Pateikt Nikolo pateica tikai nedaudz: Tas tāpēc, ka visiem zinti jābūt ieņemtiem zem zvaigznēm. Pat viņu neprecētās sievietes neguļ mājās drošs paliek drošs, ja nu gadās bērns? Pēdējais stulbums laukā taču viņas vieglāk izvarot nekā mājas drošībā.
Falko izskatījās satriekts, un Nikolo pārlika, vai nav pienācis laiks atklāt pastarītim savus nodomus. Labāk, lai dēls dzīvi celibātā pieņem, neiepazinis iekāres spēku.
Džordžija teju visu svētdienu pavadīja gultā.
Es jau teicu, ka viņa kaut ko saķērusi, Rasels sacīja un zem deguna noburkšķēja: Vai arī kaut ko ķersta.
Nevajag izpūst no mušas ziloni, Džordžija mierināja māti. Jūtos labi. Vienīgi nomocījos ar bezmiegu. Likšos gultā ar visām mācību grāmatām, jātiek galā ar kursa darbu.
Ja godīgi, Džordžija, daudzu spilvenu un spilventiņu atbalstīta, salikusi sev apkārt grāmatas, visu rītu aizvadīja centienos uzskicēt Remoras plānu. Uzzīmējusi līniju blociņā neprecīzu apli, meitene sadalīja to augšējā un apakšējā daļā. Strada delle Stelle džordžija uzrakstīja Zvaigžņu ceļš. ziemeļos meitene novietoja Saules, bet dienvidos Mēness vārtus, pēc tam maģistrāles vidū ievilka aplīti Campo, ko viņi ar Čezari bija šķērsojuši.
Lielāko apli Džordžija sadalīja ar taisnēm, līdz ieguva divpadsmit sektorus. Viņa zināja, kur atrodas Auna un Dvīņu zvaigznāji, aptuveni nojauzdama, kur tieši Strēlnieka teritorijā abi ar Lučiano bija patvērušies no Zivīm. Taču ar pārējo sektoru aizpildīšanu gāja grūtāk.
Džordžija klusītēm dungoja senu, no bērnības prātā aizķērušos dziesmiņu:
Auns, Vērsis, debešķīgie Dvīņi,
Turpat līdzās Vēzis, Lauva mirdz,
Kundze, Svari,
Skorpions, Strēlnieks, Kaza,
Vīrs ar ūdens krūku rokās,
Zivis astēm mirdzošām.
Vienīgā atšķirība starp tāliešu zodiaka zīmēm un Džordžijai pazīstamajām bija tā, ka Remanas apvidū Lauvu aizvietoja Lauvene, bet Jaunavu remorieši mēdza saukt par Kundzi. Kad visi lauciņi bija aizpildīti, varēja skaidri redzēt, ka Remora sakārtota gada astroloģiskās kartes veidā ar mazliet no centra pa kreisi novirzītu Auna zvaigznāju pilsētas rietumos.
“Labi, būs jāiegaumē,” nolēma Džordžija. Paolo taču piekodināja, lai no Tālijas neko mājās nenes, izņemot talismanu un stravagēšanā izmantoto apģērbu. ierodoties Tālijā, Džordžija allaž bija zēna drānās, taču tās tāpat kā pirmajā ceļojumā bija uzvilktas virsū naktstērpam.
Karti līdzi ņemt nevarēs, taču jau tas vien, ka viņa to uzzīmēja, meiteni priecēja. Paņēmusi jaunu papīra lapu, Džordžija sarakstīja visu, ko atcerējās par katru Tālijas zvaigznāju, tomēr viņas zināšanās atklājās lieli robi. Par Aunu Džordžija zināja krietni vairāk nekā par pārējiem. “Auna pretinieki ir Zivis,” Džordžija pierakstīja, “bet Strēlnieks un Lauvene ir sabiedrotie.”
Pēkšņi viņa apķērās, kāpēc. Astroloģiju Džordžija neatzina, tomēr horoskopus katru dienu laikrakstā izlasīja tāpat kā pārējie ģimenes locekļi. Džordžija atcerējās Moras vārdus: katrai zodiaka zīmei atbilst Zeme, Uguns, Ūdens vai Gaiss, savukārt katram no šiem elementam trīs zodiaka zīmes.
Mēs abas esam Gaisa zīmē, māte Džordžijai toreiz teica, tu Dvīnis, es Svari.
Traks var palikt! Džordžija tagad izsaucās. Es un Dvīnis! Tātad piederu di Kimiči!
Taču, mirkli padomājusi, meitene saprata, ka tā gluži nevarētu būt. Lai cik kaismīgi remoriēši izjuta piederību savam zvaigznājam, neba iespējams izkārtot tā, lai visi bērni dzimst attiecīgajā zīmē.
Lai nu kā, bet par savienību sistēmu Džordžija nebija kļūdījusies. Pietika atcerēties, ka Auna, Lauvas un Strēlnieka zvaigznāji ir Uguns zīmē, un šķita loģiski, kāpēc Lauvene un Strēlnieks ir Auna sabiedrotie. Piecpadsmit minūtēs Džordžija izskaitļoja katra zvaigznāja sabiedrotos. Ar pretiniekiem gāja grūtāk; te pēkšņi viņa atcerējās, ko Čezare bija teicis par Dvīņiem un Kundzi.
