īsts princis nav nedz viens, nedz otrs un laikam ari nebūs, -Djego skaidroja. Vismaz ar hercogistēm ne. Viņiem ir tikai goda tituli. Gaetano ir Džiljas Universitātes students, bet nabaga mazais Falko ej nu sazini, par ko viņš tagad kļūs. Pirms diviem gadiem viņš būtu varējis izvēlēties, ko tik sirds kāro.
Vai tas bērns ar kruķiem? jautāja Enriko. Kas ar viņu notika? Klau, kāpēc mums nepasūtīt vēl glāzīti?
Viena no Enriko spiega dižajām spējām bija laikus apstāties, metot mieru upuru vajāšanai un mierīgi uzkrājot ziņas, kas priekšdienās var noderēt.
Ja Enriko redzētu saietu krodziņā pie pilsētas muzeja, viņš nešaubītos par sava lēmuma pareizību. Neviens nebilda ne vārda. Lučiano un Gaetano, cenzdamies viens otru pārspēt, pasūtīja ēdienus un dzērienus, bet šobrīd, gaidot maltīti, krodziņā bija iestājies klusums. Aurelio klusi sēdēja centrā; arfa, iesaiņota maisā, stāvēja atslieta pret sienu. Muzikants acīmredzot neapzinājās spriedzi sev apkārt.
Man gribētos zināt, kas mani šurp ielūdzis, Aurelio beidzot ierunājās. Stāvoklis sabiedrībā mani neinteresē, -viņš piebilda, tikai vārdi.
Gaetano jutās muļķīgi.
Lūdzu, kāpēc ne, viņš teica. Mani sauc Gaetano di Kimiči, un te ir arī mans jaunākais brālis Falko.
Aurelio pagrieza seju uz to pusi, kur sēdēja zēns.
Tu esi savainotais, viņš klusi teica.
Bet mani sauc Lučiano Krinamorte, sarunā iespraucās Lučiano. Esmu kopā ar draugiem Čezari un Džordžio.
Teikdams “Džordžio”, Lučiano tā kā sastomījās, tomēr iemanījās izrunāt to kā zēna vārdu.
Bet es esmu Aurelio Vivoide, ar sevi iepazīstināja muzikants, un tā ir Rafaela. Mēs esam manuši.
Visi izskatījās samulsuši. Taču sīkāk Aurelio neko nepaskaidroja. Izskatījās, ka viņš gandarīts gaida maltīti. Un tad Gaetano, šķiet, izšķīrās. Pagriezies viņš uzrunāja Lučiano: -Ja es pareizi sapratu, tad jūs strādājat pie senatora Rosi? Vai tas tiesa, ka viņš ir stravagante?
Džordžija neizturēja viņai bija apnicis palikt ēnā.
Jums nemaz nevajag braukt to gaisa gabalu uz Belecu, lai sameklētu stravaganti, viņa teica. es pats esmu stravagante'.
8. nodaļa. Manuši
Džordžij! iesaucās Lučiano, aizmirsdams, ka Džordžija visu acīs ir zēns, tik ļoti viņu šausmināja meitenes nepiesardzīgā izpļāpāšanās.
Šo vardu nevajadzetu metat, ka pagadas, iemnājās Aurelio. Varbūt vispār nepieminēt, ja nu vienīgi personīgās sarunās uzticamu draugu lokā. Jūs mani nepazīstat. Ja tas, ko teicāt, ir patiesība, jums no manas puses varētu draudēt lielas briesmas. Arīdzan šiem jaunekļiem.
Tas bija tiesa. Džordžija zināja, ka bijusi neapdomīga. Ej nu sazini, kādām briesmām viņa, iespējams, pakļāvusi Lučiano un viņa draugus. Meitene jutās kā nelaimes čupiņa. Te pēkšņi, pavisam negaidot, pie viņas ieradās palīdzība.
Netiesājiet zēnu tik bargi, ierunājās Gaetano, acīmredzot palaidis gar ausīm Lučiano pārteikšanos. Cik zinu, mūsu ģimene sagājusi naidā ar… tiem, ko jūs nosaucāt. Bet mani personīgi tas neskar. Tēvs neko tādu man nav stāstījis, un politikā esmu nulle. Vienīgais iemesls, kāpēc vēlos sastapt… jūs jau saprotat, ko, ir, lai uzzinātu, vai viņš spēj kaut kā palīdzēt manam brālim.
Lučiano ienāca prātā, ka varbūt Gaetano tiešām ir lāga puisis, kas par to, ka di Kimiči. Lučiano augstmanim ticēja -skaidrs, ka viņš no sirds mīl jaunāko brāli. Arī Falko bija pievilcīgs zēns, izskatījās inteliģents un, protams, gaužām nelaimīgs. Lučiano gara acīm atklājās sešpadsmitā gadsimta pavalstnieku dzīves ēnas puses. Pat tik bagāta ģimene kā di Kimiči nespēja dziedināt mīļoto dēlu, kas bija tik nopietni savainots kā Falko. Neba Lučiano nezināja, kā jūtas nāves kandidāts.
