Varbūt tev derētu vēlā stundā nespēlēt savu “mūziku”? -viņa atkodās. Tās dēļ nevarēju gulēt.
Nu, nu, jūs abi, beidziet vienreiz ecēties, neizturēja Ralfs. Maltītes laikā viņš necieta nekādus ķīviņus.
Džordžija jau bija uzģērbusi jātnieku bikses un zābakus. Dažkārt, kad tiešām uzsmaidīja veiksme, Ralfs un Mora aizveda viņu uz stalli, taču tas bija tālu un aizņēma visu rītu, jo nācās Džordžiju gaidīt. Tāpēc visbiežāk kā šodien meitenei vajadzēja braukt ar ķiveri un pātadziņu rokās metro vagonā teju līdz galastacijai.
Tā kā jātnieka aksesuāri runāja paši par sevi, dažs labs jokupēteris brauciena laikā mēdza apjautāties: “Bet kur tad tavs zirgs?”, skaļi iesmiedamies par savu asprātību. Šodien meitene nelikās neko manām, lai gan paraduma pēc saskaitīja asprāšus.
Šoreiz tikai trīs, nomurmināja Džordžija, kāpdama autobusā, lai dotos no stacijas uz stalli. Laikam zūd kvalifikācija.
Pazīstamā staļļa smarža acumirklī atsauca atmiņā Remoru, kur zirgus cēla bezmaz dievu kārtā, arī tos bez spārniem. Gandrīz visu nakti Tālijā tā bija diena Džordžija bija runājusi ar Lusjēnu un Čezari par di Kimiči, Belecu, stravagē-šanu un tālijas burvību. patlaban meitene dedzīgi vēlējās tur atgriezties, lai uzzinātu vairāk par zirgu cilti, kas, šķiet, pārņēmusi savā varā visu pilsētu. Un lai atkal tiktos ar Lusjēnu.
Sarunas beigās Lusjēns piekodināja katm nakti nestravagčt, lai nepārgurtu. vēl viņš bija brīdinājis, ka vārteja no Džordžijas pasaules ieguvusi bēdīgu slavu ar savu nepastāvību. Viņš ar Detridžu un noslēpumaino Rodolfo, kas Lusjēna acīs nepārprotami bija dižgars, centās izstrādāt stravagēšanas ceļa sakārtošanas metodi. Neierodoties Tālijā visu nedēļu, varētu gadīties, ka tur aizritējusi tikai viena diena.
Bet vai tad varēja zaudēt kaut vienu iespēju tikties ar Lusjēnu? Skaidrais saprāts Džordžiju brīdināja, ka palikt kopā ar Lusjēnu viņai tikpat maz izredžu kā tad, kad zēns tiešām būtu miris. Galu galā Lusjēns bija miris, ciktāl tas attiecās uz Džordžijas pasauli. Ari tad, ja viņa aizstravagētu uz tāliju, lai apmestos tur uz visiem laikiem, tas, protams, neietilpa Džordžijas plānos diez vai viņi pārkāptu draudzības robežu. Pietika atcerēties Lusjēna seju, dzirdot pieminam jauno Belecas Hercogieni. Džordžija atkal ieslīga izmisuma purvā.
Hercogieni laikam sauca Arianna, un ar viņas dzimšanu saistījās noslēpums īstenībā viņa bija iepriekšējās Hercogienes un Rodolfo meita. Lusjēns un Arianna bija sadraudzējušies pasen, kad Arianna vēl neko nezināja par saviem vecākiem. Tolaik viņa bija vienkārša Belecas lagūnas salas meitene. Vēlāk tika "nogalināta" Ariannas māte un atklājās patiesība.
Džordžij! atskanēja sauciens, un meitenes sapņojums pārtrūka. Vai šodien tu jāt nedomā. Varbūt visu rītu stāvēsi pagalma vidū?
Tā bija Džīna, staļļa vadītāja, viens no Džordžijas mīļajiem cilvēkiem.
Atvainojos, aizklīdu zilās tālēs, atbildēja Džordžija, un tā bija patiesība.
Falko di Kimiči bija pavisam viens, ja neskaita kalpus. Zēna rīcībā bija visa pils, pa kuru varēja klaiņot pēc sirds patikas. Di Kimiči vasaras pils Santa Finā, ap desmit jūdžu attālumā no Remoras, bija lepnākais no Džiljas hercogu mājokļiem. To uzbūvēja otrais hercogs Alfonso, Falko vectēvs, kas bija tā aizrāvies ar naudas pelnīšanu, ka apprecējās tikai sešdesmit piecu gadu vecumā.
Spītējot vecumam, Alfonso sarūpēja sev četrus dēlus: sešdesmit septiņu gadu vecumā vecāko Nikolo, bet desmit gadus vēlāk pastarīti Džakopo, tagadējo Belonas princi. Hercogs Alfonso nomira astoņdesmit septiņu gadu vecumā (Falko piedzima pēc vairāk nekā divdesmit gadiem), dodot Nikolo iespēju kļūt par hercogu jau divdesmit gadu vecumā. Alfonso sieva Renata bija ievērojami jaunāka par savu vīru. Falko savu omīti atcerējās labi tā bija sīciņa sirmgalve ar neparasti mirdzošām acīm, viņa kliboja pa palazzo ar spieķīti, par visu interesējās un lepojās ar brīnišķīgajiem dēliem un mazdēliem.
