Выбрать главу

Arī Čezares izjūtas bija dažādas. Nav viegli piederēt gan Re-morai, gan Aunam, tāpēc šādus pavalstniekus mocīja pretrunīgas uzticības jūtas. Vēsturiski juzdamies vienoti ar Belecu, Auna ļaudis neuzticējās di Kimiči. Bet viņus taču Čezare nekad nebija sastapis. Staļļa zēni, pat cienījamu zirgu meistaru dēli, ar hercogu bērniem parasti nebiedrojas.

Džordžija jutās kā sausumā izmesta zivs. Viņa pat nezināja, kas tie tādi di Kimiči un kāpēc sagājuši ragos ar stra-vaganti. nebija skaidrs arī, ko domāt par noslēpumainajiem manušiem. Aurelio teica, ka viņi nevienam nepieslejas. Bet vai tad tas iespējams? Remorā, šķiet, neviens nešaubījās, kam kurš piederīgs un kam uzticīgs.

Jel ticiet man, turpināja Gaetano, negribu uzzināt neko tādu, kas palīdzētu manai ģimenei vērpt intrigas. Vēlos noskaidrot tikai vienu: vai senatora Rosi noslēpums varētu palīdzēt manam brālim?

Lučiano domās atgriezās pie pirmās tikšanās ar Rodolfo viņa jumta dārziņā Belecā. “Di Kimiči grib palīdzēt tikai citam di Kimiči,” stravagante toreiz teica. tad viņi runāja par Ziemeļ-tālijas valdošās ģimenes alkām izmantot stravagācijas mākslu modernās medicīnas un karamākslas noslēpumu izzināšanai. Tolaik tas likās bezgala bīstamāk nekā tagad, dzirdot, ka šis nopietnais jauneklis vēlas izdziedināt brāli.

Rodolfo noslēpumus es atklāt nedrīkstu, sacīja Lučiano. To jūs no manis nevarat prasīt. Teikšu tikai to, ka Rodolfo ir viens no gudrākajiem un spēcīgākajiem cilvēkiem, ko pazīstu, un pēc pāris nedēļām viņš būs šeit. Jūs noteikti zināt, ka Hercogiene saņēmusi ielūgumu uz Stellata viņa kopā ar reģentu drīz vien ieradīsies. Mēs ar audžutēvu no Belecas atbraucām uz Auna zvaigznāju pārliecināties, ka Re-moras pilsētā viņiem nedraud briesmas. Atvainojiet, ka to pieminu, bet Hercogienes māte tika nogalināta pati savā pilsētā, tāpēc mums, ierodoties vietā, kur pie varas… viņas pretinieki, jāievēro īpaša piesardzība.

Gaetano savaldījās viņam taču neiztikt bez jaunā, augstprātīgā belecieša palīdzības.

Esmu pārliecināts, ka Viņas Gaišībai šeit būs tikpat droši kā jebkurā citā vietā, jaunais di Kimiči kokainā balsī atbildēja.

Turklāt mēs neesam jaunās Hercogienes pretinieki. Neesam iejaukti viņas mātes slepkavībā tas mums bija tikpat smags trieciens kā visai valstij. Turklāt tēvs sūtīs mani, lai pavadu Hercogieni ceļā uz šejieni, un vani jums svēti apsolīt, ka pilnībā veltīšu sevi Hercogienes drošībai un ērtībām.

Lučiano tas bija jaunums, un nevarētu teikt, ka viņam patīkams. Kad Gaetano taisnojās, ka viņi sazvērestībā nav iejaukti, Lučiano tam ticēja, taču būtu interesanti dzirdēt, ko neglītais, bet patīkamais jauneklis teiktu, uzzinādams, ka Hercogiene nemaz nav nogalināta, bet ērti iekārtojusies Padāvijā un no droša attāluma uzrauga meitu un savu pilsētu?

Bet teikt Lučiano neteica neko, tikai piezīmēja: Tad jau jūs satiksieties ar manu meistaru personīgi. Tad arī parunāsiet ar viņu par savu brāli.

Gaetano tik viegli neatkāpās. Viņš vērsās pie Džordžijas.

Un kā ar tevi? viņš jautāja. Ja esi tas, par ko uzdodies, nevis tukšs lielībnieks, varbūt vari mums kaut ko pastāstīt?

*

Padāvijas nomalē, jauka namiņa pagalmā sēdēja labi ģērbusies spilgta pusmūža sieviete. Zaļā satīna kleita bija piegriezta beleciešu gaumē, mati rūpīgi ieveidoti. Gaidīdama ciemiņu, kundze knibināja rubīnu virkni sev kaklā.

Stalts, rudmatains kalps ieveda no mājas dārzā citu sievieti. Viešņa bija mazliet vecāka par mājas saimnieci un krietni tuklāka, taču arī viņai, šķiet, par dzīvi nebija jāsūdzas. Abas apkampās kā senas draudzenes, lai gan bija pazīstamas tikai mazliet ilgāk par gadu.

