Sumināts, māster Rodolfo! sveicināja Detridžs. Nu gan līksmoju, redzot, ka jūsu spieģelis šeitan, Remorā, darbojas, kā pieklājas!
Pēdējās divas dienas manis šeit nebija, atbildēja Rodolfo. Tiklīdz uzzināju, ka ar jums viss labi, man tikpat kā akmens no sirds novēlās. LIn kā klājas zēnam?
Arīdzan labi, atbildēja Elizabetes laikmeta anglis. Bet man jāvēsta vēl kauč kas.
Rodolfo iekārtojās krēslā uz klausīšanos.
Ieradies jauns stravagcefotājs, turpināja detridžs. un tā ir meiča.
Meitene? jautāja Rodolfo. Viņa ieradusies pie sinjora Paolo?
Tieši tā. Nu jau trejas reizes. Šodien ar Paolo dēlu Čezari cierē Santa Finas pils-sētā. Māsters Lučiano devies līdzi Samiem.
Vai briesmas tur nedraud? Vai meitene apzinās, cik tas bīstami? Kā viņu sauc?
Meičai tur tik droši, cik droši var būt tai odžu pērklī, -pieklusinādams balsi, atbildēja Detridžs. Jaunais Čezare ar Lučiano ierāda šai, kā nu var’ , visas tās šaušalas. Meiču sauc Džordža vai kauč kā uz to modi. Puiškans pazīst viņu no agrākiem laikiem.
Bet ko par stāvokli pilsētā domā Paolo? jautāja Rodolfo.
Vai, viņaprāt, Ariannai ielūgums uz sacensībām jāpieņem?
Viņš teic, ka atteikums būtu kļūme, tad jau Kimiči izmantotu to par ieganstu pretdarbei pret viņu.
Un ko domājat jūs pats? jautāja Rodolfo.
Mūsiem savai izpētei līdz šim pietrūcis laika, atbildēja Detridžs. Atvēliet mums drusciņ ilgāku sprīdi, tad došu jums padomu.
Labi, piekrita Rodolfo. Taču man drīzumā jāsūta atbilde Hercogam. Gribētos būt pie jums Remorā. Labprāt tiktos ar to meiteni.
Viņa izskatās vairāk pēc puiškana, tā es teiktu, piebilda Detridžs. Puiškans, kas mīļo zirgus.
*
Bariņš Santa Finā šķīrās nelabprāt. Gaetano vēlējās, lai manuši kopā ar viņiem dotos uz tēvoča pili, Lučiano labprāt vestu viņus pie Paolo, bet Falko gribējās pamest tukšo vasaras pili un doties ar brāli un svešiniekiem uz pilsētu.
Paldies, bet mēs jau telpās neguļam, atbildēja Aurelio.
Manuši nakšņo zem klajas debess. Taču, ja nāksiet kopā ar mums savākt guļammaisus, dosimies ar jums uz pilsētu. Tas galu galā ir ari mūsu ceļojuma mērķis. Ja vēl varētu apmesties pagalmā vai nu pie Auna, vai Pāvesta, neko citu mums nevajadzētu.
Džordžija prātoja, vai Rafaela tikpat dedzīgi kā līdzbiedrs uzskata, kas manušiem darāms un kas ne. Viņa atcerējās, kā slaidā meitene Aurelio solokoncertā zagšus savāca naudu, un nosprieda, ka varbūt Rafaela no abiem ir praktiskākā. Lučiano un Gaetano patlaban dedzīgi pārrunāja, uz kurieni kuram doties un ar kādu pārvietošanās līdzekli.
Džordžija nožāvājās. Neticami, ka viņas otrais es patlaban londonā aizmidzis guļ gultā. Paldies Dievam, viņa allaž aizslēdz durvis. Māte to necieta, bet Ralfs bija pateicis: “Viņa ir pusaudze. Vai tad jau aizmirsi, kā bija pašai?” Un pēc tam sarūpēja slēdzeni Džordžijas durvīm.
Beigās visi norunāja pēc stundas tikties pie Roderigo staļļiem. Gaetano grasījās ar Falko jāt uz pili, paņemt tur apģērbu un pateikt kalpiem, ka abi dodas apciemot tēvoci Pāvesta pilī. Pēc tam viņš Falko aizvestu uz stalli, kur brālis pārkāptu Lučiano ekipāžā, lai varētu ērtāk aizbraukt uz pilsētu. Uz Remom Gaetano jātu pa priekšu un nokārtotu darīšanas ar tēvoci.
Arī manuši grasījās braukt ar Lučiano par lielu pārsteigumu Džordžijai. Pirmīt meitenei šķita, ka viņi noraida jebkādas ērtības, taču tagad Aurelio piedāvājumu uzņēma atsaucīgi. Laikam jau viss, kas saistās ar ceļošanu, manušiem tomēr atļauts, lai gan parasti viņi pārvietojās kājām.
*
Jo ilgāk Arianna sēdēja Hercogienes krēslā, jo lielāku cieņu juta pret savu māti. Tas bija smags darbs. Vispirms jau apnicīgā ģērbšanās ar kalpoņu palīdzību un vairākkārtēja tērpu nomainīšana dienā. Kad Arianna bija vēl parasta meitene un dzīvoja Torones lagūnas salā, mēneša laikā kleitas iznāca mainīt retāk nekā tagad katru dienu.