Tavs pretinieks ir tavs pretstats tāpat kā Uguns un Ūdens, Džordžija murmināja, tāpēc otram pretstatu pārim jābūt Zemei ar Gaisu. Tātad pretstats acīmredzot ir pretinieks, kas tev pilsētā atrodas vistuvāk, Auns un Zivis, Vērsis un Dvīņi, Vēzis un Lauvene.
Vai darbodamās tu nevarētu uz mirkli aizvērties? iebrēcās Rasels, garāmejot iebelzdams pa Džordžijas istabas durvīm.
Pretinieki! nošņācās Džordžija. Lai nu kas, bet viņi ar Raselu simtprocentīgi! Auna zvaigznājs lepojās ar gadsimtiem senu vēsturi, bet Džordžija ar Raselu dažu gadu laikā jau paspējuši uzkrāt tik daudz naida un spīta, ka pietiktu gadsimtiem.
“Bet kas ir mani sabiedrotie?” centās izdomāt Džordžija un acumirklī atcerējās Mortimeru Goldsmita kungu ar pusmēness brillēm degungalā. Džordžija pasmaidīja. Interesanti, kādas Goldsmita kungam būtu izredzes konfliktsituācijā ar Raselu?
Naida jūtas un savienību saites Remorā vēl vairāk sarežģīja zvaigznāju neparastā pieķeršanās kādai no pilsētām un to nu Džordžija nekādi nespēja saprast. Kā var dzīvot vienā pilsētā, bet uzticību dāvāt citai? Tas būtu tikpat kā mitināties Londonā, bet justies kā liverpūlietim. Un tomēr, ja labi padomā, londonietis taču var atbalstīt Liverpūles futbola komandu vai Man U, vai arī Aston Villa. džordžija atcerējās, ka sākumā viņai šķita, ka zvaigznāji atgādina sāncenšus futbola klubus.
Taču viss izrādījās daudz nopietnāk. Džordžija atcerējās Čezares izbailes, kad viņiem sekoja Zivis, un viņš taču nebija gļēvulis. Tāpat ari dunci pie Gaetano jostas. Arīdzan Lučiano nēsāja dunci, lai gan miermīlīgāku zēnu grūti iedomāties. Tālija bija bīstama valsts baisā laikmetā, un Remora šķita draudīgākā no visām tās pilsētām. Stellata dienās sacīkšu spriedze, domājams, pieaugs. Un tomēr, ja būtu ļauts izvēlēties, Džordžija dotu priekšroku Tālijas briesmām, nevis dzīvei vienā mājoklī ar Raselu.
Atritinājuši guļammaisus, manuši omulīgi iekārtojas Auna staļļu galvenajā pagalmā tikpat kā uz zosu dūnu matračiem,
nevis bruģa. Viesmīlīgā Teresa samulsusi piesteidzās ar papildu spilveniem un segām viss tika pieklājīgi pieņemts, taču nolikts malā.
Džordžija pirms saulrieta pazuda siena šķūņa bēniņos, tāpēc viņai gāja secen aina ar slaido aklo jaunekli un viņa pavadoni, kas, tiklīdz sārtā saule Auna valstības nomalē noslīga aiz pilsētas mūra, izstiepa rokas atvadām pret rietumiem. Abi klusi skaitīja lūgsnu savā valodā. Vēlāk viss nams ieslīga miegā, skanot jaukai meldijai, kas tika maigi izglāstīta no arfas stīgām.
Čezare, pamodies rīta agmmā, ieraudzīja tikko uzcēlušos manušus: šoreiz viņi bija pagriezušies ar sejām pret austošo sauli, uz Kundzes un Svaru pusi, un, ceļos nometušies, skandēja lūgsnas varētu nodomāt, ka tas ir sveiciens mājup nākošam ceļiniekam. Čezare gan nesaprata vārdus, bet manušu sejas pauda nepārprotamu prieku. Viņi ne reizi nepateica “saule”, saukdami to tikai par Dievietes pavadoni. Zinti, kā Čezare bija dzirdējis, esot dīvaini ļaudis, bet Čezare lepojās, ka viņi viesojas Auna zemē un viņa mājās, pareizāk sakot, pagalmā.
Lai nu kā, Aurelio, šķiet, neiebilda pret brokastīm telpās, un Teresa tagad savā namā dedzīgi izrādīja viesmīlību. Viņa priecājās, redzot pie galda sēžam manušus plecu pie pleca ar Belecas viesiem. Rafaela piedāvājās palīdzēt un pēc brīža jau ar karotīti baroja mazuļus ar mannas biezputru. Čezarem bija trīs daudz jaunākas māsas un pavisam mazi dvīņubrāļi, kas rāpās uz visām pusēm, arīdzan pār aklā arfista kājām, kas neveltīja bērneļiem lielāku uzmanību kā mājas suņiem.