Šajā pasaulē nekur nav jaukāk kā Belecā, Lučiano pēc brīža turpināja. Tā atgādina Venēciju, vienīgi viss, kas Venēcijā ir no zelta, Belecā ir no sudraba. Zini, šeit zeltam nav vērtības, dārgākais metāls ir sudrabs. Belecā sabrauc tūristi no visas pasaules un ne jau tālieši vien tās neaprakstāmā skaistuma dēļ. Pietika man ierasties šajā pasaulē, lai atkal justos pavisam labi. Mati atauga, kļuvu spēcīgs, tāds pats kā pirms vēža uzbrukuma.
Lučiano pieklusa, ievilka elpu un tad turpināja: Vienā dienā visu neizstāstīšu. Mēnešiem biju Rodolfo māceklis -viņš ir brīnišķīgs, pats gudrākais, maģiskākais cilvēks, kas iemācīja man stravagāciju. rodolfo mani šeit jau gaidīja, jo bija nogādājis talismanu mūsu pasaulē.
Kas bija tavs talismans? Džordžija ziņkārīgi pajautāja.
Zēna sejai pārslīdēja sāpju ēna. Džordžija ievēroja, ka
Lučiano nav gluži tāds, kādu viņa atcerējās Lusjēnu. Lučiano izskatījās vecāks un it kā nomākts. Viņš gan teica, ka Tālijā jūtoties vesels, tomēr izskatījās pēc cilvēka, kas smagi sirdzis un pēc tam fiziski atkopies, bet dvēseliski ne.
Piezīmju grāmatiņa no Belecas, atbildēja Lučiano, taču to vairs nevaru lietot.
Piecēlies zēns sāka soļot gar sienu turp un atpakaļ.
Pati redzi, ka man ir ēna. Joprojām esmu stravagante, vienīgi ceļoju no šīs pasaules uz jūsējo. Pēdējā laikā strava-gēju pavisam reti un daru to ar grūtībām.
Vai tāpēc, ka zini, kas tavas slimības dēļ notika mūsu pasaulē? Džordžija jutās kā stulbs zilonis trauku skapī, bet kā citādi to uzzināt?
Jā, atbildēja Lučiano. Tu jau zini, ka tavā pasaulē, kas vairs nav manējā, nomiru.
Čezare uzmeta stāstītājam godbijīgu skatienu. Tālietis gan bija dzirdējis Lučiano sakām, ka vecajā pasaulē viņš nomiris, tomēr līdz šim brīdim nespēja tam noticēt.
Vai ar Doktoru Detridžu notika tāpat? Džordžija aši pajautāja, gribēdama kliedēt spriedzi.
Zināmā mērā, jā, atbildēja Lučiano. Viņš stravagēja uz belonu, kas tagad ir viņa tālijas pilsēta, cenzdamies izbēgt no nāvessoda Anglijā. Bet vēlāk, atklājis, ka viņam ir ēna, Detridžs saprata, ka vecajā pasaulē viņš neapšaubāmi ir nomiris.
Kāpēc tev liekas, ka Dotlore runā jocīgi? Čezare vērsās pie Džordžijas. Man viņa valoda izklausās pavisam parasta.
Mums gan viņa runas veids šķiet vecmodīgs, atbildēja Džordžija.
Meitene jautājoši uzlūkoja Lučiano, gaidīdama paskaidrojumu, bet viņš tikai paraustīja plecus.
Bet vai tev mūsu izruna nešķiet svešāda? Lučiano pajautāja Čezarem. Mēs taču nerunājam nedz itāliski, nedz tāliski, tomēr jūs saprotam, un arī citi mūs saprot.
Džordžija lūkoja ķerties klāt no citas puses.
Ko vēl tu darīji Belecā, viņa painteresējās, līdzās stravagācijas studijām?
Sākumā 1 īercogiene izvēlējās mani par mandoljeru tas ir kā gondoljers Venēcijā, Lučiano paskaidroja, bet tad Rodolfo mani no turienes aizveda un es līdzdarbojos uguņošanas priekšdarbos. Apmeklēju salas, nim kanālā, cīkstējos ar slepkavu, saņēmu daudz, daudz sudraba, tika izdots rīkojums mani apcietināt, piedzēros, mani nolaupīja, piepalīdzēju jaunās Hercogienes vēlēšanās, dejoju ar viņu karnevālā…
Lučiano sejas izteiksme atkal mainījās, un Džordžija juta, ka sirds saraujas.