Tagad bija jāpadodas un jānēsā izsmalcināta apakšveļa ar neiedomājami daudzām lencītēm un sprādzītēm, vēl sarežģītāk s pasākums bija sakārtot matus, izmantojot matu sprādzes un bieži vien arī ziedus un dārgakmeņus. Dienai ejot uz rietu, tērpi, matu ieveidošana un maskas prasīja aizvien vairāk pūļu un kļuva izsmalcinātākas un greznākas. Jo sevišķi Ariannu kaitināja maskas, bet, tā kā meitenei jau bija sešpadsmit gadu, tad tās nāktos nēsāt arī tad, ja viņa nebūtu lielpilsētas Hercogiene.
Pārvietošanās brīvību, kas Ariannai, lagūnas meitenei, bija sirdij tuva, nācās aizmirst uz visiem laikiem. Pamazām vien viņa iejutās lomā. Soli īsināja stīvie apakšsvārki un smagie tērpi, cieši sasaitētajās korsetēs pat gribēdama viņa nespētu sagumt. Tad nu jaunā Hercogiene ieguva reputāciju kā gracioza un pašpārliecināta būtne, kam piemīt arī daiļums; jebkurš, kas meiteni pazina viņas draiskajās sendienās, justos bezgala pārsteigts.
Līdz ar pielāgošanos kustību ierobežojumiem Ariannai nācās apgūt gribējās to vai ne diplomātijas mākslu, tāpat arī krietni papildināt zināšanas gan iekšzemes, gan ārzemju politikā. Rodolfo bija stingrs skolotājs. Kas par to, ka viņš bija mīlošs tēvs, kam meitas parādīšanās bija mainījusi dzīvi. Rodolfo bija arīdzan Belecas reģents, līdz ar to viņa galvenais pienākums bija nodrošināt, lai Arianna sekmīgi tiek galā ar darbu, ko uzņēmusies.
Tas bija iekļauts ari līgumā. Arianna bija piekritusi piedalīties I lercogienes vēlēšanās pēc pamatīgas apdomāšanās un apspriešanās ar iepriekšējo ģimeni. Meitenei likās, ka viņa zina, ko uzņēmusies. Taču pēdējos mēnešos uzmācās šaubas, vai, līdz galam zinādama, ko nozīmē būt Hercogienei, viņa maz būtu piekritusi.
Tagad Arianna daudz labāk saprata savu māti. Nebija grūti iedomāties, cik nogurdinošas tai bija likušās nebeidzamās Padomes sēdes un Senāta sanāksmes, pavalstnieku personīgo prasību uzklausīšana ikmēneša Tautas pieņemšanas dienā. Droši vien mātei gribējās izvairīties no biežās publiskās uzstāšanās, tāpēc viņa izmantoja dublieri, lai nu kā, Arianna bija stingri nolēmusi tamlīdzīgas blēdības nepiekopt.
Pirms diviem mēnešiem jaunā Hercogiene piedzīvoja pirmās Laulības ar jūru, ļaudama nolaist sevi netīrajā ūdenī, līdz tas sitās viņai pret augšstilbiem un ļaudis vienā balsī kliedza: “Sposatū precības notikušas!” svinības ilga visu nakti. Be-leca beidzot bija pilnībā atguvusies no sērām par iepriekšējo Hercogieni, pavalstniekus bija savaldzinājusi jaunā pēctece, kas tikko bija nodrošinājusi pilsētai pārticību nākamajam gadam. Arianna svētku laikā kavējās atmiņās pie pērngada Laulībām, kuras bija vērojusi, sēdēdama brāļu zvejnieku laivā.
Toreiz Arianna ar viltu bija lūkojusi iekļūt pilsētas mandol-jeru pulkā un visu nakti aizvadījusi, slapstoties uz Madalēnas lielās sudraba bazilikas lodžijas. Šogad no tās pašas lodžijas, stāvot starp diviem pāriem bronzas aunu, viņa māja laukumā sanākušajiem ļaudīm un pēc tam atgriezās savā palazzo, turpat līdzās, uz lepnu laulību pasākumu.
Pērn Arianna ieraudzīja Lučiano apstulbušu un pārgurušu stāvam laukumā. Šogad zēns sēdēja viņai līdzās, tērpies samtā un sudrabā. Pērn Arianna pat neiedomājās, ka viņas vecāki nav vienkāršs muzeja uzraugs un omulīga namamāte. Tagad bija zināms, ka Ariannas māte ir iepriekšējā Hercogiene, bet tēvs tagadējais Reģents, kas patlaban sēdēja Ariannai otrā pusē, vadīdams viņu cauri sarīkojuma svinīgajai daļai.
Šodien jaunā Hercogiene jau bija apmeklējusi skolu bārenēm, uzklausījusi pavalstnieku sūdzības, sākot ar strīdu par miltu sūtījumu līdz pat laulību līgumam starp māsīcu un brālēnu, vēlāk pusdienojusi ar vizītē ieradušos Austrumeiropas princi un pieņēmusi Anglijas sūtni saistībā ar tirdzniecības līgumu. Viņa bija tikusies ar Belecas flotes admirāli, kurš neslēpa aizdomas, ka lagūnas austrumu piekrastes robežvalstīs briest agresija.