Falko tēvu mīlēja, bet ilūzijas par viņu neloloja. Nikolo visu nokārtos un, ja pats nomirs pirms Ferdinando, būs parūpējies, lai viņa plānus īsteno pēctecis Fabricio. Falko juta, ka trīspadsmit gadu vecumā viņam saplānota visa nākotne. Viņa viedoklim atvēlēts šaurs stūrītis, ko neviens neņems vērā. Falko varētu izveidoties par dižu garīgās pasaules zinātnieku, sacerēt filozofijas traktātus, kļūt par smalku vīnu lietpratēju. Tas viss tagad atklājās Falko acu priekšā. Taču viņš bija tikai zēns, lai arī ļoti gudrs, un nebūt nebija ar mieru beigt pasaulīgo dzīvi.
Gaetano izskatījās satriekts.
Neļaušu ar tevi tā izrīkoties. Mums jāmeklē izeja. Mans precību objekts ir jaunā Belecas Hercogiene. Vēl pavisam meitene jaunāka par mani. Tēvs man rādīja portretu īsta skaistule.
Attēlos viņas jau allaž tādas, vai ne? atbildēja Falko.
Vai atminies stāstu par princesi Rozi Mirandu?
Gaetano sejā atplauka viņa nepārspējamais blēža smaids. Stāsts par princesi bija viens no vecākā brāļa veiksmīgākajiem sacerējumiem. Viņi to izdzīvoja veselu vasaru tas bija garš, sarežģīts romāns par nodotiem mīlētājiem un dzimtu naidu, ar daudzām lieliskām zobenu kaujām. Gaetano sažņaudzās sirds, atceroties laiku, kad Falko bija tikpat laimīgs kā viņš un lēkāja no pakāpiena uz pakāpienu kā barons Moresko vai arī, ietinies vecā zila samta aizkarā, tēloja daiļu princesi.
Paklau, turpināja Gaetano, ja nu kas… Hercogienes tēvs un reģents ir RodOlfo Rosi. Varens burvis. Tēvs teica, ka viņš esot stravagante.
Falko acis iepletās vēl milzīgākas.
Kas tas tāds?
Gaetano saminstinājās.
īsti nezinu. Bet vienu gan zinu: viņš atstājis neizdzēšamu iespaidu uz tēvu un pārējiem. Stravagantes, kā runā, pārzina visus noslēpumus. Tomēr starp viņiem un mūsu ģimeni laikam pastāv naids. Tēvs nemūžam neies pie viņiem lūgties palīdzību.
Kādu palīdzību?
Par tevi, atbildēja Gaetano. Ja man tiešām izdosies to meiteni apprecēt, tad lūgšu viņas tēvam, lai tev palīdz. Esmu pārliecināts, ka viņš ar savām spējām varētu mainīt tavu dzīvi uz labo pusi. Tad tev nevajadzētu kļūt par pāvestu. Varēsi darīt, ko pats gribi.
Falko acis pildījās asarām. Ne jau tāpēc, ka viņš cerētu uz Belecas stravagantēm , kas varētu viņu izārstēt. Tādiem brīnumiem Falko neticēja. Raudāt gribējās tāpēc, ka viņi ar Gaetano atkal bija draugi.
*
Šoreiz Džordžiju Auna stallī jau gaidīja. Viņai bija sagatavots apseglots zirgs. Čezare meitenei uzsmaidīja.
Dosimies apciemot Merlu, viņš paziņoja. Varbūt palīdzēt tev uzkāpt?
“Jāju dienu, jāju nakti,” nodomāja Džordžija, “necik ilgi, un iedzīvošos Švarcenegera muskuļos!”
Kur tad Lučiano? tiklīdz Čezare uzkāpa zirgā, meitene apvaicājās.
Viņš būs tur jau priekšā, Čezare atbildēja.
Abi ar zirgiem pa bruģēto ielu devās uz Auna vārtiem un laukā no pilsētas. Nu jau viņi rikšoja gar pilsētas mūri, pajāja garām Vērša un tad Dvīņu vārtiem, līdz sasniedza lielceļu, kas no Saules vārtiem aizvijās uz ziemeļiem. Jājot garām Dvīņu zvaigznājam, abi paskubināja zirgus, tomēr no Dvīņu vārtiem viņiem aiz muguras paspēja izslīdēt ēna vīrs zirgā, kas tagad sekoja. Gluži uz papēžiem nelūgtais pavadonis, protams, nemina, viņš palaida sev priekšā vairākus vezumus un jātniekus. Enriko bija pārlieku slīpēts spiegs, lai rīkotos atklāti.
7. nodaļa. Santa Finā skan arfa
Santa Fina Džordžijai bija īsts atklājums. Meitene bija iedomājusies, ka Remora ar šaurajām, baiģētajām ieliņām un spožas saules pielietajiem piazza ir brīnišķīgākā vieta pasaulē. Bet izrādījās, ka Santa Fina sastāv tikai no baznīcām un torņiem.
