Piecpadsmitajā dzimšanas dienā Gaetano saņēma dāvanu -jaunu, nervozu sugas bēri vārdā Kaino. Falko lūdza atļauju pajāt, bet brālis sev neraksturīgi atteica. “Zirgs tev ir par lielu, Falkončino,” Gaetano paskaidroja. “Pagaidi, līdz paaugsies.”
Pieaugušie toreiz smējās, bet Falko vārījās dusmās. Savu mūžu neviens nebija viņam atteicis tāpēc vien, ka viņš ir par mazu vai par jaunu. Gaetano taču labāk par visiem ģimenē vajadzēja zināt, cik spēcīgs un spējīgs ir Falko. Vai tad viņš šorīt nebija piespiedis brāli padoties, kad abi plašajā banketu zālē paukojās visapkārt sešus metrus garajam galdam?
Falko gaidīja, līdz pie tā paša galda beigsies lielā dzimšanas dienas maltīte. Visi ēda un dzēra bez jēgas, izņemot Falko, kas bija galīgi noskaities. Pēc maltītes beigām viesi izklīda pa pils augšstāva vēsajām istabām baudīt siestu. Pat Gaetano aizgāja pasnaust pie saviem manuskriptiem bibliotēkā.
Izgājis laukā, Falko devās uz stalli un apsegloja Kaino. Tas bija neprāts. Zirgu puiši bija aizgājuši pusdienās, zirgi agrīnās pēcpusdienas tveicē jutās samiegojušies, un sirmis nepazina zēnu, kas to veda laukā no staļļa. Tomēr sev mugurā Kaino kāpt neliedza, tikai mazliet pieglauda ausis, laikam jau jātnieka jutīgās rokas zirgu nomierināja.
Taču laukā, agrās pēcpusdienas svelmainajā saulē, bēris gāja nelabprāt un drīz vien saīga. Kaino klīrīgi apgāja ceļa oļus, kas viņam nepatika, palēninot gaitu līdz sēru procesijas solim, un, tiklīdz Falko iespieda zirgam sānos papēžus, tas no miera stāvokļa strauji uzņēma riksi un pēc brīža jau aulekšiem metās pāri laukam. Falko nobijās. Gaetano taču neganti pārskaitīsies, ja viņš jauno zirgu nodzīs. Savādi, bet par sevi Falko nebaidījās.
Kaino, pamanījis ceļā augstu mūri, saslējās pakaļkājās, lai šķērsli pievārētu. Un tas viņam teju izdevās. Taču izšķirošajā brīdī gaisā pacēlās putns un zirgu izbiedēja, un Kaino nokrita uz muguras, paraudams sev apakšā jātnieku.
Pusstundu vēlāk staļļa puiši ievēroja, ka bēris pazudis. Galvenais zirgu puisis ar satraucošo vēsti skrēja pie Nikolo, kas nīgri iztrūkās no snaudas. Muļķa puika tādā karstumā dzīt laukā zirgu, Hercogs noburkšķēja, laikam tak nespēja nociesties, neizmēģinājis dāvanu.
Nē, Jūsu Gaišība! atbildēja zirgu puisis. Jūsu kalps teica, ka Gaetano kungs sēžot bibliotēkā.
Viņus atrada tikai pēc vairākām stundām. Zirgs jau bija pagalam izvalbītām acīm, skaistā galva vienās asinīs un putās. Kaino bija lauzis sprandu. Tikai piecatā vīri spēja nocelt dzīvnieka ķermeni no zēna. Viens no tiem bija izmisušais Hercogs, kas par katru cenu vēlējās nest pastarīša ļengano ķermeni rokās uz palazzo. falko tikpat kā neelpoja.
Kurjers aizauļoja uz Santa Finu pēc ārsta, kas pēc ierašanās secināja, ka zēna stāvoklis ir bezcerīgs. Trīs dienas Falko dzīvība karājās mata galā. Falko to skaidri atcerējās toreiz šķita, ka viņš lido augstu virs raudošās ģimenes tikpat kā uz viņa istabas augstajiem griestiem gleznotie eņģeļi. Tāpat kā viņi, arī Falko neko nejuta viņš bija gaismas, siltuma un domas iemiesojums. Tikai ceturtajā dienā zēna sakropļotajā ķermenī atgriezās apziņa un sākās viņa sāpju ceļi.
Salauztās ribas, brūces un nobrāzumi ar laiku sadzija, lai gan rēta uz vaiga palika uz mūžu. Taču labā kāja palika kropla, un nekādas ārsta pūles ar šinām un pārsējiem nespēja atdot tai kustību vieglumu un dabisko gaitu. Pagāja vēl divi gadi, līdz Falko iemācījās staigāt kā tagad ar kruķiem, kad par katru soli nācās maksāt ar pūlēm un sāpēm. Atspiedies pret margām un atbalstījis zodu izdēdējušajā plaukstā, Falko atcerējās drausmās ciešanas, kas bija jāpārdzīvo vecākiem. Māte pirms gada nomira drudzī, iesveldama Falko jaunas sāpes. Tēvs viņu joprojām mīl to Falko zināja. Taču šādu mīlu viņš nespēja īsti pieņemt, jo gauži kaunējās par savu sakropļoto ķermeni.