“Pat ar mani,” nodomāja Falko, ar grūtībām un gausi uz divām kūjām kleberēdams no telpas uz telpu. Bet tādas domas viņam nebija raksturīgas: Falko sevis žēlošanu neatzina.
Falko bija dievināts bagātas, ietekmīgas dzimtas pastarītis, izskatīgākais dēls dzimtas atzarā. Tēvs hercogs Nikolo turēja dēlu rokās jau dažas minūtes pēc viņa nākšanas pasaulē, kaldams plānus par jaunām hercogistēm, kuras apgūt vai nopirkt, lai skaistais bērns tiktu pie augsta titula.
Falko bija trīs par viņu vecāki brāļi katram bija savi talanti. Gan Fabricio, gan Karlo bija izskatīgi un gudri; Fabricio visnotaļ piemērots tēva mantinieka lomai, jo dzīvi interesējās par politiku un diplomātiju un ik dienu neskaitāmas stundas aizvadīja kopā ar Hercogu. Karlo bija vairāk uzņēmējs, tāds kā ģimenes pamatlicējs. Jau puišeļa gados, būvēdams no koka klučiem pilis, Karlo vēlējās brāļus nokalpināt kā zaldātus.
Falko mīļākais brālis bija Gaetano, gados vistuvākais un nebūt ne skaistulis. Īstenībā Gaetano bija neglīts ar lielu degunu un milzīgu, sašķiebtu muti. Runāja, ka viņš pēc izskata atgādinot vectēvu Alfonso, kas bija uzbūvējis lielo Santa Finas pili. Gaetano katrā ziņā bija gudrākais no brāļiem un vairāk interesējās par bibliotēkām Santa Finā un tēvoča Pāvesta pilī.
Ar Gaetano varēja arī vislabāk pavadīt laiku. Viņš prata jāt un paukoties, izgudroja vienreizīgas rotaļas. Laimīgākās Falko bērnības stundas aizritēja kopā ar Gaetano Santa Finā, darbojoties brāļa izdomātajos bruņinieku un spoku piedzīvojumu romānos ar paslēptām bagātībām un ārprātīgu cilvēku ģimenes noslēpumiem, slepenībā turētiem testamentiem un kartēm. Spēlēt jaunavu un kareivīgu ķēniņieņu lomas Gaetano lugās šad tad varēja piemnāt vecāko māsu Beatriči, tomēr uzņemties sieviešu tēlus un ietērpties muslīnā un brokātā bieži vien nācās Falko, jo viņš bija apveltīts ar smalkiem sejas vaibstiem un milzīgām, melnām acīm.
Tomēr vistuvākie Falko sirdij bija piedzīvojumu romāni ar zobenu kaujām. Zobenu karjeru brāļi uzsāka ar koka ieročiem, bet, kad Falko bija desmit gadus vecs, noslēdza ar flo-retēm. Cīnīdamies brāļi izskraidelēja augšup lejup visas pils kāpnes, sākot ar galveno marmora kāpņu plašumiem un beidzot ar noslēpumaini sazarotajām koka kāpnēm kalpu galā. Divkaujas notika zem smagajām lustrām banketu zālē, metot simtiem atspulgu tās spoguļsienās. Māņkustības un atsitienus jaunie di Kimiči praktizēja pat pils virtuvē, apgāzdami pannas un pārbiedēdami kalpones. Lai gan Gaetano bija četrus gadus vecāks par savu mazo brāli, prasmju ziņā abi bija līdzvērtīgi un, zaudējuši elpu, allaž sabruka un smējās reizē.
Tas bija vienreizēji. Taču pirms diviem gadiem, kad Gaetano kļuva piecpadsmit gadus vecs, visam pienāca gals. Gaetano grasījās iestāties Džiljas universitātē, un audzinātāja Ignačio aprūpē paliktu tikai viens skolēns. Brāļu rīcībā gan vēl būtu garās vasaras brīvdienas, kad varētu turpināt paukošanos un lomu spēli, ja vien ar Falko nenotiktu nelaime.
Tieši par to, ar sāpēm pievārēdams vienas no kāpnēm, kas savulaik padevās bez grūtībām, Falko patlaban prātoja. Sasniedzis milzīgo velvēto lodžiju, no kuras pavērās skats uz pils galveno ieeju, Falko, smagi elsodams, vēroja lauku ainavu un, ieķēries margās, atpūtās.
Stalli no šejienes nevarēja redzēt, un labi vien bija. Pēc negadījuma Falko zirga mugurā nekāpa nebija nekādas vēlēšanās, viņš pat nezināja, vai tam pietiktu spēka. Ļaut savu neveiklo augumu celt mugurā dzīvniekam, uz kura viņš savulaik viegli uzlēca pats, šķita nepanesams pazemojums. Falko piemita savs lepnums.