Saruna notika pirms diviem gadiem Ralfs tikko bija apprecējies ar Moru un atvedis uz palikšanu savu dēlu Raselu. Pietika par viņu iedomāties, un Džordžijai izkalta mute un nosvīda plaukstas. “Labāk domā par spārnoto zirgu!” viņa sev teica.
Ak, ja izdotos tikt pie zirga ar spārniem, varētu uzsēsties tam mugurā, bezrūpīgi pacelties debesis un aizlaisties projām uz visiem laikiem! Aizvērusi acis, Džordžija iztēlojās sevi auļojoša zirga mugurā mirklī, kad tas no soļa pāriet riksī, no rikša auļos, tālāk pilnos auļos, bet beigās, jā, kāpēc nevarētu būt vēl kāds posms? Tāpat kā ātruma pārslēgšanai uz šosejas, arī zirga auļiem varētu sekot gluda pāreja, un tad spārnu vēzieni paceltu to ar visu jātnieci gaisā, kur viņus neviens neaizsniegtu.
Kāds piebungoja pie stikla, un Džordžijai neatlika nekas cits kā atvērt acis. Viņā noraudzījās sirms kungs ar brillēm un māja ar roku, lai ienāk. Džordžija saprata, ka tas ir antikvariāta īpašnieks Goldsmita kungs, protams, ja varēja ticēt pa-balējušajam uzrakstam virs skatloga. Vīrs vēlreiz aicinoši pamāja, un Džordžija atvēra veikala durvis.
Paolo saprata, ka melnais kumeļš, cik ātri vien iespējams, jāaizved projām no pilsētas. Pietiks, ja par notikumu sāks runāt, un kāds var sadomāt spārnoto brīnumu nolaupīt. Jāpateicas debesu spēkiem, ka viss notika šajā pilsētas rajonā, Auna zvaigznājā, tā taču bija vienreizēji laba zīme pirms vasaras Zvaigžņu sacīkstēm. Paolo stingri nolēma, ka notikušais jāpatur noslēpumā.
Sacīkstēs ar viņu piedalīties nevarēsim, viņš dēlam teica. Kurš tad ļaus mums izmantot tādu priekšrocību.
Tāpat jau šovasar viņu nevarētu laist trasē, atbildēja Čezare, par jaunu.
Nesaki vis, sacīja Paolo, spārnotie, kā zināms, nav nekādi parastie bērīši. Viņi aug stundām, nevis dienām.
Tēvs ar dēlu palika sardzē visu nakti, abi berzēja kumeļu un ķēvi ar salmiem, iekārtoja tiem tīni guļvietu, sanesa svaigu ūdeni. Jāsaka gan, ka melnais kumeļš jau dažas stundas pēc savas nākšanas pasaulē izskatījās spēcīgs un pieaudzis, bet tā bija parasta lieta. Viena no daudzajām zirgu īpašībām, kas Če-zarem patika, proti, kumeliņi, tikko piecēlušies kājās, bija patstāvīgi. Pavisam citādi nekā Čezares mazie brāļi un māšeles, ar kuriem māte tā noņēmās. Paies ilgs laiks, kamēr viņi izaugs par kārtīgiem cilvēkiem.
Čezarem daudz labāk patika būt kopā ar tēvu staļļa zirgu siltajā smaržā nekā mājas burzmā, kur mūždien bija veļas diena un uz plīts burbuļoja mannas biezputras katliņš bērniem. Turklāt tikai stallī viņš varēja ar Paolo parunāt un uzzināt par tādiem brīnumiem kā spārnotie zirgi.
Kaut kas tāds Remorā, stāstīja Paolo, atgadās ne biežāk kā vienreiz simts gados. Manā mūžā pirmo reizi, turklāt mūsu zvaigznājā, Paolo priecājās. Nekas labāks Aunā manas dzīves laikā nav gadījies.
Bet kā to izskaidrot? Čezare nelikās mierā. Labi, ciltstēvs mums zināms. Zvaigžņu gaismu tu savedi kopā ar ērzeli no Santa Finas kā viņu sauca? Alesandro? Parasts zirgs, vai ne? Protams, milzenis, Stellata-68 uzvarētājs, tomēr ierindas zirgs bez spārniem.
Tas viss notiek savādi, Paolo nesteigdamies iesāka, domīgi lūkodamies Čezarē un rūpīgi izvēlēdamies vārdus.
Pēc ciltsrakstiem spārnotā ierašanos neparedzēt. Parasti jau
tādi zirgi dzimst juku laikos tieši tādos, kā mums ir tagad. Zvaigznājā, kurā kumeļš piedzimst, gaidāma veiksme. Tomēr pats par sevi zirgs panākumus nenodrošina. Zināmā mērā viņš nes sev lidzi briesmas.