Ieradās kalpi ar pilnām paplātēm. Visiem gribējās ēst, un saruna pārtrūka, skanēja tikai maltītē neiztrūkstošās frāzes. Un vai nav brīnums kad visi līdz sātam pieēdās, naids, šķiet, pazuda bez pēdām. Vienīgi Džordžijas izrunāšanās dēļ viņi joprojām jutās nelāgi.
Pastāstiet mums par manušiem, meitene vērsās pie Aurelio. Jums taisnība par jums es neko nezinu. Vispār par Tāliju zinu nepiedodami maz.
Pirmām kārtām mēs neesam tālieši, atbildēja Aurelio.
Rafaela pamāja. Viņa izskatījās ļoti līdzīga arfistam. Slaida
auguma, tādiem pašiem gariem, melniem matiem, vienīgi tie bija rCipīgi sapīti bizēs un caurvīti krāsainām lentēm. Abi bija ģērbušies garos, plandošos tērpos ar zīda aplikācijām un izšuvumiem, kas savulaik bijuši spilgtās krāsās. Rafaelai gar apģērba malām un piedurknēm pat laistījās piekarināti spogulīši. Abi bija mazliet melnīgsnējāki par Čezari un di Kimiči, turklāt plīvojošās šalles un izšūtās tunikas piešķīra manušiem eksotisku izskatu. Džordžija to sākumā neievēroja: viņai visi tālieši šķita eksotiski, tomēr Aurelio un Rafaela ar kaut ko atšķīrās.
Mēs nākam no Austmmiem, paskaidroja sieviete. Taču esam bez tēvzemes. Klejojam no vietas uz vietu. Šajā ziņā atgādinām tos, kurus norunājām nesaukt vārdā.
Vai jūsu ir daudz? pajautāja Falko.
Daudz, atbildēja Aurelio, tikpat, cik smilšu graudiņu jūras krastā.
Bet Tālijā manušu necik nav, piebilda Rafaela. Mēs esam ceļā uz Zvaigžņu pilsētu. Turpmākajās nedēļās ieradīsies vēl citi mūsējie.
Mūsu svētceļojuma mērķis ir Zvaigžņu pilsēta, turpināja Aurelio. Pilsētnieki ceļ godā mūsu Dievietes dzīvi, paši to neapzinādamies.
Es jau zinu, kas jūs esat! iesaucās Čezare. Zinti, tā mēs jūs saucam, ceļojošā tauta. Jūs ierodaties uz Stellata sacīkstēm esmu jūs tur manījis.
Jūsu zirgu sacīkstes mūs nesaista, sacīja Aurelio, tomēr nepieklājīgi tas neizklausījās. Vienkārši Stellata sacīkšu laiks sakrīt ar mūsu senāko festivālu. Nav jau tā, ka jūsu pilsēta būtu vienīgā, kur mēs to svētījam, tomēr daudzi manuši dod priekšroku tieši jums. Mums te tiešām patīk.
Aurelio pagrieza seju pret Džordžiju.
Bet tu neuztraucies! Mēs nejaucamies nedz Tālijas, nedz citu valstu politikā. Tā kā esam bezzemnieki, diskusijas par to, kas pārvalda zemes pleķīšus, mums vienaldzīgas arī tad, ja uz tiem sabūvētas lielpilsētas. Tomēr kā klejotājus mūs interesē citi ceļotāji, lai no kurienes tie nāktu un no kādiem laikiem. Ceļā satiekam daudzus un cenšamies no visiem kaut ko iemācīties. Pēdējā apmešanās vietā mums ar Rafaelu draudzību izrādīja tās kārtas cilvēks, ko pieminēja sinjors Gaetano. Tā bija Belona, un cilvēks, šķiet, bija gudrs un izglītots.
Tieši tā, piebalsoja Gaetano. Es arī esmu par to dzirdējis. Diemžēl tiku audzināts ticībā, ka šie ļaudis ir spēcīgi, bīstami un glabā svarīga noslēpuma atslēgu, kas varētu Tālijai noderēt. Taču viņi atsakoties atklāt šo noslēpumu sabiedrībai.
«
Lučiano grasījās iebilst, bet Gaetano viņu ar mājienu apturēja.
Zinu, zinu. Pats vairs tam neticu.
Gaetano vērsās pie Falko.
Man grūti atzīt, taču, manuprāt, tēvs centās mums to iestāstīt tāpēc, lai pats varētu noslēpuma atslēgu sagrābt, lai kāda tā būtu. Turklāt neticu, ka viņš šādi domā palīdzēt Tālijas ļaudīm.
Pie galda sēdošie klusēja. Jaunais di Kimiči Lučiano acīs bija cēlies. Stravagante varēja labi iedomāties, cik smagi Gaetano nācās atklāti izteikt savas aizdomas. Falko cīnījās ar jūtām: tēvu viņš mīlēja, lai arī zināja, cik valdonīgs tas spēj būt. Cik tad sen pašam nācās uzzināt, ka Hercogs patvarīgi izrīkojas ar viņa likteni.