Gaetano mocījās sirdsapziņas pārmetumos, viņš vēl tagad tik tikko spēja uzlūkot Falko. Vecāko brāli nepameta izjūta, ka nelaime būtu gājusi secen, ja viņš nebūtu pastarītim atteicis. Falko vecāko brāli nevainoja, un neviens cits arīdzan. Pastarītis apzinājās, ka pie visa vainīgs viņš pats. Zēns nespēja piedot sev skaistā zirga nāvi un domāja, ka ciešanas ir pelnīts sods. Dažkārt ienāca prātā, ka Gaetano neviltotā biedriskuma zaudējums ir papildu sods, kas viņam jāizcieš, un tas bija bezgala smagi.
“Interesanti, kur tagad ir Gaetano?” Falko ienāca prātā.
Pēkšņi kā uz burvja mājienu putekļainā ceļa līkumā no Remoras puses parādījās jātnieks. Falko acumirklī zināja, ka tas ir Gaetano neviens cits tā zirgā nesēdēja. Sendienās Falko būtu skrējis uz vārtiem un brāli apkampis. Tagad tas nebija iespējams pat tad, ja viņš to gribētu. Falko palika uz vietas, brīnīdamies, kāpēc brālis tā steidzas.
Džordžija juta, ka jāšana viņai padodas labāk. Nogurums likās kā ar roku atņemts, palicis tikai možums. Viņa bija jauna, mundra, vesela un šonakt atkal tiksies ar Lusjēnu ja vajadzēs, pavaļosies gultā visu svētdienu. Labo omu nespēja sabojāt pat Rasela ņirdzīgais ģīmis, kas Džordžiju sagaidīja mājās.
Džordžija ielaida vannā neciešami karstu ūdeni, pielēja klāt smaržīgas putas. Aiz vannasistabas durvīm jau skanēja Rasela burkšķēšana, bet velti viens no mammas nerakstītajiem likumiem noteica, ka Džordžijai pēc jāšanas nodarbībām jāizmērcējas karstā ūdenī. Džordžija palika vannā, kamēr tā atdzisa, un tad, pielaidusi klāt karsto ūdeni, aizsap-ņojās par Remoru.
Te pēkšņi meitene satrūkās: viņa taču jau laidās miegā. Aši izkāpusi no vannas, Džordžija sparīgi apslaucījās dvielī. Uzvilkusi pār apakšveļu halātu, viņa ielika jātnieku bikses veļas grozā, pirms tam izvilkusi no kabatas spārnoto zirdziņu. Talismanu sargāja polsterēts iesaiņojums. Lai gan jāšanas nodarbībā zirdziņš traucēja, Džordžija no tā nešķīrās. Nolāpītā Rasela dēļ.
Gaetano skrēja, izlaizdams katru otro marmora pakāpienu. Sulainis pie durvīm pateica, kur meklēt Falko. Gaetano nevilcinājās ne mirkli. Pieskrējis pie brāļa, viņš to pēc divu gadu pārtraukuma apkampa.
Brāl! Gaetano elsa. Mums bija jāsatiekas. Tēvs grib, lai es precos!
Falko jutās aizkustināts. Bija tikpat kā sendienās, kad brāli dalījās savos noslēpumus. Falko sirsnīgi atsaucās brāļa apskāvienam un ieskatījās viņa satrauktajā sejā.
Kas viņa ir? viņš jautāja. Neizskatās, ka tamdēļ tu justos pārāk laimīgs.
Ak, man vienalga, atbildēja Gaetano drūmāk, nekā pienāktos tamlīdzīgai vēstij. Nekad neesmu cerējis, ka šajā jautājumā man būs teikšana. Man jau sāka likties, ka tēvs nodomājis pievērst mani baznīcai.
Un tu esi vīlies? nesaprata Falko.
Nē jau, atsaucās Gaetano, nepacietīgi soļodams turp un atpakaļ pa lodžiju. Tu nesaprati. Tas neattiecas uz mani vien. Manuprāt, tēvs izdomājis, ka nākamais pāvests ģimenē būsi tu
Falko apstulba. Būdams apveltīts ar asu prātu, viņš, tāpat kā brālis, visu saprata. Viņš vairs nebija skaistais pastarītis, kas piemērots kāpšanai tronī vai precībām ar kādas Tālijas hercogu ģimenes atvasi. Diez vai kāda sieviete uz Falko paskatīsies. Tāpēc viņu var sūtīt projām uz baznīcu priesteri taču neprecas. Falko nosirmos, neiepazinis citu sieviešu glāstus, izņemot māti un māsu. Līdz Ferdinando nāvei Falko likumīgi kļūs par kardinālu. Tiks izspēlētas vēlēšanas, un viņu iecels pāvesta tronī.