negribēja palikt pilsētā. Di Kimiči un ikviens ar viņiem saistītais cilvēks pēc sprādziena tika pakļauts smagām aizdomām, lai arī viņu saistība ar noziegumu nebija pierādīta.
Rinaldo nepietika spēka atteikt Enriko darbu Remorā, tāpēc viņš to ieteica abiem tēvočiem: Pāvestam kā pieredzējušu zirgu puisi, bet hercogam Nikolo kā līdzekļos neizvēlīgu spiegu. Pietika ieraudzīt Enriko, un Rinaldo dūša saskrēja papēžos. Enriko taču bija aukstasinīgi nogalinājis, iespējams, ne vienu reizi vien, un, lai arī pēdējo noziegumu pasūtīja pats Rinaldo, slepkava iedvesa viņā šausmas šis cilvēks nedomādams spētu pārgriezt rīkli pat savam saimniekam, ja viņam par to labi samaksātu.
Nu, kā pret tevi te izturas? Rinaldo nervozi apvaicājās, karstāk par visu vēlēdamies no spiega atkratīties un zirga mugurā laisties laukā no pilsētas kalnos.
Nevaru sūdzēties, atbildēja Enriko. Tīri labi atkal būt pie zirgiem. Uz viņiem paļauties ir drošāk nekā uz cilvēkiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt.
Rinaldo šķita, ka saprot gan. Draņķa spiegs turēja uz viņu ļaunu prātu, jo glītā līgava pazudusi, un vīrs bija ieņēmis galvā, ka bijušajam saimniekam kaut kas par to zināms. Rinaldo meiteni bija saticis tikai vienreiz un par viņas likteni neko nezināja. Tas bija pavisam citāds, nekā spiegs iedomājās, tātad Enriko aizdomas bija nepamatotas. Pašam Vēstniekam nebija laika ņemties ar jaunām sievietēm lai cik skaistas vai citādi pievilcīgas tās būtu. Sievietes viņam bija svešas būtnes, izņemot māsu un māsīcas. Un mazāk par visu Rinaldo vēlējās iemantot Enriko naidu. Spiegs varētu nodarīt lielu ļaunumu, un ne jau fiziski vien.
Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Rinaldo pavirši izmeta. Ja kas vajadzīgs, dod man ziņu.
To pateicis, Rinaldo izveda pagalmā Bacio enriko skumjo brūno acu pavadīts.
*
Ar ko man sākt? jautāja Lučiano.
Lučiano ar Čezari un Džordžiju, atstājuši Paolo un Doktoru Detridžu dzīvi runājamies, devās laukā no pilsētas mūriem pa ceļu, kas no Auna vārtiem vijās uz rietumiem. Viņi bija saņēmuši norādījumu izmantot dienu Džordžijas turpmākai izglītošanai un pieredzes apmaiņai.
Vispirms jau pastāsti, kā šeit nokļuvi! Džordžija vērsās pie Lučiano. Visi trīs sēdēja uz zema lauku mājas mūra turpat aiz pilsētas.
Šodien ratos, smaidīdams atbildēja Lučiano. Bet man ir aizdomas, ka ne jau to tu vēlies zināt. Ierados no Belecas. Tā ir pilsēta, uz kuru pērn maijā pirmoreiz atstravagēju. smaids lučiano sejā apdzisa. tagad es tur dzīvoju tur tagad ir manas mājas.
Visi trīs jaunieši uz brīdi pieklusa. Čezare pret smalko jaunekli, kas bija par viņu gadu jaunāks, tomēr piedzīvojis tādus brīnumus, juta, var teikt, godbijību. Lučiano bija stravagante, bet Čezare pat nezināja, ko šis vārds nozīmē. Viņš gan bija dzirdējis, ka Lučiano ir izcilākā Tālijas stravagācijas speciālista sinjora rodolfo māceklis un dzīvo Belecā pie brālības dibinātāja Doktora Krinamortes. Bet nu atklājās, ka Lučiano ir ne tikai citas pasaules viesis, bet arīdzan Čezares personīgās stravagantes, noslēpumainās meitenes ar zēnisko matu griezumu un bez ēnas, draugs.