Galvenais dievnams tirgus laukumā, kas, kā paskaidroja Čezare, sākotnēji bija būvēts kā cietoksnis. Platie pakāpieni veda uz ieejas durvīm. Kāpnes ne brīdi nepalika tukšas: iekšā un laukā no dievnama bez apstājas plūda priesteri, svētce-ļotāji un tūristi. Džordžija saprata, ka mazā kalnu pilsētiņa ir senāka par Remoru. Ienāca prātā vārds viduslaiku , taču šādam apzīmējumam pilsētiņa, šķiet, tomēr bija par jaunu. “Nūja, esmu patlaban sešpadsmitajā gadsimtā,” Džordžija nosprieda. “Tāpēc pat viduslaiki nešķiet tik tāli.”
Par ko tu domā? jautāja Čezare, kad viņi apstājās tirgus laukumā, kurā virmot virmoja Santa Finas ikdiena.
Tikpat kā filmas uzņemšanas laukumā, atbildēja Džordžija. Nespēju ticēt savām acīm, ka tas notiek dzīvē.
Nesaprotu, ko tu saki, viegli saraukdams uzacis, teica Čezare, taču zinu, ko domā. Santa Finā daudzus pārņem tāda izjūta.
Nogriezušies šķērsielā, abi jāja pa šauru aleju labirintu, beigās nonākdami pilsētas rietumu nomalē, kur pletās milzīgs staļļu komplekss, krietni plašāks un iespaidīgāks par Auna zvaigznāja stalli. Pagalmā ceļiniekus sagaidīja Lučiano. Viņš izskatījās nedaudz samulsis.
Es atbraucu ar pajūgu, Lučiano atzinās, jāt es neprotu.
Lučiano skatījās uz Džordžiju ar apbrīnu, un meitene juta,
ka piesarkst.
Tas nav grūti, Džordžija aši izmeta, es varētu tevi pamācīt.
Lučiano solīti atkāpās, izskatīdamies satraukts.
Nezinu, vai maz to vēlos, viņš teica. Man zirgi īsti nepatīk. Man no viņiem bail.
Čezare iesmējās. Beidzot atklājās, ka ir kaut kas, ko viņš prot, bet izskatīgais jaunais stravagante ne. viegli nolēcis no zirga, Čezare veda Džordžiju stallī, kurā viņš jutās kā mājās. Roderigo, Santa Finas zirgu meistars, bija liela auguma jautrs vīrs, kas sirsnīgi ar jauniešiem sasveicinājās un parādīja, kur vest zirgus. Kad zirgi bija pie vietas un saņēmuši barību un ūdeni, Roderigo aicināja Čezari, Džordžiju un Lučiano atpakaļ uz mājām. Zirgu meistars visus trīs, protams, bija noturējis par jaunekļiem, un Lučiano mazā pieredze ar zirgiem viņu uzjautrināja.
Viens zirgs, kas tevi nebiedēs, mums atradīsies, vai ne, Čezare? Roderigo teica un uzsita Lučiano uz pleca. Pagaidi dažas nedēļas, un tas nesīs tevi, kur tik gribēsi. Ar šo zirgu nebūs jāuztraucas par mūru un žogu pārvarēšanu. Vēlāk varēsi uzspodrināt prasmi ar necilāku rumaku. Tādam jauneklim kā tu bez zirga neiztikt. Padomā, kas notiks, ja nevarēsi jāt aiz sirdspuķītes ratiem? Vai pārvest viņai no tālām pilsētām dārgumus?
Es dzīvoju Belecā, atbildēja Lučiano, pie mums zirgu nav.
Ā, tad jau skaidrs, sacīja Roderigo, ierasties Remorā no Masku pilsētas ir tas pats, kas lauku zēnam aizbraukt uz jūrmalu. Necik ilgi, un pie jaunajām kājām pieradīsi. Uzsēdināsim tevi zirgā, un jāsi, ātrāk mājās nelaidīsim!
Sasnieguši lauku mājas, kur Roderigo acīmredzot dzīvoja, viņi nogriezās gar stūri uz ēku, kas izskatījās pēc veca šķūņa. Ārpusē uz siena ķīpas sēdēja viens no Roderigo zirgu puišiem un drāza ar nazi sprunguli.
Viss kārtībā, Djego? iedams šķūnī, apjautājās Roderigo.
Jā, mierīgi, atbildēja zirgu puisis. Uzreiz bija redzams, ka viņš sargā, un, tāpat kā visi vaktnieki, Djego darba laikā garlaikojās.
Šķūnis bija tumšs un pieputējis. Tālajā galā pustumsā iezviedzās zirgs. Džordžija devās turp. Tiklīdz acis aprada ar tumsu, viņa ieraudzīja skaisto, palsi pelēko ķēvi.
Sveika, Zvaigžņugaisma! sirsnīgi sveicināja Čezare, un ķēve, viņu pazinusi, pameta ar galvu.