Beigās Paolo un Čezare nolēma, ka ķēve un kumeļš nākamnakt jāpārved uz citu vietu. Droši pārvietot zirgus uz Santa Finu varēja tikai tumsā. Alesandro saimniekam Roderigo varēja droši uzticēties par kumeļu, kamēr tas izaugs, neviens neuzzinās. Tomēr, ja kāds izokšķerētu, Auna sāncenši, jo īpaši Dvīņu un Kundzes zvaigznāji, apgrieztu pasauli ačgārni, lai tiktu pie kumeļa un laupītu Aunam tā labo zīmi. Droši rādīt kumeļu dienas gaismā varēs tikai pēc lielajām šīgada sacīkstēm.
Kā mēs viņu nosauksim? jautāja Čezare.
Par Merlu (Melno strazdu) [1] , nedomādams atbildēja tēvs.
Lai viņam viegls lidojums!
Goldsmita kunga veikals bija nekārtīgākā un pievilcīgākā vieta, kādu Džordžija jelkad redzējusi. Mēbeles, grezni nieciņi, apģērbi, ieroči, grāmatas, vērtslietas un galda piederumi mētājās juku jukām vienā kaudzē. Vistrakāk izskatījās pie kases aparāta misiņa lietussargu statnī rēgojās divi zobeni, muskete, zaļš zīda lietussargs un kruķu pāris. Goldsmita kunga krēsls bija iespiests starp nevīžīgi saliktām nošu lapu kaudzēm un apbružātu, ādā iesietu grāmatu grēdām. Patlaban veikalnieks kā no cietokšņa noraudzījās Džordžijā.
Laikam būsi manā skatlogā kaut ko nolūkojis, viņš iesāka. Ievēroju, ka vai katru dienu tu ap šo laiku tajā skaties. Kas par lietu? Nepietiek naudiņas? Neklusē, puis, klāj vaļā!
Džordžija juta, ka nosarkst. Augstā debess, jau atkal! Pie visa vainīgi īsie mati un viņas krūtis pankūkas biezumā. Pietika jau ar neērtībām klasē, kur visas meitenes dižojās ar izteiksmīgām auguma līnijām. Tāpēc jau Džordžija bija pasākusi staigāt uzkumpusi un ģērbties maisveida džemperos. Pēdējā laikā viņa bija iejutusies nebēdnes lomā, likdama noprast, ka negrib izskatīties sievišķīga. Tāpēc jau tas īsais matu griezums. Un sudraba gredzens labajā uzacī.
Goldsmita kungs smaidīdams meitenē noraudzījās.
Zirgs, atbildēja Džordžija, ar spārniem.
Skaidrs, Goldsmita kungs pamāja. Mans etrusku skaistulītis. Kopija, protams. Iespējams, no kāda Itālijas muzeja veikala.
Vai tad jūs nezināt? Džordžija nespēja slēpt pārsteigumu.
Gluži pārliecināts neesmu, ieteicās Goldsmita kungs.
Mantas pie manis atnāk pa dažādiem ceļiem. Šis, manuprāt, ieradās no vecas kundzes nama Voverlijas ielā. Tā gan bija krustmeita steidzās visu ātrāk pārdot, gribēja tikt pie naudas. Atnesa kārbas ar greznumlietiņām. No mēbelēm diemžēl nekā. 'rās man nocēla uzpircējs. Tomēr dažus tiešām skaistus svečturus dabūju, tie ienesa labu peļņu.
Džordžija svečturus atcerējās. Tos viņa bija redzējusi todien, kad skatlogā parādījās zirgs. Džordžija pēc stundām nekad uzreiz negāja mājās, parasti viņa klīda apkārt, pētīdama veikalu skatlogus, mezdama līkumus. Negribējās būt mājās ar Raselu, kamēr no darba nav pārnākusi māte.
Burvīgs, meitene aši izmeta, cenzdamās atvairīt nepatīkamās domas. Izskatās sens.
Bet tu jau neesi puika, pareizi? apķērās Goldsmita kungs. Nu bija viņa kārta sarkt. Atvaino! Nespēju jauno modei izsekot.
Tas nekas, atbildēja Džordžija, vajadzēja pašai uzreiz pateikt. Mani sauc Džordžija O’Gradi. Mācos Bārnsberijas vispārizglītojošajā skolā Voverlijas ielā. Manuprāt, zinu, par kurn māju ninājāt.
Bet mani sauc Mortimers Goldsmits, stādījās priekšā vecais virs, pastiepdams roku sveicienam. Nu, kad esam kārtīgi iepazinušies, ķersimies klāt zirgam.
Izņēmis no skatloga melno zirdziņu, Goldsmita kungs ielika to Džordžijai plaukstās. Saulē caur stiklu sasilis, tas šķita kā dzīvs. Izņēmusi no džinsu kabatas papīra salveti, Džordžija maigi noslaucīja no zirdziņa putekļus. Goldsmita kungs viņu vēroja.
Cik daudz naudas tev ir? viņš klusi pajautāja, un, kad Džordžija nosauca summu divas mārciņas mazāk, nekā rakstīts uz cenu zīmes, Goldsmita kungs izņēma zirdziņu no viņas rokām un ietīstīja kokvilnas drānā.
Līkop, viņš teica, un Džordžija zināja, ka ieguvusi draugu.