Silvij! iesaucās viešņa. Tu kā allaž esi apburoša un jauna.

Namamāte iesmējās.

Tas no laika gala bijis mans amats, ja neesi vēl aizmirsusi. Vienīgi tagad viss jāpanāk pašas spēkiem. Gvido, lūdzu, pasaki Suzannai, lai atnes uzkodas!

Dāmas sēdēja pie akmens galda vīnkoka pavēnī. Ziediem bagātajā pagalmā valdīja klusums un svētnīcas gaisotne. Sievietes to apzinājās. Belecā abas bija pārdzīvojušas bīstamu un satraucošu laiku, bet tagad Silvijai briesmas vairs nedraudēja. Bet kas tad viņa īsti bija no nāves izglābtā vai trimdiniece? Viešņa šo domu materializēja vārdos.

Vai tevi te dažkārt nemoka garlaicība?

Ko tu, Leonora, īsti iedomājies? zobgalīgi atbildēja Silvija.

Man taču jānodarbojas ar izšūšanu un labdarību, tāpat arī

jāuztur kārtībā sakņu dārzs. Esmu iecerējusi pat iekārtot olīvu saimniecību vai tad Rodolfo tev neteica? Darba pilnas rokas.

Draudzenei atbildi aiztaupīja kalpones Suzannas ierašanās ar paplāti, uz kuras bija atdzesēta limonāde un kūkas. Kalps Gvido sekoja viņai pa pēdām un apstājās pie vārtiem. Varēja redzēt, ka viņš allaž cenšas uzturēties saimnieces tuvumā.

Abas sievietes, kalpiem klātesot, omulīgi tērzēja. Suzanna saimniecei bija kalpojusi daudzus gadus, un Gvido, lai gan pirmajā tikšanās reizē grasījās Silviju nogalināt, tagad bija viņas padevīgais vergs. Silvija, nežēlodama naudu, bija uzņēmusies gādāt par Gvido slimo tēvu, neraugoties uz to, ka Gvido bija nolīgts viņas nonāvēšanai. Vecais vīrs pirms mēneša bija miegā nomiris, taču pēdējā dzīves gadā viņam nebija trūcis nedz ārstu, nedz ērtību.

Kas jauns pilsētā? pajautāja Silvija. Kā klājas jaunajai Hercogienei?

Ar viņu jūs abi varat lepoties, atbildēja Leonora. Un es arīdzan, lai arī esmu tikai viņas krustmāte.

Silvija gandarīta pamāja.

Bet kā klājas tavam vīram, krietnajam Doktoram?

Labi, cik man zināms. Vienīgi patlaban abi ar Lučiano aizceļojuši. Tas nu gan ir mīļš zēns!

Un jūsu sirdij mierinājums bērns, kam vecumdienās dāvāt mīlestību, teica Silvija. Vārdi nāca no sirds vairāk nekā piecpadsmit gadus viņai pašai meita bija zudusi un tikai nesen atgūta.

Zinu, ka mums nekad neizdosies aizstāt zēna īstos vecākus, klusi atbildēja Leonora. Viņš tik ļoti skumst pēc tiem. Taču mēs viņu mīlam, un ceru, ka Remorā zēnam briesmas nedraud, viešņa bažīgi piebilda.

Esmu par to pārliecināta, piekrita Silvija. Turklāt viņš gādā arī par Ariannas drošību. Vai negrasies pievienoties viņiem sacīkstēs?

Nē, es… manīdama uguntiņu sarunu biedrenes acis, Leonora aprāvās pusvārdā. Silvij! Tu taču nedomā… Tas ir pārlieku bīstami.

Kāpēc? jautāja Silvija. Mani tur apsargās četri strava-gantes un gvido piedevām.

Bet pilsēta mudžēs no di Kimiči, iebilda Leonora. Tevi kāds noteikti pazīs!

Nudien nesaprotu, kāpēc es nevarētu turp braukt, pieceldamās kājās, teica Silvija un sāka staigāt turp atpakaļ pa terasi. Bez maskas mani neviens nepazīs. Tu taču zini, cik bieži pēdējos mēnešos esmu viesojusies Belecā. Un, ja nepazīst tur, vai atradīsies kāds, kas sazīmēs mani Remorā?

Vēstnieks, par viņu es nešaubos, atbildēja Leonora.

Un Hercogs.

Tad jau maza bēda, tikai jāpacenšas negadīties viņiem ceļā, vai ne? Neko vairāk Silvija neteica.

Iegarena palazzo augšstāva istabā ar skatu uz kanālu vīrietis melnā tērpā lūkojās spoguli. Bet ne jau iedomības dzīts. Rievām izvagotā seja, apņemta ar sudrabu cauraustiem matiem, viņam pretī neskatījās. Spoguli bija senā drauga un meistara Viljama Detridža krietni vecākā galva ar manāmi sirmākiem miltiem.