Cik jaunajai Hercogienei gadu? viņa pajautāja.
Aptuveni tikpat, cik man, atbildēja Lučiano. Mēnesi vai divus vecāka.
Lučiano balss skanēja uzspēlēti pavirši Džordžijai tas bija tik pazīstami. Tādā pašā balsī viņa, atnākusi uz vijoļspēles stundu, apvaicājās Vikijai Malholandei, kā klājas Lusjēnam.
Aizraujoši gan! iesaucās Čezare. Tev piedzīvojumu krietni vairāk nekā man. Lai gan esmu par tevi teju gadu vecāks. Neko citu neesmu darījis, tikai jājis un palīdzējis tēvam stallī. Turklāt tu esi ticies ar Belecas Hercogieni ar abām. Mana dzīvīte šeit, ja tā padomā, ir baigi garlaicīga.
Man ir smagas aizdomas, ka ilgi tev garlaikoties nesanāks, drūmi atbildēja Lučiano. Kā stravagantes dēls vienā no di kimiči klana svarīgākajām pilsētām tu nespēsi izvairīties no briesmām.
To, ka viņš ir stravagante, uzzināju tikai vakar, Čezare sacīja, un līdz šim brīdim nesaprotu, ko tas nozīmē.
Ne jau tu vien, es arī, piebilda Džordžija. Lai gan man jābūt vienai no stravagantēml
Stravagante ir starppasauļu ceļotājs, skaidroja Lučiano.
Vismaz starp Džordžijas pasauli un mūsējo.
Runādams Lučiano vērsās pie Čezares, nevilšus juzdamies tuvāks viņam nekā Džordžijai.
Ceļot var abos virzienos, bet talismans priekšmets, kas palīdz stravagantem veikt ceļojumu, nāk no otrās, nepazīstamās pasaules.
Bet tu teici, ka esi atgriezies otrajā pasaulē pēc… tu jau zini, Džordžija nerimās. Vai tagad tev ir talismans no mūsu pasaules?
-Jā, atbildēja Lučiano, neielaizdamies sīkumos.
Kā jūs domājat, kāpēc izvēle krita tieši uz jums? Čezare bikli kā pelīte jautāja. Jūsos noteikti ir kaut kas īpašs.
Lučiano un Džordžija abi reizē nosprauslojās.
Manā gadījumā nepavisam, Lučiano teica.
Manā ne tik, piebalsoja Džordžija.
Vienīgi… Lučiano iesāka un tad samulsis aprāvās.
Kas vienīgi? gribēja zināt Džordžija.
Man bijis pietiekami daudz laika par to padomāt, Lučiano negribīgi turpināja. Nupat ienāca prātā, vai talismans tomēr neatrada mani tāpēc, ka savā pasaulē biju nolēmēts. Lai gan šeit paliku uz visiem laikiem tāpēc, ka Kimiči mani nolaupīja un stravagēt bez talismana mājup nevarēju, tomēr šķiet, ka savā pasaulē tāpat man būtu jāmirst. Vēzis atgriezās, tu jau zini.
Džordžija pamāja.
Tad nu prātoju, vai tik tur nav kāda sakarība es taču biju nāves ēnā. Un tagad man liekas… drausmīgi negribas tev jautāt, bet vai tu savā pasaulē tiešām jūties labi?
6. nodaļa. Pastarītis
Vai tik tu neesi sasirgusi? noprasīja māte, kad Džordžija brokastu laikā ceturto reizi gari nožāvājās.
Nē, nudien, mammu, man nekas nekaiš goda vārds, -viņa atbildēja, vienkārši pagājušajā naktī lāgā neizgulējos.
Un tā bija patiesība. Lusjēns jau bija brīdinājis. “Kad ik nakti stravagēju, atgriežoties mājās, allaž biju pārguris,” viņš atzinās, piebilzdams, ka viņš vismaz varēja aizbildināties ar slimību.
Šajā ziņā, pēc Džordžijas domām, Lusjēns varēja būt mierīgs viņa noteikti galu galā ir vesela.
Varbūt tev derētu šodien izlaist jāšanas nodarbības, -tēlodams norūpējušos vecāko brāli, ierosināja Rasels. Džordžija uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.